Kā bieži tas vēsturē notiek, arī alus un ozola stāsts sākas pirms gadu tūkstošiem. Mucu taisīšana bija pazīstama vismaz 5. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad tās no palmu koksnes tapa senās Divupes teritorijā. Kā minēts šīs sērijas pirmajā rakstā, Divupe patiešām bija reģions, kur auglīgā zemes izrādījās auglīga arī jaunām idejām – taču bija jāpaiet vēl vairāk gadsimtiem pirms alus sastapās ar ozolkoku.

Domājams, ka mucas Eiropā pirmie darinājuši ķelti ap 350. gadu pirms mūsu ēras, un šo māku nodevuši Romas impērijai, kas bija izpletusies līdz to robežām. Tieši romieši izkopa šo arodu un ieviesa ozolu kā galveno mucu izejmateriālu; tika ievērotas garšas un smaržas īpatnības, ko ozolkoks piešķīra tajā glabātam šķidrumam. Tādēļ ap 100. gadu pirms mūsu ēras arī alu sāka glabāt un pārvadāt ozolkoka mucās. Uz šīm senajām zinībām arī balstās Lielvārdes alus, klāstā iekļaujot šo jauno un interesanto papildinājumu.

Kā novērots jau pirms gadu tūkstošiem, ozols tiešām tajā glabātam alum piedod noteiktas aromātiskas īpašības, taču viss nebūt nav tik vienkārši, kā sākotnēji varētu šķist. Visupirms, tas atkarīgs no tā, kāds ozolkoks tiek izmantots – Eiropas ozols nav tāds pats kā tā Amerikas brālēns, un pat visi Eiropas ozoli nav vienādi. Parastais ozols, pazīstams arī kā franču ozols vai angļu ozols (quercus robur) - visizplatītākais ozols Latvijā – atstāj karameli un šokolādi atgādinošu saldenumu, pilnīgāku garšu ar kanēļa un citu garšvielu niansēm. Baltozols (quercus alba), pazīstams arī kā Amerikas ozols, alum piedod aromātisku saldenumu ar vaniļas piegaršu. Tikmēr ungāru ozols quercus frainetto) alum piedod spēcīgāku vaniļas aromāku nekā baltozols, kā arī garšas nianses, kas atgādina kafiju vai melno šokolādi. Kuriozs ir fakts, ka lielākā daļa ungāru ozolu patiesībā neaug Ungārijā.

Taču smalkās ozolkoka izmantošanas nianses nebeidzas ar koka izvēli – daudz kas atkarīgs no karstumapstrādes, kam koksne tiek pakļauta, izceļot vai mazinot tās īpatnības. Piemēram, baltozols pirms apdedzināšanas sniegs kokosa un svaigas koksnes nianses, taču karstumapstrāde padarīs jūtamāku vaniļas saldenumu. Tas pats attiecināms uz citiem ozolkoka veidiem, sniedzot Lielvārdes alus meistariem plašas iespējas eksperimentiem lai nonāktu pie vēlamā rezultāta.

Par spīti unikālajām garšas priekšrocībām, ko sniedz izturēšana ozolkokā, šīs metode laika gaitā tika izmantota aizvien retāk. Pudeļota alus izplatība, kas sākās 17. gadsimtā, ātri vien iemantoja plašu popularitāti. Lai arī nav noliedzamas pudeļota alus priekšrocības, īpaši praktiskums pārnēsājamībā, tika zaudēta unikālā ozolā izturētā alus garša. Ozolkoks kādu laiku saglabāja savu lomu alus uzglabāšanā lielākos apjomos, taču tērauda un alumīnija kegu ieviešana 1950. un 1960. gados izturēšanu ozolkokā piestūma bīstami tuvu kraujas malai.

Laimīgā kārtā 1970. gados Rietumeiropā tika uzsākta pretkustība, aicinot atgriezties pie tradicionāliem, ozolkokā izturētiem eiliem, un šī māka netika zaudēta uz visiem laikiem. Mēs uzskatām, ka ir pēdējais laiks atjaunot šo praksi arī Latvijā. Tādēļ Lielvārdes alus ar lepnumu paziņo par divu sengaidītu, pamatu pamatos latvisku lietu atkalapvienošanos – alus un ozolkoka. Lielvārdes Ozolu nefiltrētais, jaunākais Lielvārdes klāsta papildinājums, ir nefiltrēts gaišais eils, kas izturēts ozolkokā – mūsu veltījums 17. gadsimta alus darīšanas tradīcijām. Ozolu nefiltrētais piedāvā unikālu garšu, ko sniedz vienīgi šī īpašā izturēšanas metode, to raksturo smalkas garšvielu un ozolkoka nianses, kā arī viegls iesala aromāts.

Lielvārdes alus turpina alus darīšanas Zelta laikmetu Latvijā, kad Vidzemē uzplauka brūvēšana muižās un alus meistars tika augstā godā un cieņā celts. Tāpat kā 17. gadsimtā, mēs darām eila veida alu nelielos apjomos, pildot to īpašās melna stikla pudelēs, kas nodrošina vislabāko aizsardzību pret apkārtējās vides ietekmi.