Šī filma ir par pazīstamā Gustava H un portjē Zero Mustafas piedzīvojumiem viesnīcā «Diženā Budapešta» agrākos laikos, precīzāk, starp lielajiem kariem, kad viesnīcās bagātnieki mēdza uzkavēties mēnešiem ilgi veselības vai kāda cita nolūka dēļ. Toreiz modē bija smalkas manieres un, protams, ilgākā laikā viesnīcas darbinieki ar šiem apmeklētājiem satuvinājās. Pēdējā teikumā, ja godīgi, pie «satuvinājās» vēlējos šo vārdu iepīt pēdiņās, ja saprati, ko es vēlos ar to teikt.
Gustava H un portjē Zero Mustafas dzīve stipri mainās, kad Gustavam kāda no viesnīcas regulārajām apmeklētājām mantojumā atstājusi dārgu gleznu, kuru viņi papildus visam «netīšām» nolaupa, ar ko arī sākas mūsu varoņu piedzīvojumi. Nevēlos pārcensties ar sižeta aprakstu, jo šo filmu vienkārši vajag redzēt un izbaudīt.
Viņa unikālais stils - paņemt stāstu un ietērpt to tik skaistā bildē, ka katrs kadrs mums pilnīgi tiek pasniegts ar zelta karotīti. Viss ir pārdomāts, uzfilmēts lieliskos zelta griezumos, un pilnīgi noteikti katrs kadrs ir pielīdzināms izsmalcinātai fotogrāfijai, kura būtu liekama muzejā pie sienas.
Balvu kalni un komercienākumi nekad nav bijuši šim režisoram galvenais virzītājspēks veidot kino, un tas ir lieliski atmaksājies.
Lai arī aktieri uz Andersona filmām stāv rindā, viņš diezgan skrupulozi pieturas pie sev iemīļotas komandas. «Viesnīcā «Diženā Budapešta»» ir redzama arī vesela zvaigžņu plejāde - Bils Marijs, Edvards Nortons, Tilda Svintone, Adriens Brodijs, Ovens Vilsons, Vilems Defo, Džefs Goldblūms, Hārvijs Keitels un Džūda Lovs.
Lai arī šī filma ir melanholiska, brīžiem pat ar asu sižetu, piepildīta ar jokiem un drāmu - viss kopā nostrādā, viss ir balansā un pēc tās noskatīšanās ir lieliski pavadīta laika pēcgarša. Savā ziņā šis vizuālais perfekcionisms Vesa Andersona filmās liek domām aizslīdēt tālu prom no sižeta, bet es nevarētu nosaukt to par filmas nepilnību vai problēmu, jo vienmēr taču var filmu noskatīties otru reizi. Lielisks kino, kurš jāredz visiem.