Ir pamats uzskatīt, ka alus vēsture mūsu zemē sākas vismaz tūkstoš gadu senā pagātnē - zināms, ka mieži toreiz bija vadošā kultūra, tos izmantoja gan ēdienu, gan dzērienu gatavošanā, tostarp dažādu rituālu ietvaros. Lai arī pirmie nepārprotamie rakstiskie avoti alu šeit min tikai ar krustnešu ierašanos 13. un 14. gadsimtā, tie apraksta attīstītu brūvēšanas kultūru, kas visticamāk attīstījusies ilgākā laika posmā – tādēļ pamats uzskatīt, ka alus šeit darīts jau vairākus gadsimtus pirms tas tiek minēts hronikās.

Senākā liecība ir vienošanās starp Rīgas pilsētu un Daugavgrīvas klosteri 1224. gadā, kas paredz, ka neviena no pusēm nedrīkst ievākt apiņus ārpus tās robežām. 1300. gadā savukārt Kurzemes bīskaps sūdzas Livonijas ordeņa mestram, ka nozagtas divas alus mucas, un 14. gadsimta likums liedzis priekšlaicīgi ievākt apiņus. Šī nianses – zināšanas par nogatavojušos apiņu priekšrocībām un īpašas mucas alum liecina, ka alu darīšana šajā laikposmā jau ir pazīstams arods. Ir zināms arī, ka apiņi šajā laikā tiek mērķtiecīgi audzēti, ne tikai ievākti savvaļā, hronistiem norādot, ka zemnieki tos audzē savā sētā.

Jau 14. gadsimtā pie divpadsmit Livonijas pilīm izveidojas ciemati, un katrā no tiem bijuši vairāki krogi. Alus nozīmību norāda arī Rīgas alus nesēju ģildes dibināšana 1396. gadā – secināms, ka apgrozībā bija tādi alus daudzumi, lai tā pārvietošana kļūtu par atsevišķu nodarbošanos. Lielvārdes alus seko šīs cēlās profesijas pēdās, darot tradicionāli darītu eilu pieejamu tuviem un tāliem alus cienītājiem.

Alus nozīmība pieauga 16. gadsimtā, kā minēts Livonijas provinces hronikā 1583. gadā «Lai arī daudz tika tērēts katru gadu, tomēr varēja vēl daudz tūkstošu lastu rudzu [1 lasts bija aptuveni 2 tonnas] [...] izvest uz ārzemēm. Tikai miežu jeb iesala neizveda neviena lastu, jo šis produkts tika patērēts uz vietas uz vietas.»

Par latviešu alus meistaru māku zviedru mācītājs Olafs Magnuss 16. gadsimtā raksta «[…] jo labāki mieži, un jo labāk tie sagatavoti, jo labāks alus sanāk». Lai arī var šķist, ka šāds novērojums mums neko daudz nepasaka, tā gluži nav – varam secināt, ka senie alus meistari labi sapratuši izejvielu nozīmi izcila alus brūvēšanā. Šodien mēs Lielvārdes alū iedvesmojamies no šiem agrīnajiem alus darītājiem, rūpīgi atlasot tikai augstākā labuma sastāvdaļas mūsu alum.

Izpratne par labu miestiņu nerodas tukšumā – tai atskaites punktu sniedz zināšanas par nelāgu alu. Raganu prāva no 1576. gada mums vēsta par to, kas uzskatīts par sliktu alu – apsūdzēto vainoja alus aizdarīšanā ar irbenēm un driģenēm. Skaidri noprotams, ka pareiza sastāvdaļu izvēle tika uzskatīta par svarīgu, pat ja apsūdzība burveklībās no mūsdienu skatpunkta var šķist nedaudz skarbs sods par šo vadlīniju pārkāpšanu.

Plašāku ieskatu alus lomā šajā laikā sniedz fakts, ka alus vēl aizvien tika izmantots lai pielabinātu senos dievus. Kāds jezuītu priesteris min, ka vēl 16. gadsimta izskaņā alus mucas ziedotas ražas un labības dievībai pie svētozola saknēm. Zināmas arī līdzīgas liecības par alus ziedošanu Pērkonam, lai sausuma periodu pārtrauktu lietavas. Lai ko šodien domājam par šādām paražām, ir skaidrs, ka alus tika turēts augstā godā – dieviem taču piedāvātu tikai pašu labāko.

Tādējādi varam secināt, ka alus mūsu zemē darīts gadu simteņu garumā, pievēršot uzmanību sastāvdaļām, lai iegūtu izcilu alu. Nedrīkst par zemu novērtēt arī alus nozīmi sabiedrībā, tas gan kalpoja kā saikne ar pagātni, gan bija daļa no ikdienas rituāliem un tradīcijām. Šī mūsdienu brūvēšanas priekšvēsture norāda uz alum veltīto cieņu un centību, kas vēlāk uzplauka 17. gadsimta alus darīšanas Zelta laikmetā. Lielvārdes alus nu iedvesmojas no šīm tradīcijām, turpinot tās ar stingru pārliecību par izcila alus nozīmi.

Lielvārdes alus turpina alus darīšanas Zelta laikmetu Latvijā, kad Vidzemē uzplauka brūvēšana muižās un alus meistars tika augstā godā un cieņā celts. Tāpat kā 17. gadsimtā, mēs darām eila veida alu nelielos apjomos, pildot to īpašās melna stikla pudelēs, kas nodrošina vislabāko aizsardzību pret apkārtējās vides ietekmi.

Alus stāsti