Šajā romānā rakstnieks ir «atvēzējies» līdz šim nepieredzētā plašumā, tekstā apvienojot detalizētas dzimtās Amerikas vēstures studijas, cilvēku psiholoģijas izpēti un nākotnes prognozēšanu, turklāt to visu paveic, izmantojot vienu vienīgu fantastisku pieņēmumu – ceļošanu laikā.
Romāni, kas vēsta par ceļošanu laikā, parasti agrāk vai vēlāk saduras ar vairākām iekšējās loģikas problēmām – laika ceļotājs riskē sastapt pats sevi nākotnē vai pagātnē; izmainot kādu detaļu pagātnē, neizbēgami mainās arī pašreizējais laiks («tauriņa spārna efekts»), utt. S.
, savu varoni – mūsdienu angļu valodas skolotāju Džeiku Epingu – pamatīgi sagatavojot šim ceļojumam, turklāt «atsviežot» viņu pagātnē nevis (kā rakstnieki nereti iecienījuši darīt) par vairākiem gadsimtiem, bet tikai piecdesmit gadiem, proti – pārskatāmā pagātnē. Taču tieši pirms piecdesmit gadiem ir risinājušies vairāki notikumi, kurus Džeiks labprāt mainītu. Viens no tiem ir saistīts ar viņa skolēna, jau krietni gados esošā Harija, bērnību, kuru izposta tēva vardarbība – tās rezultātā Harijs visu mūžu dzīvo ar smagu diagnozi. Ja vien laiku varētu pagriezt atpakaļ un novērst šo likteņa netaisnību! Taču Džeikam uzglūn vēl kāds, smagāks, kārdinājums... 1958. gads – atliktu pagātnē pavadīt vien nieka piecus gadus, kad pienāktu Amerikai un visai pasaulei liktenīgais 1963. gada 22. novembris – datums, kad Dalasā no Lī Hārvija Osvalda lodes bojā gāja prezidents Džons Kenedijs. Šis notikums izmainīja visas pasaules vēstures ritējumu. Kas notiktu, ja šo traģēdiju izdotos novērst? Un vai to maz drīkst novērst?