«Viņš ir vispatiesākais no 21. gadsimta vijolniekiem,» par Žilu Apapu savlaik izteicies leģendārais Jehūdi Menuhins. Alžīrijā dzimušais amerikāņu vijolvirtuozs Žils Apaps (1963) ir viens no mūsdienu neparastākajiem mūziķiem, slavens robežu pārkāpējs. Viņš vienlaikus žilbina un mulsina. Bēthovenam Žils Apaps piešķir čigāniskus vaibstus, Vivaldi – īru folkmūzikas akcentus, bet, dzirdot Mocarta Trešā vijolkoncerta kadenci, kritiķi krīt šokā, bet klausītāji apjukumā sarosās – sak’, kur gan pazudis pats Volfgangs Amadejs?
Arī citādi Žils ir nepieradināts: dīvains, provocējošs, nepakļāvīgs. Uz tikšanos ar presi ierodas saplēstos džinsos un, kaut dēvēts par bohēmas dvēseli, labprātāk laiku pavada vienatnē, dzīvojot pieticīgā koka namiņā bez televizora. Šāda veida askētisms viņā raisot ceļošanas kāri. Zemeslodi Apaps ir apceļojis vairāk nekā vienu reizi.
Žils Apaps izglītojies Nicas mūzikas konservatorijā un Lionas Nacionālajā konservatorijā, vēlāk izglītības ceļu turpinājis Kērtisa universitātē ASV, un no 1986. gada par savām mājām sauc Kaliforniju (vairāk nekā desmit gadus Apaps bijis Santabarbaras simfoniskā orķestra koncertmeistars).
Pasaules uzmanību Apaps iekarojis ar neparasto spēju organiski sapludināt mūzikas žanrus un stilus, ikkatram šķietami ierastajam opusam piešķirot savas personības valdzinājumu un oriģinālu interpretāciju.