10. Ray Charles «What'd I Say» (1959)

Viņš visu redzēja

Soulmūzika piedzima kādā Pensilvānijas klubā 1958. gada decembra vakarā, kad Rejam Čārlzam vajadzēja aizpildīt koncerta noslēgumu un, improvizējot uz Wurlitzer elektriskajām klavierītēm, turpat uz vietas radās What'd I Say. Viņš sapludināja kopā visu savu muzikālo bagāžu, un šajā skaņdarbā satikās blūzs, spiričuels un džezs. Pāris gadus vēlāk leģendārajā ierakstā Modern Sounds in Country and Western Music Rejs savā muzikālajā pasaulē iekļāva arī kantrī mūziku. Šodien ir tik pašsaprotami, ka mūzikā var sintezēt, meklēt un «ķīmiķot», bet Rejs karjeras sākumā bieži dzirdēja pārmetumus, ka viņš degradē gospeli, atšķaida džezu un blūzu. Atliek noklausīties leģendāro gospeļu ansambļu The Pilgrim Travelers vai The Five Blind Boys of Alabama ierakstus, lai saprastu, ka muzikāli Reja Čarlza I Got a Woman patiešām ir gospeļmūzika, tikai viņš dziedāja nevis par Ciānas kalnu, bet par mīlestību pret sievieti. Tomēr Rejs nevēlējās zaimot vai izaicināt. Viņš runāja par sev svarīgo, izmantojot gospeļmūzikas krāsainību, jo tā sevī ietver visu cilvēcisko emociju gammu. Tā ir mūzika, kurā līdzsvarā atrodas krusta ceļš un augšāmcelšanās prieks.

Biogrāfi raksta, ka savas dzīves laikā viņš tā arī nespēja atbrīvoties no bērnības traumas, kad piecu gadu vecumā kļuva par aculiecinieku brāļa traģiskajai nāvei. Iespējams, ka psihosomatisku iemeslu dēļ viņš pēc šā notikuma strauji sāka zaudēt redzi. Taču tieši mūzikā viņš atrada mierinājumu, un caur melodijām sajuta pasauli daudz labāk par redzīgajiem.

Mēs droši vien jau esam noguruši no pašpasludināto leģendu leģioniem, bet Rejs Čārlzs patiešām bija īpašs. Viņa daiļradē nav augstā vai zemā žanra, gaumīga vai negaumīga formāta.

Viņš neslēpās aiz stiliem, bet pats tos piepildīja ar saturu.

Rejs neatdeva svētumu suņiem, bet populārajā mūzikā ne tikai ienesa, bet līdz sirmam vecumam saglabāja autentisku cilvēcību un siltumu.

9. James Brown «Payback» (1973)

Dinamīts

Nezinu, vai Džeimss Brauns bērnībā vēlējās kļūt par sprinteri vai skaļi kliedzošu ASV armijas seržantu, bet enerģijas viņam netrūka. Viens no Džeimsa Brauna tituliem ir Misters Dinamīts. Te gan jāsaka, ka viņam dzīves laikā tika pielipināti daudzi goda nosaukumi, bet šodien pietiktu, ja vizītkartē ar šovbiznesa nekaunību tiktu ierakstīts, «bez Džeimsa Brauna nebūtu superzvaigznes Maikla Džeksona un Prinsa».

Retais atceras, ka Brauns karjeru sāka kā gospeļmūzikas dziedātājs un tikai sešdesmito gadu sākumā iemantoja enerģiskākā šovmeņa slavu. Brauna rokrakstu visbiežāk asociē ar sešdesmito gadu nogales ierakstiem. Šajā laikā soulmūzikas kustība sadalījās divās frontēs. Stīvijs Vonders, Mārvins Geijs un Kērtiss Meifīlds devās daudz jutekliskākas un siltākas skaņas virzienā, kamēr Džeimss Brauns, Sly & The Family Stone un Funkadelic attīstīja fankmūziku, kurā tik daudz neizcēla melodiju un harmonisko struktūru, bet ar elektriskā basa un bungu palīdzību akcentēja ritmu, to visu vēl iekrāsojot ar vienkāršiem un trāpīgiem ģitāras rifiem. Ar retiem izņēmumiem Džeimsa Brauna tekstus noteikti nevajag tulkot vai no tiem mācīties angļu valodu, jo, citējot tos neatbilstošā vietā, var rasties divdomīgas situācijas.

Viņa lirikā nevajag meklēt īpašas dziļdomības, labākajā gadījumā tie ir uzmundrinoši izsaucieni, bet sliktākajā – seksuāli iekrāsotas jēlības.

Pārsteidzoši, bet šī Džeimsa Brauna vienkāršā muzikālā formula joprojām darbojas kā labi ieeļļots garastāvokļa un pašapziņas celšanas mehānisms.

Ir izdotas simtiem dažādas kvalitātes Brauna izlašu, un reti kādā ierakstu kolekcijā var izmakšķerēt Džeimsa Brauna albumu. Tāpēc šoreiz gribu izcelt lielisko Payback. Šajā platē neatradīsiet noberztos radio hitus, bet Mistera Dinamīta šarms būs sastopams ik taktī. Ja viesību gaisotne ir nedaudz padzisusi un jūsu ciemiņi nav rūdīti jaunās Vīnes atonālās skolas cienītāji, tad ar šo skaņuplati degmaisījums būs piemests.

8. Aretha Franklin «I Never Loved a Man the Way I Love You» (1967)

Karaliene

Pirms Areta kļuva par soulmūzikas karalieni, viņa bija baptistu mācītāja meita, maza draudzes princese, kura visu savu bērnību dziedāja baznīcas kori un pusaudžu gados kļuva par pazīstamu gospeļdziedātāju, kurai ar savu balsi nebija jāizgudro jauns velosipēds, bet vienkārši jāiekļaujas afroamerikāņu gospeļmūzikas tradīcijā.

Tas ir pārbaudīts fakts, ka gospeļmūzika cilvēkus aplipina ar prieku.

Gospeļmūzikas pamatā ir vēstījums, ka jebkura reliģiska pieredze, kura mūs ved prom no pateicības un prieka, ir maldīga, jo bailes no soda vai vainas apziņa neglābj no kļūdām un grēka. Tikai pateicība piešķir dzīvei jēgu. Optimisma cieša saistība ar sava egoisma zaudēšanu, saplūstot ar kaut ko lielāku, ir visu pasaules reliģiju prakšu pamatā. Tā izrauj cilvēku no ieciklēšanās uz sevi un nojauc grūtsirdības un sevis žēlošanas mūrus. Areta soulmūzikā tad arī ienesa šo Labās vēsts dzīvesprieku un vitalitāti.

1967. gadā Areta iepazinās ar Atlantic Records producentu, Polijā dzimušo ebreju izcelsmes producentu Džeriju Veksleru (Jerry Wexler), kuram bija pieredze darbā ar Reju Čārlzu. Tieši Vekslers uztaustīja Aretas soulmūzikas potenciālu, un rezultātā tika ierakstīti hrestomātiskie albumi –I Never Loved a Man the Way I Love You, Lady Soul un Spirit in the Dark. Šajā laikā Aretai galvā tika uzlikts karalienes kronis. Viņa bija pirmā sieviete, kuras vārds tika iekļauts rokenrola Slavas zālē. Žurnāls Rolling Stone viņu nosaucis par visu laiku dižāko dziedātāju. Lai arī pēdējā laikā viņa mūs nelutina ar izciliem albumiem, jāatzīst, ka viņa pat viduvēju dziesmu un aranžējumu izglābj ar savu neatkārtojamo balsi. Viņas balsi var pazīt uzreiz. Gluži kā atpazīstam sev dārgu cilvēku, jau tālumā ieraugot tikai viņa siluetu vien.

7. Donny Hathaway «Donny Hathaway» (1971)

Uz milžu pleciem

Deviņdesmito gadu otrajā pusē soulmūzika piedzīvoja atdzimšanu. Neosoul kustības pārstāvji restartēja soulmūzikas zelta perioda melodijas, aranžējumus un pat skatuves estētiku, atbrīvojot soulmūziku no pārlieku lielas saplūšanas ar matemātiski izrēķinātu popmūziku un aktualizējot māksliniekus, kuri bija nepelnīti aizmirsti. Viņi stāvēja uz milžu pleciem. Viens no milžiem bija Donijs Hatavejs, mākslinieks, kura ieraksti kļuva par 90. gadu Trainspotting paaudzes soulzvaigžņu Diandželo, Lorinas Hilas, Erikas Badū un Musiq Soulchild iedvesmas avotu.

Donija Hataveja stāsts bija skumjš. Uz Čikāgā dzimušo Doniju lielu iespaidu atstāja viņa vecmāmuļa, gospeļu dziedātāja, ar kuru kopā mazais Donijs jau kopš trīs gadu vecuma dziedāja baznīcas korī. Vēlāk, studējis mūziku Hovarda universitātē un aizrāvies ar džezu, 1969. gadā noslēdza līgumu ar Atlantic Records, un jau ar pirmajiem ierakstiem visiem bija skaidrs, ka Donijs ir soulmūzikas jaunā cerība. Viņa izcilā klavierspēle, piesmakusī balss, nepārdozētie, elegantie melismi un empātiska spēja dziedāt duetos padarīja viņa par ikonisku soulmūzikas pārstāvi.

Viņš vēlējās izcelt mūziku, nevis izcelties pats.

Taču septiņdesmito gadu vidū savas daiļrades augstākajā punktā Donijs saslima. Apkārtējie jau agrāk bija pamanījuši dīvainības, bet tik saasināta antisociāla uzvedība līdz tam nebija novērota. Donijam diagnosticēja paranoidālo šizofrēniju. Pāris gadus vēlāk viņu atrada guļam mirušu zem kādas Ņujorkas daudzstāvu viesnīcas loga.

Donija Hataveja dzīves laikā izdoti vien trīs solo un viens koncertieraksts. Šoreiz gribu izcelt mazāk novērtēto Donija otro soloalbumu Donny Hathaway, kurā viņš izpilda citu komponistu dziesmas. Albums ir balādisks un apcerīgs, taču pārsteidzoši, kā citu komponistu darbus Donnijs ietērpj savā pieredzē. Iespējams, ka Leona Rasela standarts A Song for You tieši Donija izpildījumā ir izskanējis vislabāk. Tā ir mūzika ar dvēseli.

6. Al Green «Call Me» (1973)

Pēdējais mohikānis

Sešdesmito gadu nogalē Hi Records ierakstu kompānijas paspārnē satikās producents Villijs Mičels un dziedātājs Als Grīns. Als Grīns šajā laikā nebija pārliecināts par sevi, jo tādi dziedātāji kā Džeimss Kars (James Carr), Vilsons Pikets (Wilson Pickett) un Otiss Redings (Otis Redding) soulmūzikas latiņu bija pacēluši tik augstu, ka jauno dziedātāju nomāca liela paškritika – kas vispār ir Als Grīns un viņa balss? Tomēr Mičels atšifrēja Ala Grīna rokrakstu un viņi kopā ierakstīja skaņuplates, kuras šobrīd tiek ierindotas starp soulmūzikas nozīmīgākajiem ierakstiem. Als Grīns savu vokālo partiju ierakstīšanai esot izmantojis tikai studijas mikrofonu Nr. 9, jo citi, viņaprāt, neesot radījuši veiksmes skaņu. Albumi Let’s Stay Together, I'm Still in Love with You, Call Me ir tikai daļa no Ala Grīna virsotnēm, kurās producenta radītajā skaņu paletē – unisonā skanošajos pūšamajos un stīgu instrumentos, gaumīgajā elektrisko ērģelīšu iekrāsojumā un maigi hipnotizējošajā ritmā iekļaujas Ala Grīna jūtīgais falsets. Als Grīns savienoja Dienvidu štatu soula tradīciju ar Filadelfijas soulmūzikas skanējumu, tāpēc kritiķi visbiežāk viņu dēvē par «pēdējo dižo Dienvidu un pirmo septiņdesmito gadu zelta perioda dziedātāju».

1974. gadā dziedātāja dzīvē notika lūzums, kuru viņš pats nosauca par «garīgo atmodu». Viņa draudzene izdarīja pašnāvību. Pirms tam viņa Alu Grīnu esot aplējusi ar verdošu ūdeni un savā pēcnāves vēstulē vainoja viņu, ka viņš neesot vēlējies viņu apprecēt.

Tajā naktī Als saprata, ka ir aizdziedājies.

Nauda, sievietes, slava bija iedegusi tik daudz malduguņu, ka viņš savās vēlmēs un mērķos bija apmaldījies.

Als Grīns pieņēma lēmumu izstāties no šovbiznesa un kļūt par mācītāju. Nu jau trīsdesmit gadus viņš ieraksta pārsvarā garīgās mūzikas ierakstus un tikai 21. gs. sākumā kopā ar leģendāro producentu Mičelu un hiphopa kolektīva The Roots bundzinieku un producentu ?uestlove ierakstīja pāris lieliskus soulmūzikas albumus. Tomēr, ja gribat sākt iepazīšanos ar viņa mūziku, labāk uzmeklējiet viņa septiņdesmito gadu ierakstus. Plati Call Me daudzi uzskata par viņa daiļrades virsotni.

5. Stevie Wonder «Songs in the Key of Life» (1976)

Brīnumi notiek

Arī populārajā mūzika notiek brīnumi, kad pār mākslinieku pāris gadu laikā nolīst tik daudz melodiju, ka viņš visu atlikušo mūžu vai nu cenšas to visu atkārtot, vai vienkārši dzīvo šo zelta gadu ēnā.

Stīvijs bija sešdesmito gadu ierakstu kompānijas Motown muzikālais brīnumbērns, kurš septiņdesmitajos ar virkni novatorisku albumu iemantoja klasiķa statusu. Lai arī satriecošais iedvesmas mākonis pēc 1980. gada albuma Hotter Than July pagaisa, katru dienu pasaulē tiek radīta popmūzika, kura tiešā vai netiešā veidā ietekmējusies no Stīvija radītajām melodijām, akordu salikumiem un sintezatoru skaņu eksperimentiem.

Šobrīd Stīvijs ir Amerikas nacionālais dārgums, kultūras kanona sastāvdaļa, kurš ir neatņemams goda viesis ASV valdības rīkotajos muzikālajos pasākumos. Viņš ir gluži kā Ziemassvētku vecītis, kura parādīšanās izraisa vispārēju sajūsmu un no kura neviens arī vairāk neko negaida, jo visi zina, ko viņš dāvās un teiks.

Grūti, pat neiespējami, ir izvēlēties Stīvija labāko albumu. Talking Book būtu pelnījis iekļaušanu kaut vai neatkārtojamās mīlas balādes I Believe (When I Fall in Love It Will Be Forever) dēļ. Arī Innervisons ir fantastisks albums, kurā sociālā kritika savijas ar soulmūzikā līdz tam nebijušu psihedēliski gaišu ironiju.

Šoreiz gan iztikšu bez pārsteigumiem un nominēšu Songs in the Key of Life. Tas ir albums, kurā optimisms ir pašsaprotama dzīves vadlīnija. Albums atšķirībā no daudziem citiem dubultalbumiem nav pašmērķīgi uzpūsts, un gandrīz katra dziesma ir hita statusā. Stīvijs patiešām atradās savas daiļrades virsotnē un par uzdevumu izvirzīja parādīt visas cilvēciskas pieredzes varavīksni. Viņam tas arī izdevās. Albumā ir saglabāts līdzsvars. Trāpīga sociālā kritika nekļūst didaktiska, pozitīvisms neieslīgst rožainā salkanumā, bet pats galvenais – bez suģestējošās balss, lieliskām taustiņinstrumentu nokrāsām ierakstā skan burvīga mutes harmonika, kura kulminē vienā no visu laiku skaistākajām dziesmām, kuru tēvs ir veltījis savai meitai, proti, Isn’t She Lovely. Klasisks albums, kurš ir viens no tiem retajiem ierakstiem, kura milzīgā popularitāte ir līdzsvarā ar māksliniecisko vērtību.

4. Curtis Mayfield «Curtis Live» (1971)

Universālais kareivis

Kērtiss Meifīlds bija soulmūzikas universālais kareivis, kurš apsteidza savu laiku. Viņš bija ne tikai viens no pirmajiem, kurš dziedāja par sociāli aktuāliem tematiem, bet bija arī producents, izdevējs, komponists un izpildītājs vienā personā. Daudzi viņu uzskata par sešdesmito gadu cilvēktiesību kustības skaņu celiņa autoru un afroamerikāņu pašapziņas paraugu. To, ko Mārtins Luters Kings sludināja no kanceles, Kērtiss dziedāja no skatuves, sākumā grupas The Impressions, vēlāk solo karjeras laikā. Septiņdesmitajos gados ar skaņuplatēm Curtis, The Roots un Super Fly viņš kļuva par vienu no vadošajiem soulmūzikas skaņas arhitektiem, un, lai arī Kērtisa dzimtā pilsēta bija elektriskā blūza galvaspilsēta Čikāga, viņš vienmēr uzsvēra, ka viņa mūzika nāk no baznīcas, nevis klubiem. Tieši viņš līdz pilnībai noslīpēja slaveno Čikāgas soulmūzikas skanējumu, kurš pamatos balstījās gospeļmūzikā, bet liela loma bija arī izsmalcinātiem stīgu un pūšamo instrumentu aranžējumiem ar niansētiem disko un fanka elementiem.

Lai arī saturiski viņa uzmanības centrā bija sociālais taisnīgums un ikdienas dzīve piepilsētu graustos, Kērtiss neatstāja novārtā arī mīlas fronti un trauslā falsetā izdziedāja jutekliskas mīlas balādes.

1990. gadā notika nelaime. Muzicēšanas laikā Kērtisam uz galvas uzkrita skatuves stalažas, viņu pilnībā paralizējot. Viņa ciešanas līdz pat viņa pāragrajai nāvei atviegloja ziņa, ka viņa muzikālā mantojuma aktualitāte deviņdesmitajos gados tikai bija pieņēmusies spēkā. Viņa sociāli aktuālie teksti ne tikai tiek mācīti ASV skolās, bet arī ietekmēja, iespējams, visu laiku nozīmīgāko hip hop albumu grupas Public Enemy šedevru – It Takes a Nation of Millions to Hold Us Back - un deva būtisku grūdienu hip hop ielu folkloras žanra attīstībai kopumā.

Kērtisa mūzika savus nospiedumus atstāja pat no soulmūzikas attālos žanros. Piemēram, klausoties Nešvilas alternatīvā kantrī grupas Lambchop ierakstus, Kērtisa siltās skaņas klātbūtne ir neapšaubāma. Un tādu piemēru ir daudz.

Šoreiz gribas izcelt Kērtisa albumu Curtis/Live, kurš ir ne tikai viens no nozīmīgākajiem soulmūzikas, bet arī populārās mūzikas koncertierakstiem. Ierakstā var dzirdēt Kērtisa labāko sešdesmito gadu un agrīno soloalbumu materiālu. Inteliģenta un ļoti emocionāla mūzika.

3. Sam Cooke «Night Beat» (1963)

Satiksimies mūzikā

Ja par soulmūziku tiks izdotas enciklopēdijas, tad pirmais sējums būs par žanra saknēm afroamerikāņu kristīgajā tradīcijā, bet otrs sējums noteikti tiks veltīts Semam Kukam. Sems Kuks bija viens no pirmajiem gospeļmāksliniekiem, kurš spēra soli populārās mūzikas virzienā. Tas notika laikā, kad ASV sabiedrība bija sadalīta divās daļās. Ne tikai svētdienas baznīcu apmeklējumos, bet arī ikdienā baltā un melnā Amerika dzīvoja pretējās informācijas un kultūras telpās. Šis baptistu mācītāja dēls bija tas, kurš ar savu mūziku centās kliedēt Bābeles sajaukumu un apvienot cilvēkus ar Vasarsvētku notikuma cienīgu spēku. Viņa mūzika, iespējams, bija iedarbīgākā 20. gadsimta integrācijas programma, jo Sems Kuks mūzikā savienoja līdz tam pilnīgi svešas auditorijas.

Sems Kuks bija ļoti skaists cilvēks. Eleganti un izsmalcināti ģērbās, aizrāvās ar vēsturi, daudz lasīja grāmatas, viņš vienkārši visiem patika, un visiem bija sajūta, ka arī viņam visi patika.

Kad Areta Franklina dziedāja The Only One Who Could Ever Reach Me Was The Son of a Preacher Man, visi ļoti labi saprata, tieši par kuru «mācītāja dēlu» viņa dzied.

Klausoties Sema ierakstus, rodas jautājums – no kurienes šā jaunā cilvēka mūzikā un balsī ir tik daudz nepiepildītu ilgu? Tomēr, rūpīgāk lasot viņa biogrāfiju, atsedzas daudz iekšēju konfliktu, kuri plosīja šo ārēji starojošo cilvēku. Viņā visu laiku gruzdēja aizvainojums, ka daļa kristīgo afroamerikāņu no viņa novērsās, apgalvojot, ka viņš ir nodevis ideālus un gospeļus iemainījis pret populāro mūziku. Acīmredzot šī uzlikta vainas apziņa viņā pakāpeniski pieņēmās spēkā. Viņš dzīvoja, it kā gaidot sodu. Kad Sema Kuka dzīvē notika autoavārija un neilgi pēc tam sekoja mīļotā dēla traģiskā nāve, viņš ierāvās sevī vēl vairāk.

Semam Kukam vienmēr būs 33 gadi. 1964. gada decembrī viņa dzīve traģiski aprāvās, kad viņu mīklainos apstākļos pašaizsardzības nolūkos nošāva viesnīcas administratore. Jāatzīmē gan, ka šajā laikā Sems Kuks nebija tikai dziedātājs, bet cilvēktiesību kustības redzams aktīvists un afroamerikāņu kopienas veiksmes simbols.

Semam Kukam nav daudz konceptuālu albumu, viņš drīzāk paliks atmiņā ar atsevišķām dziesmām, no kurām slavenākās, protams, ir Change Gonna Come un Wonderful World. Tomēr viņam ir viens lielisks albums. Night Beat plate ir īpaša ar to, ka tajā aranžējumi un pavadošie mūziķi neaizēno, bet tieši izceļ Sema balsi. Ierakstā ir atstāta vajadzīgā telpa viņa balsij. Klausoties šo ierakstu, saproti, kāpēc Kuka mūzika ir soulmūzika jeb burtiski «dvēseles» mūzika. Tajā ir atbilde, kas ir šī noslēpumainā un ārēji neredzamā dvēsele, proti, kad tev ir viss – jaunība, spēks, veiksme –, bet kaut kur dziļi tevī tomēr kaut kas rosās un sāp. Tā tad arī ir dvēsele. Dvēsele, kuru nevar nogalināt.

2. Otis Redding «The Dock of the Bay» (1968)

Sirds uz skatuves

Soulmūzikas karaļa titulu no Sema Kuka mantoja Otiss Redings. Otisa tēvs, tāpat kā daudziem citiem soulmūziķiem, bija mācītājs, un Otiss uzauga reliģiskā vidē. Taču atšķirībā no vairuma blūza, džeza un soulmūzikas mākslinieku viņā nekad nebija iekšēja konflikta par izvēlētā ceļa pareizību. Viņam vienmēr patika stāstīt par savu bērnības pieredzi baznīcā un dziedāšanu draudzes korī. Saņemot pirmo lielo honorāru, viņš tēvam nopirka jaunu Ford un iegādājās lauku fermu, kurā pavadīja visu savu brīvo laiku.

Otisa radošā mājvieta bija leģendārā Stax studija Memfisā, kura segregētajos ASV dienvidos bija kā integrācijas oāze, jo bija vienīgā vieta, kur baltie sesiju mūziķi spēlēja kopā ar afroamerikāņiem. Tā bija sava veida rasu barjeru jaukšana caur mūziku. Te arī dzima slavenā dienvidu soulmūzika, kura sevī akumulēja blūzu, agrīno rokenrolu un gospeļmūziku.

Otisa ASV fanu bāze bija tikai melnādainie, tāpēc Eiropas pieredze bija šoks. Eiropas koncerti ne tikai deva perspektīvu un pašapziņu pašiem soulmāksliniekiem, bet arī neatgriezeniski izmainīja Eiropas populārās mūzikas skanējumu. Otisu Anglijā burtiski nēsāja uz rokām. Bītli uz lidostu atsūtīja mašīnu,

Braiens Ferijs, Pīters Geibriels, Toms Džons vairākkārt ir atzinuši, ka tieši Otisa Redinga koncertu pieredze bija viņu galvenais radošais impulss.

Koncertos Otiss atstāja lodveida zibens iespaidu, kurš pēkšņi uzradies no karstajiem Dienvidu štatiem, lai eksplodētu miglainajā Albionā. Aculiecinieki stāsta, ka tāda zibens izlādes pieredze 20. gs. populārajā mūzikā bija tikai Džimmija Hendriksa koncertos. Taču, ja Hendriksa muzicēšana vairāk bija ekscentriska uguņošana, tad Otiss koncerta laikā visu sevi atdeva klausītājiem un nolika savu sirdi uz skatuves. Viņam piemita reta spēja dziedāt aizkustinošas balādes un jau nākamajā dziesmā «uzspert zāli gaisā» ar deju hitu. Neskatoties uz salīdzinoši šauro vokālo diapazonu, viņa dziedāšanas manieri praktiski nokopēt nav iespējams. Daudzi ir atzinuši, ka, cenšoties kopēt Otisu Redingu, viņi nevis izklausījās pēc Otisa, bet ieguva paši savu balsi un stilu. Spilgts piemērs ir Pītera Geibriela Sledgehammer. Dziesma, kura bija ne tikai veltījums Otisam, bet arī vēlme izklausīties pēc viņa, šodien izklausās tikai un vienīgi pēc Pītera Geibriela.

Miglainā 1967. gada 10. decembra rītā, kad 26 gadus vecais Otiss Redings un viņa pavadošā grupa ar lidmašīnu devās uz kārtējo koncertu, lidmašīna iekrita Monona ezerā. Liktenīgajā rīta viņš bija savas slavas zenītā – neapstrīdams soulmūzikas karalis, kuram aiz muguras bija izpārdoti koncerti, lieliski albumi un pirms pāris nedēļām ierakstīts šedevrs (Sittin’ on) The Dock of the Bay, kuru Otiss sarakstīja, ietekmējoties no Bītlu Sgt. Pepper un kas liecināja par bezgalīgām radošajām manevrēšanas iespējām nākotnē. Pēc Otisa nāves soulmūzikā tika izrauts liels melns un nekad vairs neaizpildīts caurums.

Varam tikai cerēt, ka daudziem Otiss kļūs par iedvesmas avotu. Ja nu vispār kāds izglābs popmūziku no mazasinības, tad tie būs mākslinieki, kuri ietekmēsies no šādas mūzikas. Kas pētī pagātni, tas svētī nākotni.

1. Marvin Gaye «What’s Going On» (1971)

Brāl’, kas ar mums notiek?

Albums What’s Going On ir soulmūzikas A Love Supreme. Ieraksta koncepts bija Mārvina izaicinājums ierakstu kompānijas Motown vadībai, kas vēlāk pavēra radošās brīvības durvis daudziem māksliniekiem. Saturiski albums soulmūzikas vadošo maģistrāli atgrieza pie gospeļmūzikas vēstījuma saknēm, un Mārvina stils ir tik neatvairāms, ka albums uz laiku laikiem nostiprināja Mārvina kā Motown prinča, soulmūzikas elegances un seksualitātes metronoma statusu.

Pāris gadus pēc What’s Going On sociālā protesta Mārvins metās otrā galējībā – sakāpinātā seksualitātē, kuru baroja Mārvina kaislīgie romāni. Šādā gaisotnē tiek ierakstīti hrestomātiskie Let's Get It on un I Want You. Aizliegtais auglis gan ātri kļuva par nastu. Sekojošā skaņuplate Here, My Dear ir viens no rūgtākajiem populārās mūzikas veltījumiem sabrukušai laulībai un seksualitātes gaisīgumam.

Septiņdesmito gadu nogalē Mārvins, iekšēji iztukšots un bankrotējis, aizbēg uz Havaju salām, kur ilgu laiku dzīvo mikroautobusā un vienkārši stundām klaiņo pa pludmali. Savas rētas viņš turpināja dziedēt klusā Beļģijas nostūri, kur dzima pēdējais albums – Midnight Love. Mārvinam pietika enerģijas savus pielūdzējus satriekt ar skaņdarbu Sexual Healing, bet pietrūka spēka ilgstoši koncertēt un galvenais – pilnvērtīgi atgriezties dzīvē. Bērnībā piedzīvotās vardarbīgās attiecības ar tēvu, narkotiku atkarība un nespēja saglabāt reliģijas un seksualitātes līdzsvaru Mārvinam atņēma spēku pavisam. Noguris un aizdomu pilns viņš savas dzīves pēdējās dienas pavadīja vecāku mājās, kur savu dzīvi beidza traģiski. Viņu strīda laikā nošāva paša tēvs.

Klausoties What’s Going On, nāk prātā stāsts par brīnumputnu, kas dzied tikai reizi mūžā – skaistāk un valdzinošāk nekā jebkurš cits. Šis putns atstāj ligzdu un dodas neatlaidīgi meklēt ērkšķu krūmu, un neliekas mierā, kamēr to neatrod. Tad, spiezdams krūtis pret pašu asāko ērkšķi, sāk savu dvēseles dziesmu. Un, ciezdams neizsakāmas mokas, dzied tā, ka pārspēj lakstīgalas melodijas. Tas ir stāsts par Mārvinu un What’s Going On. Vispārsteidzošākais ir tas, ka Ījaba vēriena jautājums «Kas notiek?» nedisonē ar Mārvina melodiju vieglumu, tikai vēl vairāk sakāpina dzīvības un nāves jautājumu eksistenciālo spriedzi. Mārvina jūtīgais vokāls ir tik trausls, ka visas pasaules nejēdzības, sabombardēto pilsētu attēli, bruņošanās sacensības un bērnu asaras mūsu apziņā kļūst par nepanesamu nastu. Laikā, kad ziņas ir kļuvušas par ilustrētiem propagandas komiksiem, kuri nevis atspoguļo patiesību, bet veido vajadzīgo realitāti, What’s Going On ir viens no spēcīgākajiem populārās mūzikas vēstījumiem par to, ka karš vienmēr ir elle un nav reliģijas vai valsts ideoloģijas, kuras dēļ būtu jānogalina otrs cilvēks.