Tekstilmāksla ir ārkārtīgi laikietilpīgs mākslas veids, un straujajā informācijas laikmetā daudzi mākslinieki minitekstiliju formu izvēlas, lai realizētu idejas, taupot dārgo laika resursu. Taču tas nav Lukažas gadījums. Viņas filigrānie, tehniski un mākslinieciski smalki izslīpētie darbi, eksponēti uz veciem koka dēļiem, top senākajā no rokdarbu tehnikām - izšuvumā lina, zīda un zelta diegos un pērlēs. Labdzimušo jaunavu un mājsaimnieču kādreiz iecienītais brīvā laika kavēklis mākslinieces rokās ieguvis augstas raudzes profesionālu līmeni - par pēdējo liecina starptautiskie apbalvojumi.

Latvijas Arhitektūras muzeja - Rīgas vissenākā dzīvojamā nama, kura pirmsākumi datējami ar 15.gadsimtu, - izstāžu zāle mūsdienu mākslas ekspozīcijām nav vienkārša. Laikmetīgās arhitektūras, dizaina un mākslas skatēm šī telpa ar aktīvo vēstures klātbūtni visbiežāk kļūst par izaicinājumu. Tālab, veidojot šeit izstādes, lielāko tiesu ticis izmantots senatnīgā un mūsdienīgā kontrastu princips.

Taču Lukažas darbiem piemīt pārlaicīga vērtība - izstādei dotais nosaukums «Citāti» liecina par postmodernā un pēcpostmodernā laikmeta nesaraujamo saistību ar pagātni, dialektiskajos laiku lokos šī vienība nemainīgi paliek svarīga. Lai arī arvien jaunā kvalitātē, tagadne ir saistīta ar vēstures pieredzi. Lukažas smalkie, liriskie darbi ir poētiski pat tiešā veidā - tajos ienāk dzejas rindas, un viņas mentālā tuvība franču kultūrai ir bijusi liktenīga - jau ilgāku laiku mākslinieces mājvieta ir Parīze.

Izstādē «Citāti» Lukažas nelielām svētbildēm līdzīgie darbi dzīvo organiskā simbiozē ar Rīgas vissenākā dzīvojamā nama garu un būtību.