Jau Hammurapi likumos ir paredzēta alus tirdzniecības uzraudzība, paredzot sodīt ar slīcināšanu krodziniekus, kas krāpuši savus klientus, lejot tiem mazāk alus nekā nolīgts. Arī babiloniešu eposā «Gilgamešs» alum atvēlēta īpaša loma – tikai apgūstot alus baudīšanu, eposa varonis top civilizēts.
Alum tikpat svarīga loma bijusi arī senajā Ēģiptē – ir zināms, ka strādniekiem, kas cēla Lielo Gīzas piramīdu, algu par viņu pūliņiem izmaksāja alū, sīpolos un maizē. Ēģiptieši uzskatīja, ka māku darīt alu cilvēcei iemācījis pats dižais dievs Ozīriss. Interesanti, ka Kleopatras popularitāte Ēģiptē vairāk cieta no tā, ka viņa atļāvās uzlikt nodokli alum, nevis no ilgstošajiem kariem ar Romu.
Lūkojoties alus vēsturē tuvāk mūsu platuma grādiem, pirmie alu Ziemeļeiropā darīja senie ģermāņi jau ap 800. gadu pirms mūsu ēras, un ir uzskatāms, ka tieši īpašu, ar vaivariņiem aizdarītu alu pirms kaujas dzēra leģendārie vikingu karotāji – berzerkeri. Skandināvu mitoloģijā dievi ne tikai dāvāja zināšanas par alu cilvēcei, bet arī paši to dzēra daudz un labprāt, īpaši pazīstams ar to bija pērkona dievs Tors.
Renesanse nesa būtiskas izmaiņas sabiedrības struktūrā un veicināja organizētas alus darīšanas izveidošanos – 1489. gadā tika dibināta pirmā aldaru ģilde. To tad arī varam uzskatīt par profesionālā alus meistara amata rašanos, kas noveda pie alus Zelta laikmeta Latvijā 17. gadsimtā, tieši šīs tradīcijas nu atdzīvina Lielvārdes alus.