Kopš noskatījos filmu «Antikrists», režisors Larss fon Trīrs man izraisa lielāku nelabumu par caurejas zālēm.

Apraksts. Aukstā ziemas vakarā kāds vientuļš kungs atrod uz ielas smagi piekautu sievieti un aizved viņu uz savām mājām. Vīrietis apkopj sievietes brūces, bet viņa tikmēr vaļsirdīgi un atklāti stāsta viņam par savu erotikas piesātināto dzīvi...

Pārdomas. Vai nu tu esi labs režisors, vai liels provokators, šīs īpašības apvienot īsti nav iespējams. Trīrs ar savām provokācijām nodara milzu ļaunumu savu filmu kvalitātei, tomēr pasauli vienaldzīgu neatstāj. Pat tepat Baltijā, re, kamēr Latvijā filmu «Nimfomāne» apmeklēt ļauj no 18 gadu vecuma, Lietuvā tā ir aizliegta pavisam. Savukārt igauņiem vispār dzīve izdevusies un viss vienalga - to var apmeklēt jau no 14 gadu vecuma.

Man ir milzu pretenzijas pret Trīra «daiļradi». Vienkārši tādēļ, ka viņš rāda lietas, kuras var nerādīt. Citi to uzskata par milzu uzdrīkstēšanos, bet es un ne vienīgais to uzskatu par stulbumu un saucienu pēc slavas par jebkuru cenu.

Kur jau sāku priecāties par gudru drāmu pāris minūšu garumā, tur seko vēl garāka epizode ar kāda uz nāves gultas guļoša slimnieka mēslu apmazgāšanu.

Vai mums tiešām ir jāredz nimfomānes darbības agrā jaunībā, kur vien kādus piecus gadus veca meitenīte sevi berzē gar slapju grīdu? Vai tas maz ir legāli?

Daži teiks, tāda ir dzīve, viņš tikai uzdrīkstas parādīt patieso un ne to skaistāko cilvēka un tā dzīves daļu. Savā ziņā taisnība, bet reizēm ir lietas, kuras vienkārši nav jārāda, tās var pasniegt stāstījuma veidā vai kā savādāk. Droši varu apgalvot:

ja Trīrs būtu uzņēmis «Romeo un Džuljetu», tad filma sāktos ar tuvplāniem, kā pamostoties Džuljeta liek rīta kluci.

Vai arī, ja viņš būtu uzņēmis Titāniku, tad sarkanās acis Vinsletas sejā filmas beigās tiktu skaidrotas nevis ar asarām un sālsūdeni, bet gan Leonardo tiešo mīlas trāpījumu viņas acī pēc meņģēšanās autiņā. Arī tās ir mūsu dzīves dabīgās detaļas, bet vai tiešām mēs to vēlamies redzēt uz kino ekrāniem?

Nimfomānija ir nopietna patoloģiska dzimumtieksme sievietēm, kas izpaužas kā nevaldāma tiekšanās pēc dzimumsakariem ar visdažādākajiem partneriem, tas var notikt pat divdesmit reizes dienā. Starp citu - vīriešiem analoģiska novirze tiek dēvēta par satiriāzi. Šī ir nopietna psihiska slimība un noteikti filmas vērta tēma, tomēr pasniegt to var stipri dažādi. Trīrs filmu sāk ar ainu, kur kāda sieviete piekauta atrodas bezsamaņā, viņu atrod kāds kungs, aizved mājās un sāk ar viņu dialogu par viņas dzīvi. Saruna ris no sievietes bērnu dienām līdz pat teju zemākajam punktam – filmas ievada ainai. Pats dialogs ir gudrs un brīžiem pat asprātīgs, bet tālāk filma tiek piesārņota ar neskaitāmām provokācijām, kuras arī uzprasās uz lētu publicitāti.

Lai kādas man būtu pretenzijas pret režisoru Larsu fon Trīru un «Nimfomāni», vēlējos uzslavēt lielisko filmas reklāmas kampaņu, kuras plakātu sērijā pašmāju zvaigžņu sejas tēlo sejas izteiksmes orgasma laikā.

Aktieri spēlē labi. Mūzikas izvēle un operatora darbs ir uzslavējami, tomēr visu laiku noliek pie vietas neskaitāmas kaitinošas ainas. Filma ir pārpildīta ar pornogrāfiskām ainām un, goda vārds,

grūti saprast: tu skaties sliktu pornofilmu ar labas drāmas efektiem vai drāmu ar pārāk daudzām pornogrāfiska satura ainām?

Noslēgumā: šī ir tikai pirmā filma. Otrā solās būt vēl pārpildītāka ar pornogrāfiska satura ainām, papildinot tās arī ar stipri sadistiskām darbībām. Lai kā tu censtos šajā filmā saskatīt uzdrīkstēšanos un augsto mākslu, atceries, ka intīmākās ainās aktieri aizstāti ar profesionāliem pornoaktieriem. Tātad,

grozies kā gribi, skatoties «Nimfomāni», tu skaties vāju pornofilmu.

Pasaulē ir daudz labu drāmu un lielisku pornofilmu - šī nav ne viens, ne otrs.

Vērtējums: 5/10.