Vēl 2007. gada septembra beigās, kad Liepājas metalurgs, klātesot entuziasma pārpilnajam satiksmes ministram Aināram Šleseram, paraksta līgumus par tērauda ražotnes komplekso modernizāciju un jaunas velmētavas būvniecību, par to, ka šajā procesā varētu būtu vajadzīga valsts palīdzība, uzņēmuma saimnieki joprojām publiski pat neiepīkstas. Joprojām ir spēkā 2000. gadā izteiktā Kirova Lipmana atziņa: "Nav reāli cerēt uz valsts garantijām kredītam."

Viss pēkšņi - vai vismaz šķietami pēkšņi - mainās gadu vēlāk. Vispirms jau Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks - tas pats, par kuru jau iepriekš tiek runāts, ka nevis Liepājas metalurga "saimnieks" Sergejs Zaharjins brauc pie viņa kārtot dažādas lietas, bet gan izsauc pie sevis, - 31. oktobrī nosūta Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem vēstuli ar lakonisku nosaukumu "Par AS Liepājas metalurgs", uz kuras adresāts uzliek daudznozīmīgu rezolūciju: "Saeimas frakcijām darbam. Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai darbam."

Šajā vēstulē tad nu arī oficiāli un publiski pirmoreiz parādās principiāli jauna ziņa - izrādās, Liepājas metalurga ilgi kaldinātajiem modernizācijas plāniem pēkšņi esot ievajadzējies valsts galvojuma 160 miljonu eiro apmērā uzņēmuma modernizācijai nepieciešamajam kredītam. Savukārt biržā Liepājas metalurgs pirmoreiz izcili lakonisku informāciju saistībā ar šo savu nelielo vajadzību iesniedz tikai 3. novembrī.

Vienlaikus tieši 3. novembrī Saeimas deputāti Jānis Lagzdiņš, Valērijs Agešins, Aija Barča, Pēteris Hanka, Aigars Kalvītis, Andris Bērziņš un Uldis Grava iesniedz Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai īsu un vienkāršu priekšlikumu likumprojekta «Par valsts budžetu 2009.gadam" izskatīšanai otrajā lasījumā:

"Papildināt likumprojekta «Par valsts budžetu 2009.gadam" sadaļu "Valsts izsniedzamie galvojumi 2009.gadam" ar vārdiem un skaitli šādā redakcijā: "AS Liepājas metalurgs ražotņu modernizācijas turpināšana - 112 000 000"." Šo summu pats Liepājas metalurgs kā tam nepieciešamu biržai nosauc tikai dienu vēlāk, taču septiņi deputāti to precīzi māk nosaukt jau 3. novembrī.

Neticami, bet fakts: 2008. gada nogalē neviens deputāts, neviens ministrs neuzskata par nepieciešamu pieprasīt kaut jel kādu informāciju, kaut jel kādus aprēķinus - kam tieši nauda vajadzīga, kāpēc tieši tik daudz naudas, kur tieši to izmantos, kāda tieši būs atdeve. Savukārt pats uzņēmums, kad nu beidzot sāk kaut ko paskaidrot, runā par visu ko, tikai ne par naudas izlietojumu un atdevi.

Paiet tikai piecas dienas, un Ivara Godmaņa vadītā valdība 8. novembrī (sestdienā) notiekošā ārkārtas sēdē, kurā galvenais jautājums ir Parex bankas grīļošanās, cita starpā nolemj atbalstīt valsts galvojumu 112 miljonu latu apmērā uzņēmumam Liepājas metalurgs, garantējot kredītu, kas nepieciešams ražotņu modernizācijai.

Visi valdības sēdē piedalījušies ministri trieciena tempā un vienbalsīgi atbalsta arī pēdējo protokolā minēto - 200. priekšlikumu 2009. gada valsts budžetam. Šis priekšlikums tad arī paredz 112 miljonu latu galvojuma piešķiršanu Liepājas metalurgam. Nekādu diskusiju, nekādu analīžu un vērtējumu - pilnīgi nekā.

Kā tas vispār iespējams? Lūk, gana izteiksmīgais toreizējā slavenā finanšu ministra Ata Slaktera skaidrojums:

"Tajā brīdī bija cita mēroga problēmas. Jau bija sākusies ekonomiskā krīze, budžets tika samazināts, bija jādomā par to, kā izveidot budžetu, kuru pieņemtu starptautiskie aizdevēji, bija Parex problēma. Es vienkārši noliku šo jautājumu malā, lai Saeima izdiskutē. Vienkārši tam neatlika laika, jo dienā ir tikai 24 stundas, un visas tās es strādāju. Es jau toreiz biju skeptisks par Liepājas metalurgu, jo iet iekšā biznesā ir riskanti. Parex gadījumā mēs atņēmām akcijas, bet šeit risks bija. Bet nē, es nedevu komandu veikt finanšu analīzi par šo galvojumu."

Savukārt toreizējais "iesniedzējs" Jānis Lagzdiņš uz jautājumu, vai viņš ir redzējis kādu Liepājas metalurga biznesa plānu, kādus aprēķinus par šo galvojumu, atbild skaidri: "Nē, protams, ne. To pētīja Finanšu ministrija."

Bet varbūt kāda finanšu analīze bija pieejama toreizējam formāli pirmajam galvenajam galvojuma "bīdītājam", Liepājas mēram Uldim Seskam? Ja atmet visu ierasto izlocīšanos un vairīšanos, viņš apgalvo - "visi" gan Saeimā, gan valdībā tolaik jau esot zinājuši, ka Liepājas metalurgam vajadzīgs valsts galvojums.

Tiešām - visi no vienas publikācijas vietējā Liepājas laikrakstā? Vai patiesībā tomēr pirms Ulda Seska oficiālās vēstules un tai sekojušā septiņu deputātu oficiālā priekšlikuma bija veikts iespaidīgs un efektīvs informēšanas, sagatavošanas un, visticamākais, arī ieeļļošanas darbs?

Lūk, ko saka vēl viens galvojuma organizēšanas procedūrā iesaistīts toreizējais deputāts, kurš gan nevēlas publiski tikt saistīts ar šīm savām atmiņām:

"Saprotiet, tas, ko es jums tagad teikšu, tā ir neoficiāla informācija. Uz mani jūs atsaukties nevarat. Agešinam ar Zaharjinu bija un ir acīmredzot ļoti tuvas attiecības, jo Zaharjins jau ir ļoti pietuvināts Saskaņas centram visādos veidos. To man teica Sesks, ka ir uzstādījums no Zaharjina, prasība, ka obligāti jāparaksta arī Agešinam. Tā prasība varbūt ir tādēļ… Un Agešins arī bez iebildumiem parakstīja.

Agešins jau tur bija pie Seska klāt tad, kad tas jautājums tika runāts, un Zaharjins Seskam bija tādu uzstādījumu teicis, ka jāparaksta ir Agešinam. Un Sesks par to informēja mani, ka diemžēl būs arī Agešina paraksts, ka tāds ir Zaharjina uzstādījums."

Tas ir tiešām pārsteidzoši, bet, ja neskaita medijus, tad visas pārējās valdošās koalīcijas partijas un politiķi par galvojuma "eļļošanas" procesu tolaik klusē, - klīst gan runas par iespaidīgām summām (visbiežāk tiek pieminēti 11 miljoni latu), ko izmaksājusi šī "klusēšana - piekrišana", taču Jutas Strīķes vadītais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja "apkarošanas bloks" klusē.

Tikai krietni vēlāk atklātībā nonāk fakts, ka Liepājas metalurgu un tā saimniekus Sergeju Zaharjinu un Iļju Segalu visu valsts galvojuma organizēšanas pirmo posmu ir konsultējusi Andra Šķēles kompānija - cik tas izmaksā oficiāli, cik neoficiāli, protams, neviens nekad neatklās, taču rezultāts runā pats par sevi.

Jau 2008. gada 10. novembrī priekšlikums par 112 miljonu latu valsts galvojumu, lemjot par nākamā gada valsts budžeta projektu, kā smērēts tiek cauri arī Saeimas Budžeta un finanšu komisijai.

Toreizējais komisijas vadītājs Kārlis Leiškalns piecus gadus pēc šīs "apspriešanas" tikai rausta plecus: "Galvojuma summa bija zināma. Mēs kā atbildīgā komisija atbalstījām šo galvojumu klusējot. Nebija nekādas diskusijas. Ja Ministru kabinetam nav iebilžu, tad komisijai arī nemēdz būt. Un valdībai nebija nekādu iebilžu. Manā praksē nekad nav bijis tā, ka valdība neiebilst, bet komisija ir pret. Ir bijis otrādi, ka valdība iebilst, bet komisija nobalso par."

Viss likumsakarīgi noslēdzas 14. novembrī, kad Saeima, lemjot par nākamā gada valsts budžeta projektu, atbalsta valsts galvojumu 112 miljonu latu apmērā AS Liepājas metalurgs modernizācijas plāniem."

Līdz ar to ir uzstādīts faktiski unikāls rekords - no Ulda Seska vēstules, kas ir pirmais oficiālais signāls par valsts galvojuma nepieciešamību, līdz 112 miljonu latu jeb 160 miljonu eiro galvojuma piešķiršanai likumdevēja līmenī ir pagājušas apaļas divas nedēļas...