Lilitas Bērziņas balvu saņēma Jaunā Rīgas teātra aktrise SANDRA KĻAVIŅA

Harija Liepiņa balvu saņēma Liepājas teātra aktieris EGONS DOMBROVSKIS

Helēnas Tangijevas Birznieces balvu saņēma baleta dejas pedagoģe un vēsturniece GUNTA BĀLIŅA

Eduarda Smiļģa balvu saņēma režisore INDRA ROGA

Laureātus sveiks iepriekšējo gadu balvu laureāti, draugi un kolēģi, kā arī laureātiem tiks pasniegtas mākslinieka Māra Šustiņa veidotas goda zīmes – ordeņi.

LILITAS BĒRZIŅAS BALVA Jaunā Rīgas teātra aktrisei Sandrai Kļaviņai par spilgtu māksliniecisku sniegumu izrādēs «Peldošie – ceļojošie» (loma – Ļoļečka Carevska, režisors – Vladislavs Nastavševs, pirmizrāde 2014. gada 29. janvārī) un «Ilgu tramvajs» (lomas – Stella, Junisa, režisore – Inese Mičule, pirmizrāde 2013. gada 12. septembrī).

Sandra Kļaviņa Jaunajā Rīgas teātrī strādā jau kopš 1997. gada, kad kļuva par štata aktrisi, bet jau pirms tam, vēl studente būdama, viņa piedalījās vairākās JRT izrādēs. Šajā laikā viņa teātrī nospēlējusi gandrīz 50 lomas dažādu stilu un žanru izrādēs. Ar katru jaunu lomu ir augusi aktrises meistarība un profesionālā varēšana.

Sandru Kļaviņu raksturo nopietna attieksme pret darbu un liela iedziļināšanās lomā – viņa nekad ne pret vienu lomu nav izturējusies pavirši vai neapzinīgi. Sandras radītajiem tēliem piemīt izteikta, mērķtiecīgi virzīta griba, kas skatītājiem ļauj iepazīt attēlotos varoņus ne tikai konkrētajos notikumos, kas risinās uz skatuves, bet spriest par šo tēlu pagātni un iespējamo nākotnes attīstību. Viņas veidotie tēli izceļas ar ļoti daudzām precīzām detaļām, kas tiem piešķir īpašu ticamības pakāpi un atpazīstamību.

2004./2005. gada sezonā Sandra Kļaviņa saņēma Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada aktrise par Natālijas Petrovnas lomu izrādē «Mēnesis uz laukiem», kā arī Katrīnas lomu izrādē «Līze Luīze». Abu iestudējumu režisore – Māra Ķimele.

Pēdējos gados Sandra Kļaviņa vairākkārt nominēta šai balvai – 2013./2014. gada sezonā par Ļoļečkas Carevskas lomu izrādē «Peldošie – ceļojošie», savukārt 2012./2013. gada sezonā par Lauras lomu izrādē «Tēvs».

Režisore Māra Ķimele: «Pirmais vārds, kas nāk prātā, iedomājoties aktrisi Sandru Kļaviņu, ir – jūtīgums. Neapšaubāmi Sandrai ir Dieva dots talants, viņa ir dzimusi aktrise, apveltīta ar brīnišķīgu humora izjūtu, lieliska raksturotāja, vienlīdz labi spēj tēlot gan bērnus, gan vecenes, un tomēr – Sandras Kļaviņas izcilība visspēcīgāk izpaužas lomās, kurās nepieciešams viņas jūtīgums. Laura Ibsena «Tēvā», Emīlija Šekspīra «Otello», Jeļizaveta Tolstoja «Dzīvajā mironī», Natālija Turgeņeva «Mēnesī uz laukiem» un daudzas citas sarežģītās, augstās klasikas varones Sandras izpildījumā kļūst dzīvas, tuvas, izsauc publikā līdzpārdzīvojumu. Sandra Kļaviņa spēj attaisnot un padarīt dabisku vissarežģītāko lomas zīmējumu un ir dzīva, jūtīga partnere. Pēdējos gados ir mainījies Sandras Ķļaviņas aktrises ampluā, un es nešaubos, ka kvēlās mīlētājas nomainīs spēcīgi dramatiski tēli, kuros atkal būs nepieciešams Sandras izcilais jūtīgums.»

Aktieris Vilis Daudziņš: «Brīnišķīga aktrise ar ārkārtīgi dziļu un noslēpumainu emocionālo pasauli. Aktrise, kas lomu veido ar sirdi. Ja man zināmajām aktrisēm lūgtu uz skatuves parādīt skumjas, šaubos, vai kāda to varētu izdarīt skaistāk un reizē smeldzīgāk par Sandru. Mēs jau 18 gadus spēlējam uz vienas skatuves, un ir brīnišķīgi, ja kolēģis, kuru tik labi pazīsti, spēj aizvien pārsteigt. Kā Sandra spēlē Ļoļečku Carevsku izrādē «Peldošie – ceļojošie»... Tā ir jūtu ekvilibristika. Kas tas ir par mehānismu, ko viņa lieto, man nav zināms, bet tas ir apbrīnojami. Prieks, ka Sandra izvirzīta Lilitas Bērziņas balvai, un prieks, ka mēs spēlējam uz vienas skatuves.»

Silvija Radzobe recenzijā par izrādi «Peldošie – ceļojošie»: «Sandra Kļaviņa Ļoļečkas lomā veikusi burtiski varoņdarbu, uzminot manierīgās un tukšās lelles psihisko darbību mīklu, kas viņas un Lavrentjeva garos dialogus, ko romānā lasīt diezgan apnicīgi, izrādē padara par aizraujošu priekšnesumu. (Jā, tieši priekšnesumu, jo, lai gan visbiežāk Lavrentjevs un Ļoļečka tiekas divatā, kundze izturas tā, it kā sniegtu izrādi ieinteresētam skatītāju lokam.) Ļoļečka, inscenēdama savu dzīvi pēc franču romānos aprakstīto kurtizāņu parauga, tik ļoti saaugusi ar lomu, ka tā kļuvusi par viņas otro, bet varbūt vienīgo dabu – viņa vīrieti vilina un atgrūž, solās tam un liedzas, saka «jā» un apgalvo «nē», bet uz pārmetumiem nekonsekvencē parausta plecus un atbild «nezinu». Un, lūk, Sandras Kļaviņas lielais uzminējums: viņas varone tiešām nezina, nevis melo, ka nezina. Un skatītāju zāle līdz ar Lavrentjevu ceļas un krīt, kā izrādās, veltīgos cerību viļņos uz skaidru atbildi. Var jau būt, ka paraugs, kam izrādē seko Ļoļečka, nebūt nav bezaispriedumainās francūzietes – romantisma perioda «kamēliju dāmas», bet krietni senāki paraugi, teiksim, antīkās Grieķijas Aspazijas, par ko liecina sārtais, plisētais bezpiedurkņu tērps, kurš stilizē grieķu hitonu un lieliski izceļ vingrās miesas bālumu, kā arī diadēma no «dārgakmeņiem» un spalvām, bez kuras Ļoļečka neparādās sabiedrībā. Laiskās pludlīnijas pozas, gurdās kustības, ar kādām Ļoļečka, teiksim, iekārtojas uz sāniski apgāztā flīģeļa izliektās trijstūra malas kā uz dīvāna, viņu pašu padara līdzīgu dzīvam jūgendstila izrotājumam. Sievietes tēla stilizācijai.»

HARIJA LIEPIŅA BALVA Liepājas teātra aktierim Egonam Dombrovskim.

«Ar Egonu Dombrovski, šķiet, nav jāiepazīstina neviens skatītājs – viņš ir viens no spožākajiem savas paaudzes aktieriem Latvijā.

Neskatoties uz jauna aktieru kursa ienākšanu Liepājā, E. Dombrovskis joprojām ir viens no nodarbinātākajiem aktieriem – ik sezonu skrupulozi izveidojot 3-5 jaunas lomas, atklājot sevī aizvien jaunas krāsas. Nemainīga ir arī skatītāju mīlestība pret aktieri – jau septiņus gadus Liepājas Kultūras pārvalde rīko balsojumu par labāko un mīļāko aktieri, E. Dombrovskis balvu ir ieguvis sešas reizes.

Vairākas reizes izvirzīts «Spēlmaņu nakts» balvai dažādās nominācijās – 2004./2005. gadā «Labākais aktieris» (par Leofrolda Brempeļa lomu izrādē «Par purna tiesu»); 2010./2011. gadā «Labākais aktieris otrā plāna lomā» (par Doka lomu L. Bernsteina mūziklā «Vestsaidas stāsts»). Balvu saņēmis 2006./2007. gada «Spēlmaņu naktī» nominācijā «Labākais aktieris» par trim lomām – Jans (D. Kings «Killlera dienasgrāmata»), Voiņickis (A. Čehovs «CV. Tēvocis Vaņa) un Vilcēns (G. Landau «Sniegbaltītes skola»). 2009. gadā saņēmis arī Latvijas Profesionālo aktieru apvienības (LaPAA) balvu «Āksta cepure».

Pie izcilākajām aktiera lomām vēsturiskā šķērsgriezumā pieskaitāmas: Jurčiks izrādē «Hanana», Voiņickis izrādē «CV. Tēvocis Vaņa», Vīrs izrādē «Ragana», Vilcēns izrādē «Sniegbaltītes skola»; Jans izrādē «Killlera dienasgrāmata», Zilovs izrādē «Pīļu medības», taču tās ir lomas, par kurām pēdējo gadu laikā runāts nepārtraukti.

Aktiera daudzveidību un spēju iejusties jebkurā tēlā spilgti atklāj viņa pēdējo sezonu darbi – Didzis mūziklā «Pūt, vējiņi!» («Ne Egona Dombrovska Didzim, ne Ineses Kučinskas Mātei sižetiski it kā nav atvēlēts daudz vietas, tomēr aktieri ar savu harismu pilnībā pārņem skatuvi.» Zane Radzobe); Gubeta izrādē «Lukrēcija Bordžija» («E. Dombrovskis zīmē ļaundara – miesassarga tēlu lakoniskiem, precīziem trāpījumiem.» Ilze Kļaviņa); («Fascinējošs aukstasinīgā un savas jūtas meistarīgi slēpjošā Gubetas lomā ir Egons Dombrovskis.» Līga Ulberte); Pudiķis izrādē «Indulis un Ārija» («Ir vajadzīgs īpašs šarms un pievilcība, lai šādu kustību tīklojumā izdotos notvert skatītāja uzmanību. Vislabāk tas izdodas Egona Dombrovska Pudiķim.» Valda Čakare) u.c.

Tomēr par aktiera virsotni pēdējā gada laikā jāuzskata Vinstona Smita atveidojums izrādē «1984».

Izrādei «1984» izcilus vārdus veltījuši teātra profesionāļi, recenzijas tikušas publicētas visos lielākajos Latvijas medijos, īpaši akcentējot E. Dombrovska veikumu iestudējumā:«E. Dombrovskis Vinstona lomā ir izcils. Viņš nospēlē raksturu attīstībā – no kaismīga opozicionāra, kas ar savu ticību, enerģiju un personības spēku uzlādē nospiedošo nebrīves gaisu, līdz cilvēkam – vrakam ar apdzisušu skatienu» (Līvija Dūmiņa); «Deviņi dažādu paaudžu aktieri strādā vienādi spēcīgā, enerģiskā intensitātē, bet izrādes emocionālais centrs tomēr ir E. Dombrovska spoži nospēlētais Vinstons» (Līga Ulberte); «Pateicoties E. Dombrovska precīzajam aktierdarbam, teju neticamā caurspīdīgumā ieraugām Vinstona domāšanas procesu. Rodas izjūta, ka loma ir rakstīta tieši šim aktierim» (Dita Jonīte); «Viena no E. Dombrovska labākajām lomām vispār, ko viņš ir nospēlējis savā aktiera karjerā. Egons ir absolūtais aktieris, kurš var nospēlēt pilnīgi visu» (Līga Ulberte).

Iestudējums «1984» aktierim bija pirmā satikšanās ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi, kura aktieri raksturo šādi: «Aktierim Egonam Dombrovskim, manuprāt, vairs nav sevi jāpierāda kā ļoti jūtīgu un vienlaicīgi ar ārkārtīgu jaudu apveltītu aktieri, kurš spēj iemiesot vissarežģītākos raksturus. Egonam atliek vien tajā visa nepazaudēt sevi un savu veselību, jo viņš to dara tik sirsnīgi un pašatdevīgi, ka pēdējais, par ko domā, ir viņš pats. Šāda mīlestība uz profesiju, manuprāt, ir vienīgā patiesā panākumu ķīla, bet kaut nedaudz lielāka saudzība pret sevi pašu Egonam nenāktu par ļaunu. Tāpēc ikkatra atzinība šim talantīgajam un ar milzīgajām darba spējām apveltītajam aktierim nebūs par daudz.»

Egona Dombrovska talants, iedziļināšanās katrā lomā neatkarīgi no tās lieluma vai nozīmīguma, godprātīga attieksme pret darbu un skatuviskā harisma padara viņu par ievērojamu, ļoti īpašu un, nebaidāmies teikt, labāko savas paaudzes aktieri Latvijas teātru vidē.»

(Liepājas teātra valdes loceklis Herberts Laukšteins)

HELĒNAS TANGIJEVAS-BIRZNIECES BALVA Guntai Bāliņai par augstvērtīgu pedagoģisko un baleta mākslas zinātniskās pētniecības darbu.

Gunta Bāliņa dzimusi 1955.gada 22.jūlijā. Beigusi RHV 1972.gadā I. Strodes vadībā. No 1971.gada, vēl esot RHV audzēkne, tika uzņemta LNO baleta trupas sastāvā. No 1971. līdz 1994. gadam bijusi LNO vadošā soliste, par sasniegumiem baleta mākslā 1989.gadā piešķirts LPSR Nop. bag. skatuves mākslinieces nosaukums. Piedalījusies visās ārzemju turnejās vairāk nekā 20 pasaules valstīs, tādā veidā popularizējot Latvijas baleta mākslu pasaulē. Pēc aktīvās baleta mākslinieces radošajiem gadiem, 1994. gadā pievērsās pedagoģiskajai darbībai. LNO baleta pedagoģe repetitore, studiju kursa Skatuves deja docētāja Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedrā, apakšprogrammā Dramatiskā teātra aktiera māksla, kopš 2013. gada studiju kursa Klasiskās dejas teorija un metodika profesore Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra un audiovizuālās mākslas katedrā, apakšprogrammā Laikmetīgās dejas horeogrāfija. No 1997. līdz 2000. gadam bijusi klasiskās dejas pedagoģe RHV, 2001. – 2005. gadā E.Veizāna Modes deju studijas pedagoģe, 2003. – 2007. gadā Dailes teātra dejas pedagoģe, 2004. - 2012. A.Daņiļēviča dejas skolas pedagoģe, 2011. – džeza studijas Body&Soul klasiskās dejas pedagoģe, 2006. - VJIC mūsdienu dejas konkursu žūrijas loc., 2009. – 2013. džeza studijas «Body&Soul» klasiskās dejas pedagoģe, 2014. – 2015. JVLMA bakalaura un maģistra programmu diplomdarbu vadītāja.

Paralēli baleta mākslas pedagoģiskai darbībai 2014. gadā aizstāvēts un iegūts doktora zinātniskais grāds dejas pedagoģijā par pētījumu «Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra baleta pedagoģiskā un mākslinieciskā vērtība Latvijas kultūrā». Par nozīmīgāko darbu Latvijas baleta vēsturē uzskatāma 2006.gadā publicētā «Latvijas baleta enciklopēdija» (sadarbībā ar baleta vēsturnieci I.Biti). Šobrīd Gunta Bāliņa aktīvi darbojas laikmetīgās un klasiskās dejas jomā kā žūrijas locekle VJIC rīkotajās skatēs.

EDUARDA SMIĻĢA BALVA režisorei Indrai Rogai

«Indra Roga – viena no spēcīgākajām režisorēm inscenētājām Latvijas teātrī, kas pārliecinoši un neatlaidīgi iet savu ceļu mākslā, izrādēs risinot garīgus un eksistenciālus jautājumus, pētot cilvēka dvēseles struktūru un apziņas attīstību, indivīda attiecības ar tautu, mākslinieka «autsaidera» statusu pragmatiskā sabiedrībā cauri laikiem. Sākotnēji atsevišķi teatralizēti elementi Indras Rogas izrādēs tika izmantoti, lai padarītu vieglāk uztveramu tēlu psiholoģisko zīmējumu un distancētu no tiešas iespējas identificēties ar redzamo uz skatuves, šobrīd to nomainījusi ekspresīva izteiksme, spēlējoties ar cilvēku-masku savstarpējām sadursmēm, pretstatot tos garīgu ceļu ejošam indivīdam. Viņas izrādēm raksturīga sarežģīta struktūra, paralēli galvenajai līnijai veidojot sazarotu attiecību tīklu, kas veido fonu un vienlaikus raksturo laikmetu un vidi. Indras Rogas izrādes no citu režisoru darbiem šķir arī spilgta vizualitāte, un nereti darbojošās personas ir šīs izrādes-«gleznas» galvenais objekts, kas pilnvērtīgi funkcionē un ir uztverams tikai kontekstā ar visu izrādes vizuālo un skanisko partitūru.»

(Ieva Struka, Latvijas Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos)

Pie nozīmīgākajiem Indras Rogas iestudējumiem pieder H. Ibsena «Nora», V. Šekspīra «Karalis Līrs», A. Ostrovska «Līgava bez pūra», G. Janovska «Uz neatgriešanos», L. Stumbres «Smiltāju mantinieki», R. Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos», Dž. Kendera, F. Eba, Dž. Masterofa «Kabarē», M. de Unamuno «Migla» Latvijas Nacionālajā teātri, M. Bulgakova «Zoikina kvartira (Zojkas dzīvoklītis)» un B. Pasternaka «Doktors Živago» Valmieras drāmas teātrī.

* Teātra dienas balvas tiek pasniegtas jau kopš 1986. gada, kad Eduarda Smiļģa balvu saņēma Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš un Artūrs Dimiters. 1987. gadā pirmo reizi tika pasniegta Lilitas Bērziņas balva aktrisei par izciliem sasniegumiem teātra mākslā, un to saņēma Vija Artmane un Astrīda Kairiša. 1996. gadā par izciliem sasniegumiem baleta mākslā Lita Beiris saņēma Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu, savukārt 2005. gadā tika iedibināta tradīcija pasniegt Harija Liepiņa balvu aktierim par izcilu, spilgtu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā, un to saņēma Ivars Puga.

Balvu kandidātus iesniedz Latvijas profesionālie teātri, bet balvu laureātus nosaka Latvijas Teātra darbinieku savienības valde aizklātā balsojumā.