Kas īsti ir Latvijā sevi pieteikusī jaunā grupa «Astra The 22’s»? (10)

Pirms pāris gadiem tu piedalījies Eirovīzijas nacionālajā atlasē un pēc tam pazudi no mūzikas lauciņa, ko esi darījusi pa šo laiku?

Devos uz Ameriku. Starp citu, uz ASV braucu tieši radošās mūzikas dēļ, lai to rakstītu un dziedātu, veidotu savu grupu, to visu darīju studiju laikā un arī vēlāk. Nespēju iedomāties, ka nebūtu saistīta ar mūziku jebkurā veidā, vai nu tā ir biznesa, vai radošā sfēra – vienkārši jābūt klāt mūzikai. Stimuls bija un ir tas, ka nespēju iedomāties darīt neko citu.

Šāds stimuls veidoja sapni par Ameriku?

Sapnis nokļūt ASV man bija kopš bērnu dienām, bet apsēstību ar šo zemi es sāku just 12 gadu vecumā, kad atgriezos no Losandželosas. Pēc sešiem gadiem ar pašsacerētu dziesmu iekļuvu Eirovīzijas nacionālās atlases pusfinālā. Pēc šā notikuma skaidri sapratu, kas man jādara, – jādodas mācīties uz Ameriku. Tuvinieki un draugi bija pārsteigti, ka tas patiešām notiks, jo es pati meklēju, kur braukšu, kur mācīšos un kur dzīvošu. Notika tā, ka divpadsmito klasi pabeidzu skolā ar mūzikas novirzienu Viskonsīnas štatā, ASV. Paralēli mācībām intensīvi meklēju universitātes, kur turpināt muzikālo izglītību.

Kā veicās ar šo meklēšanu?

Man bija jākārto gan eksāmeni, kas ir starptautiskajiem studentiem, gan amerikāņiem, bija jāiet uz dažādām atlasēm, jo bija skolas, kuras specializējas audzēkņu sagatavošanā tikai darbam Brodvejā - dziedāšanā, dejošanā. Darīju visu, kas bija manos spēkos, jo bija jātiek tādā mācību iestādē, kurā maksā tādu stipendiju, ar kādu Amerikā varu izdzīvot. Pēc pārbaudījumiem saņēmu uzaicinājumus mācīties no vairākām koledžām un augstskolām. Taču īstā – pilnā loze bija aploksnē ar paziņojumu, ka esmu uzņemta Manhattanville koledžā. Vairākas reizes pārlasīju, vai tas patiešām tā ir, vai tas viss ir īsts.

Kā tu no popmūzikas dziedātājas izaugi par rokmūzikas izpildītāju?

No bērnības esmu aizrāvusies ar dziedāšanu un dziesmu sacerēšanu, viss radošais mani vienmēr ir fascinējis. Katrs savā profesijā aug un pilnveidojas, tā arī es meklējot, mēģinot sapratu, kas ir man vistuvākais žanrs. Šobrīd man ir grupa «Astra The 22’s». Tā ir transatlantiskā (kā mēs paši dažreiz smejamies) indie rock/dance, indie pop, un to kombinējam ar rokmūzikas elementiem. Pirms tam darbojos dažādos projektos un grupās, bet diemžēl ilgstoša sadarbība neizveidojās.

Kā radās nosaukums grupai «Astra The 22s»?

To mēs turam nelielā noslēpumā, bet doma tam visam apakšā ir. Dzīvojot Ņujorkā, man bija grupa ar ļoti līdzīgu nosaukumu, mums tas patika, tāpēc atvasinājām jauno nosaukumu. Astra 22 ir pistole, kā arī Astra ir zvaigzne latīņu valodā un manas mammas vārds.

Kā tu iepazinies ar savu grupas biedru Ēriku?

Ar savu grupas biedru Ēriku iepazinos Ņujorkā. Es augstu vērtēju Ērika pieredzi no viņa iepriekšējiem projektiem, tostarp glamroka grupā «Wildstreet». Kad pagājušajā gadā uz brīdi atgriezos ASV, satikāmies, aprunājāmies un konstatējām, ka mums patīk līdzīga mūzika un esam uz viena viļņa. Ierakstījām dažas dziesmas, un no šīs sadarbības bija skaidrs, ka pietiek vienam nospēlēt pāris taktis, lai otrs tās virzītu tālāk un veidotos dziesma. Mūziku un tekstus rakstām kopā – dziesmas ir metaforas, kas runā par daudzām piedzīvotām un pārdzīvotām lietām muzikālajā un arī reālajā dzīvē. Mums ir daudz kopīgu ieceru, un tas, ka Ēriks atrodas Amerikā, bet es esmu Latvijā, šajā interneta laikmetā vairs nav nekāda problēma.

Cik patiess ir apgalvojums – Sex & Drugs & Rockenroll?

Tas laikam katram ir atšķirīgi, gan tā nozīme, gan kā tas izpaužas. Man mākslinieka dzīvē ir daudz momentu, ko pavadu vientulībā ar sevi, lai spētu sarakstīt mūziku un vārdus, kā arī lai pilnveidotos muzikāli, tas aizņem ļoti daudz laika. Skatuve, uzstāšanās un koncerti ir īstākais Sex, Drugs, Rock n Roll.

Rokmūziķi nereti dzīvo mākslinieciskajā bohēmā, kura lielā mērā arī rada viņos «roka» sajūtu...

Mākslinieciskā bohēma ir nepieciešama, un tā var iedvesmot un atbrīvot, laiku pa laikam arī man ir tādi periodi, bet tajā noteikti nevar dzīvot visu laiku; ja nav radoša konkrēta darba un sevis konstantas pilnveidošanas un mācīšanās, tad māksla neizdodas.

Maza auguma blondīne, turklāt sievišķīga, vai nebaidies, ka rokmūzikā tevi neuztvers nopietni?

Ir pietiekami daudz rokmūziķu blondīņu, sākot ar grupas «Blondie» solisti, līdz pat dziedātājai Sūzijai Kvatro, tā ka domāju, ka tas man netraucē. Visu jau izsaka dziesmas un mūzika, ko radu, galvenais, lai cilvēks ir patiess pats sev.

Kas tevi mudināja atgriezties dzimtenē?

Gadu pēc augstskolas beigšanas specialitātē mūzikas menedžments un mūzika izmantoju iespēju palikt Amerikā un strādāt profesijā. Vēlāk gan atgriezos Latvijā un ļoti priecājos, ka tagad par savu darbavietu varu saukt mūzikas izdevniecību «MicRec». Sešus mēnešus uzņēmumā bija brīva vieta, kura, šķiet, bija gaidījusi tieši mani, lai Latvijā lietotu zināšanas, kuras apguvu Ņujorkā. Manos tiešajos pienākumos ietilpst darbs ar autortiesībām un licencēm, ko kārtoju caur Anglijas un arī ASV mūzikas izdevniecībām, lai pēc iespējas efektīvāk nestu pasaulē to, ko latviešu mūziķi spēj.

Tu Amerikā strādāji daudzās lieliskās vietās, par kurām tik daudzi sapņo, un tomēr atgriezies...

Man ir bijis tas gods piedalīties un strādāt pasākumos, studijās un izdevniecībās. Sāku strādāt vietā, kura pārvalda Elvisa mūzikas katalogu, vēlāk studijā, kurā Bejonsē iedziedāja savu albumu, palīdzēju rīkot Roberta de Niro «Tribekas» filmu festivāla pasākumu, strādāju arī dziedātājas Ališas Kīsas studijas atklāšanā. Visam ir sava cena, man nebija nekādas universitātes sociālās dzīves un gandrīz visas ballītes un tusiņi pagāja secen, jo tas laiks, kas bija palicis, bija jāvelta mācībām un mūzikai. Bija reizes, kad jutos vientuļi un zvanīju mammai un raudāju.

Kāda ir ekstrēmākā lieta, kuru esi darījusi?

Nekad nebiju bijusi Ņujorkā, nevienu tur nepazinu, bet atradu sevī spēku, sapakoju divus koferus un viena pati savos 19 gados lidoju uz Ņujorku.

Cik būtiska tavā dzīvē ir nauda un slava?

Es par to nedomāju, tikai daru savu lietu, strādāju vai muzicēju un sevi pilnveidoju, cik vien varu. Domāju, ka mūsdienās neviens nav mūzikā naudas dēļ, ir palikuši tie cilvēki, kas patiešām vēlas nodarboties ar mūziku tāpēc, ka citādi nevar. Ja dziesmas, ko saraksti, kļūst pazīstamas un cilvēkiem tuvas, tas jau ir dziesmu autora kvēlākais sapnis.

Zīmolu apģērbs, somiņas, rotaslietas, tas ir par tevi?

Tas nav par mani. Man galvenais ir mans stils, kas laikam ir kaut kādā ziņā no Rok’nRoll. Ja viss nosauktais ietverts zīmolā, tad derētu arī zīmols, bet tikpat labi der viss, kas atbilst manam stilam, un savukārt neder, tas, kas manam stilam neatbilst. Tā kā tas, kas ir modē citiem, bieži nav modē man, ja nu vienīgi tie ir lieli ādas zābaki, jakas un kaut kas melns.