Kur jau sāku priecāties par gudru drāmu pāris minūšu garumā, tur seko vēl garāka epizode ar kāda uz nāves gultas guļoša slimnieka mēslu apmazgāšanu.
Vai mums tiešām ir jāredz nimfomānes darbības agrā jaunībā, kur vien kādus piecus gadus veca meitenīte sevi berzē gar slapju grīdu? Vai tas maz ir legāli?
Daži teiks, tāda ir dzīve, viņš tikai uzdrīkstas parādīt patieso un ne to skaistāko cilvēka un tā dzīves daļu. Savā ziņā taisnība, bet reizēm ir lietas, kuras vienkārši nav jārāda, tās var pasniegt stāstījuma veidā vai kā savādāk. Droši varu apgalvot:
ja Trīrs būtu uzņēmis «Romeo un Džuljetu», tad filma sāktos ar tuvplāniem, kā pamostoties Džuljeta liek rīta kluci.
Vai arī, ja viņš būtu uzņēmis Titāniku, tad sarkanās acis Vinsletas sejā filmas beigās tiktu skaidrotas nevis ar asarām un sālsūdeni, bet gan Leonardo tiešo mīlas trāpījumu viņas acī pēc meņģēšanās autiņā. Arī tās ir mūsu dzīves dabīgās detaļas, bet vai tiešām mēs to vēlamies redzēt uz kino ekrāniem?
Nimfomānija ir nopietna patoloģiska dzimumtieksme sievietēm, kas izpaužas kā nevaldāma tiekšanās pēc dzimumsakariem ar visdažādākajiem partneriem, tas var notikt pat divdesmit reizes dienā. Starp citu - vīriešiem analoģiska novirze tiek dēvēta par satiriāzi. Šī ir nopietna psihiska slimība un noteikti filmas vērta tēma, tomēr pasniegt to var stipri dažādi. Trīrs filmu sāk ar ainu, kur kāda sieviete piekauta atrodas bezsamaņā, viņu atrod kāds kungs, aizved mājās un sāk ar viņu dialogu par viņas dzīvi. Saruna ris no sievietes bērnu dienām līdz pat teju zemākajam punktam – filmas ievada ainai. Pats dialogs ir gudrs un brīžiem pat asprātīgs, bet tālāk filma tiek piesārņota ar neskaitāmām provokācijām, kuras arī uzprasās uz lētu publicitāti.