Artūrs Mednis skaidro, kāpēc «F&Show» skatē rādīja vidējo pirkstu (20)

Blogeris un dīdžejs Artūrs Mednis uzskata, ka vidējā pirksta rādīšana nav nekas jauns un pavisam noteikti nav modes tendence, ja nu vienīgi tik jauna, ka tikko sākusies.

«Šis žests nebija adresēts visiem, bet vienam konkrētam cilvēkam un bija domāts kā draudzīgs žests, nekā necienīga,» nosaka Artūrs.

Artūrs uzskata, ka modes pasākumi ir vajadzīgi, bet ne visiem, tie, kam šādi pasākumi ir vajadzīgi, tie arī apmeklē modes skates, ja tie nebūtu vajadzīgi, tos nerīkotu, jo nebūtu cilvēku, kuriem būtu interese uz skatēm doties.

«Visdrīzāk cilvēkam tie dod to, kāpēc viņš ir ieradies, - vienam tā būs publicitāte, ejot pa sarkano paklāju, citam savas garderobes demonstrēšana, vēl kādam tā būs pārliecība, ka viņš tomēr ģērbjas atbilstoši jaunākajām modes tendencēm, vai vismaz iespēja uzzināt, kā ģērbties jaunajā sezonā,» stāsta Artūrs.

Ar modes pasākumiem ir tāpat kā ar reklāmu – vieni saka, tā ir slikta, jo liek iegādāties preces un pakalpojumus, kuri nav vajadzīgi, citi tajā pašā laikā teiks, ka tā ir mūsu iespēja izvēlēties, zināt, kādas ir iespējas.

«Vārdu salikumi «pelēkā masa» un «mode» nav īsti savienojami, taču diemžēl pats vārds «mode» ir tik bieži lietots, ka tas vairs nav modē,» smejas Artūrs.

Blogeris stāsta, ka uzņemtie «selfiji» dažādos pasākumos ir drīzāk kā joks par tiem, kuri ar to aizraujas ne kā ar joku.

«Ar «selfijiem» iepriekš nebiju aizrāvies, manā gadījumā tas ir konceptuāli - divas dienas pēc kārtas publicēju ap trīsdesmit «selfijiem» dienā. Tā kā sakritības dēļ tas notika burtiski nākamajā dienā pēc slavenākā selfija pasaulē, tad tas radīja rezonansi. Piemēram, kaut vai to, ka «sefiju» uzņemšana ir laba lieta un tos nefotografē tikai narcistiski tīneižeri, kuri paštīksminās par sevi. Vispār tas jāuztver ar nelielu humora devu, es ieteiktu meklēt jaunus «selfiju» virzienus, interesantākus leņķus, vietas, cilvēkus,» tā Artūrs.

Dažādiem «selfiju» veidiem un paveidiem Artūrs ir izgājis cauri jau pirms daudziem gadiem un joprojām, reizi pa reizei izdomā ko jaunu. Piemēram, pagājušajā gadā blogeris portālā «Instagram» aizsāka projektu, kurā viņš kādam citam portāla «Instagram» lietotājam iedod savu telefonu un tam ar to kaut kas ir jānofotografē, bet tajā pašā laikā ar telefona priekšējo kameru tiek nobildēts arī viņš pats un abas bildes automātiski tiek saliktas viena otrai blakus.

«Piemēram, tu it kā fotografē cilvēku, bet patiesībā 15 sekundes viņu filmē, vai aizej uz pasākumu un nofilmē video, kurā tu pārsteidz katru cilvēku, uzliekot tam roku uz pleca no aizmugures, vai arī ar katru saskandini glāzi. Ideju ir daudz, laika maz,» atklāj Artūrs.

Artūrs uzskata, ka, pateicoties internetam un sociālajiem medijiem, mēs komunicējam ar daudz vairāk cilvēkiem nekā jebkad agrāk un ir pieaudzis arī fiziski – aci pret aci satikto cilvēku skaits.

«Piemēram, dodos mājās pēc darba un izlasu portālā «Twitter», ka Kalnciema ielas tirdziņā uzstājas mana mīļākā grupa vai DJ. Varbūt pat biju plānojis apmeklēt šo pasākumu, bet biju par to aizmirsis; pateicoties sociālajiem tīkliem, es par to atceros, mainu savu maršrutu un tādā veidā satieku daudz vairāk cilvēku dzīvē,» skaidro Artūrs.

Dīdžejs saka, ka arvien vairāk cilvēkiem sāk kļūt vieglāk komunicēt no attāluma, izmantojot dažādas elektroniskās ierīces; jo vairāk mēs to darām, jo vairāk mūsu iemaņas aug. Rezultātā cilvēki zvanīšanas vietā raksta, bet satikšanās vietā zvana, blogeris tajā neredz neko sliktu.

«Mainās laiki, daudzi, kam ir vairāk nekā trīsdesmit gadu, tam netiek līdzi vai nesaprot gados jaunākos. Tev taču arī noteikti ir gadījies tā, ka tu runā ar jaunieti, viņš piekrītoši māj ar galvu un tai pašā laikā skatās telefonā un kaut ko raksta portālā «Twitter». Vai tas ir slikti? Gados vecāki cilvēki teiks, ka jā, jo tā ir necieņas izrādīšana. Taču tas ir normāli, jo jaunietis spēj dalīt uzmanību un tas ir veids, kā viņš ir pieradis komunicēt,» aizdomājas Artūrs.

Ja izzustu mobilie telefoni un internets, nekas nenotiktu, jo tie ir tikai rīki un veidi, kā varam darīt to, ko agrāk darījām bez šīm ierīcēm.

«Mēs arī agrāk skatījāmies filmas, tikai pirms divtūkstoš gadiem tas bija Kolizejā, nevis datorā. Joprojām klausāmies mūziku, tikai tas vairs nenotiek vakaros pie cilts ugunskura, bet gan savā mobilajā telefonā, jebkurā vietā un brīdī. Jau gadu tūkstošiem nododam viens otram ziņojumus, sākumā tie bija zīmējumi uz alu sienām, kurus izlasīja nākamās paaudzes pēc gadu simtiem un pat tūkstošiem, taču viduslaikos karaļi viens otram sūtīja vēstules ar ziņnešiem, bet atbildes saņēma jau pēc pāris dienām. Deviņpadsmitā gadsimta beigās tika izgudrota Morzes ābece un telegrāfs, kļuva iespējams pārsūtīt un saņemt ziņojumus teju vai reālajā laikā. Cilvēki vienmēr ir gribējuši komunicēt gan ar saviem radiem, draugiem, paziņām, gan publiski vai privāti diskutēt ar nepazīstamiem cilvēkiem, izteikt savu viedokli, nodot ziņojumus, baudīt mākslu, kultūru, sportu un radoši izpausties,» tehnikas attīstību slavē Artūrs.

Artūrs liek aizdomāties, ka patiesībā jau «Facebook», «Instagram» un «Twitter» portāli ir tukšas lapas, portāli nerada saturu, to darām mēs paši; ja mums tas nebūtu vajadzīgs, mēs šādus portālus nelietotu un nepublicētu tajos savas ēdienu bildes.

«Taču mēs to darām un arī skatāmies, ko citi dara, «laikojam», «šērojam» un komentējam, kas tika darīts arī pirms gadu simtiem un tūkstošiem, tikai savādākā veidā - ar svilpieniem, aplausiem un tālāk pastāstīšanu «no mutes mutē». Ja tā padomā, tagad ir pats, pats labākais brīdis, lai dzīvotu, un ar katru gadu šis brīdis kļūst tikai labāks,» uz pozitīvas nots savu stāstījumu nobeidz Artūrs.