Kāpēc tieši jurisprudence un nevis, piemēram, celtniecība vai kordiriģēšana?

Jo jurisprudence ir māksla, savukārt māksla nozīmē domāt radoši. Par to, ka gribu kļūt par juristu, es sāku domāt jau piektajā klasē. Tur vainīgs bija Arturs Konans Doils un viņa grāmatas. Tas, kas piesaistīja – domāt, atrisināt, atklāt noziegumus. No viena maza sīkuma salikt lielo kopbildi.Daļēji pie vainas profesijas izvēlē bija arī mans onkulis, jurists un tiesnesis.

Darbs tiesvedībā katru dienu ir atšķirīgs. Ne velti eksistē teiciens ar tiesām kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Tas, kas man īpaši patīk, ir lieli, sarežģīti un nebijuši projekti. Izaicinājums, kad sākumā šķiet, ka te jau nu nekas vairs nav līdzams. Mēs sakām: «Pamēģināsim! Varbūt izdosies!» Ir bijuši gadījumi, kad klasiski par zaudētām uzskatītas lietas mums ir izdevies vinnēt, jo lietas gaitā, piemēram, atklājas jauni pierādījumi. Arī šķietami bezcerīgas lietas iespējams uzvarēt, bet tas ir jāmāk.

Kur to var iemācīties? Skolā tādas lietas taču nemāca.

Protams, ka ir jābūt zināmam talantam. Turklāt katram cilvēkam ir jādara tas, kas viņam padodas un sagādā prieku. Būtu ļoti nepareizi kaut ko darīt tikai naudas vai prestiža dēļ.

Jurists pēc savas būtības ir mīcīts no tādiem māliem, lai palīdzētu citiem un risinātu problēmas. Tam ir jābūt asinīs.

Atrodi hobiju, par kuru tev maksā naudu!

Tātad visa jūsu dzīve ir viens vienīgs hobijs?

Zināmā mērā tā var teikt, jā. Man patīk tas, ko es daru, un nav sevi jāpiespiež nākt uz darbu. Protams, ka ir brīži, kad arī nevaru sagaidīt, kad beidzot pienāks brīvdienas – lai varētu aizbraukt kaut kur, piemēram, uz ārzemēm un neko nedarīt – vienkārši gulēt. Parasti gan pēc pirmās gulēšanas dienas gribas jau atkal kaut ko darīt, jo pēc dabas esmu aktīvs cilvēks. Bezdarbību es nevarētu ilgi izturēt.

Reizēm darbs prasa 12, 14 vai 16 stundas diennaktī, bet, ja tu zini, kāpēc tu to dari, tad visu var pārvarēt. Uz priekšu dzen vēlme radīt kaut ko jaunu un labu.

Vai šādu darbu ir iespējams apvienot ar personīgo dzīvi?

Nav viegli, bet pagaidām sanāk (smaida).

Vai tā Latvijā ir norma, ka jāstrādā 24/7, lai gūtu panākumus?

Viss atkarīgs no katra cilvēka ambīcijām. Mums, piemēram, ir diezgan daudz starptautisku projektu. Tas, ka mēs atrodamies Latvijā, nenozīmē, ka strādājam tikai Latvijas ietvaros. Esam pasūtījuši darbu mūsu Anglijas kolēģiem. Viņi pat kādu brīdi lielījās, ka mēs esam viņiem lielākais darba devējs. Arī Latvijā mēs spējam radīt lielus projektus, kas pēc tam nodrošina ieņēmumus mūsu starptautiskajam birojam.

Tiesa, ir bijuši atsevišķi gadījumi deviņdesmito gadu beigās un 2000.gadu sākumā, kad tiesu spriešana bija tāda, kāda tā bija, un reizēm šķita, ka šeit nebūs aršanas, ka labāk varbūt tiešām braukt prom un darboties kaut kur citur, kur cilvēki tomēr saprot, ko nozīmē gods, reputācija, taisnīgums un godīgums.

Kas noturēja?

Spīts. Vajadzēja pierādīt, ka pēc pirmā sitiena es nepadodos. Es varu izturēt un cīnīties pretī, un ilgtermiņā es pierādīšu, ka man ir taisnība.

Pierādīsiet kam?

Pirmkārt, sev pašam. Otrkārt, sabiedrībai vai pretējai pusei.

Ir svarīgi saprast, ka negodīgums ilgtermiņā neizdzīvo, tam nav perspektīvas, viņš pats sevi iznīcina.

No kurienes tāds spīts?

Laikam vienīgais izskaidrojums ir tāds, ka tas nāk no Latgales. Taču es sevi neasociēju tik daudz ar vietu kā ar to vēsturisko bagāžu, kas nāk no latgaļiem. Manuprāt, ir svarīgi apzināties, no kurienes mēs nākam, jo pretējā gadījumā esam kā koks bez saknēm, kuru vējš var mierīgi pluinīt uz visām pusēm. Mums būtu jāveicina lokālpatriotisms, lai nerodas sajūta, ka Latvija ir tikai Rīga.

Kur smeļaties spēku šim spītam?

Es ticu principam, ka līdzīgie cilvēki pievelkas. Paldies Dievam, es savā dzīvē sastopu gana daudz cilvēku, kuri nedomā tikai par naudu vai kā citus apkrāpt, bet gan grib veidot godīgu un labu sabiedrību. Laiks ir pierādījis, ka tie, kuri strādā godīgi, ilgtermiņā saņem atdevi, arī materiālā ziņā. Piemēram, parādās klienti, kas tevi ciena un uzticas, savukārt tas tev dod spēku un ticību tam, ka tu darbojies pareizā virzienā.

Kas ir jūsu pieminētā godīgā un labā sabiedrība?

Godīga un laba sabiedrība ir tāda, kurā tu ej pa ielu, un ja tev izkrīt naudas maks, tad to neviens nenozog, bet gan atdod atpakaļ. Tāda sabiedrība, kur tev nav visu laiku jāuztraucas par to, ka tevi apčakarēs. Kur cilvēki cits uz citu neskatās kā uz ienaidniekiem, bet gan palīdz un atbalsta, kā arī respektē citu cilvēku atšķirības un domā, kā kopā veidot vēl labāku sabiedrību.

Kāpēc mums tik ļoti patīk braukt uz rietumiem? Ja mēs domājam par sabiedrības labklājību, mēs taču jūtam, ka rietumos cilvēku godīgumu vērtē augstāk. Tur nevadās pēc principa – kamēr mani pie rokas nenoķers un neiesēdinās, tikmēr es zagšu un mānīšos.

No kurienes mums tāda domāšana? Padomju Savienības kārtējais pārpalikums?

Es domāju, ka jā. Ir jāmaina šī filozofija, turklāt ar steigu.

Ja tu citus neuzskatīsi par ienaidniekiem vai zagļiem un dzīvosi ar pozitīvu domu, tev arī atpakaļ nāks pozitīvais.

Diemžēl Padomju telpā bija šī tendence uz cilvēkiem vienmēr raudzīties negatīvi, allaž apkārtējos saskatot ko sliktu. Piemērs, ko atcerēšos laikam uz visu mūžu – dažus gadus pēc neatkarības atgūšanas ar kolēģiem devāmies uz konferenci Maskavā, pēc kuras izlēmām apmeklēt muzejus. Krievijā muzejos ir divu veidu ieejas biļetes – vietējiem un ārzemniekiem. Vietējiem lētāk, ārzemniekiem – dārgāk. Tai brīdī krievu valoda man vēl bija ļoti laba, un es nekādi nevarēju saprast, kā viņi saprata, ka es neesmu vietējais. Liels bija mans šoks, kad saņēmu atbildi: «Pirmkārt, jo tu smaidi. Otrkārt, tu saki «lūdzu».» Ir jābūt ja ne slimai, tad ļoti sabojātai sabiedrībai, lai ko tādu uzskatītu par normu.

Kur jūs iemācījāties, ka ir jāsmaida un jālieto pieklājības frāzes? Arī taču esat Padomju Savienības produkts!

Lasot grāmatas, domājot, analizējot, tu saproti, ka tikai sadarbībā var radīt labu un paliekošu. Šobrīd visus audzina internets, bet toreiz visi lasīja. Atceros, ka bija periodi, kad izlasīju gandrīz pa grāmatai dienā. Mēs bijām izslāpuši pēc jaunām zināšanām. Lasījām visu pēc kārtas – sākot no juridiskās literatūras, beidzot ar Deilu Kērnegi.

Jūs strādājat arī par pasniedzēju universitātē. Vai arī mūsdienās studenti ir tikpat izslāpuši pēc zināšanām?

Ir lietas, kas diemžēl paliek nemainīgas. Piemēram, studenti vēl aizvien nejūt atšķirību starp vidusskolu un augstskolu. Viņi domā, ka vienīgais veids, kā mācīties, ir atkārtot to, ko saka pasniedzējs.

Otra lieta – ja ir iespējams nepiespiesties un kaut ko panākt vienkāršākā veidā, tad viņi ies taisnāko ceļu un daudz nemocīsies. Tāpat saglabājusies ir arī špikeru taisīšana.

Būtiska mūsdienu realitāte ir Y paaudze, kas dzīvo īsziņās un pārtiek no komunikācijas sociālajos tīklos. Tas savukārt ietekmē viņu spēju uzlikt uz papīra argumentēti savas domas gramatiski pareizā latviešu valodā. Arī uzstājoties, diemžēl nākas saskarties ar līdzīgu problēmu.

Vai no šādiem cilvēkiem dienās tiešām sanāks vērtīgi darbinieki?

Tiem, kuri pie sevis nepiestrādās, protams, klāsies ļoti grūti. Ne velti mūsu birojs ir izveidojis savu meistarklasi, kurā studenti var nākt un iepazīties ar to, ko no viņiem sagaida advokātu biroji, un tādējādi apgūst to, ko universitātē apgūt nav iespējams.

Tātad Latvijā nav iespējams iegūt kvalitatīvu izglītību, lai kļūtu par labu juristu?

Ir, bet pašam ir jāstrādā! Studentam nav jābūt papagailim, kurš vārds vārdā atkārto pasniedzēja tekstu un idejas, bet viņam ir jādomā, jāanalizē un jābūt gatavam iet tālāk pašam. Tajā pat laikā jāļauj cilvēkam pašam arī kļūdīties, jo reizēm tās mācības, ko tu izbaudi uz savas ādas, ir daudz vērtīgākas par citu sniegtajiem padomiem. Pat uz negatīvu rezultātu var paskatīties pozitīvi. Tā ir skola, un laba skola maksā dārgi.

Vai savos studiju gados pieļāvāt domu, ka kādreiz ieņemsiet vadošu amatu starptautiskā advokātu birojā?

Tik skaļas programmas man gan tolaik nebija. Man bija draugs, kurš teica, ka jātaisa juristu birojs. Līdz tam man nešķita, ka no manis varētu sanākt labs komersants. Vēlāk strādājot es sapratu, ka redzu perspektīvu tikai labā komandas darbā.

Tu vari būt supergudrs, bet viens tu vienalga nevarēsi izdarīt tik daudz un tik kvalitatīvi kā kopā ar labu komandu, kur katrs tās dalībnieks pārzina konkrētu jomu.

Tad jau starptautiskais advokātu birojs bija nākamā pakāpe – kā NHL hokejā.

Vai jūsu profesijā darba dienas beigās ir iespējams ar mierīgu sirdi aizvērt kabineta durvis un par darbu nedomāt?

Nav viegli. Viens variants, kas palīdz atslēgties, ir sports. Reizēm es saprotu, ka mana galva turpina strādāt pat miegā. Bieži vien ir tā, ka ir problēma, un tu nezini, kā viņu atrisināt. Tu nemitīgi domā par viņu, bet atbilde pēkšņi atnāk pati pēc divām dienām, kamēr tu tīri zobus.

Kas, jūsuprāt, atšķir veiksminieku no neveiksminieka?

Kā saka mans biroja partneris - mēģinājumu reižu skaits. Nevajag apstāties pie pirmās neveiksmes. Protams, visam ir saprāta robeža, bet ir jāsaprot, ka reti viss tiek pasniegts uz balta šķīvīša jau gatavs.

Turklāt cilvēkam nav jābaidās sapņot. Izsapņot to, kāds tu gribi būt un ar ko vēlies nodarboties, un būt gatavam investēt savā sapnī - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Protams, ka ir viegli darīt to, ko tu vienmēr līdz šim esi darījis, bet ir jābūt gataviem jauniem izaicinājumiem. Ja tu esi gatavs darīt to, ko neviens nav darījis, tad, sasniedzot mērķi, sajūta ir ļoti patīkama.

Tajā pat laikā mums jāiemācās šo ceļu izbaudīt. Ja tu tikai ej uz mērķi, nebaudot to, kas ir pa ceļam, arī savā ziņā paliec zaudētājos. Jāprot ikdienas darbā saskatīt radošo un interesanto.

Lai cik tas neliktos dīvaini, apkārt ir daudz labu un līdzīgi domājošu cilvēku.

Ir jāveido cilvēku loks, ar kuriem dzīve dod patīkamas sajūtas. Visu pamatā nosaka cilvēks un viņa personība.