Sarunas sākumā Karīna iepazīstina ar sevi: «Mēs ar Hariju tikko apprecējāmies un tagad plānojam pamest darbus, lai dotos garā ceļojumā. Par šo ideju sapņojām jau aptuveni četrus gadus, bet tāda īstena plānošana sākās tikai šogad. Tas, kas notiek tagad, ir sapņa piepildījums.

Kad pirms aptuveni pieciem gadiem sagājām kopā un sadraudzējāmies, sākām aktīvi ceļot. Visas savas brīvās dienas un atvaļinājumus pavadījām ārpus valsts. Braucām ceļojumos vidēji trīs reizes gadā.

Pagaršojām, ko nozīmē ceļot, un pēc laika sapratām, ka ar trīs ceļojumiem gadā ir par maz.»

Parasti ceļojumi pārim bija diezgan saplānoti tā, lai maksimāli daudz redzētu un izbaudītu. «Līdz ar to mēs maz gulējām un atpūtāmies, jo lielāko daļu laika skrējām tālāk. Kājas bieži vien sāpēja un bija noberztas. Nereti bijām netīri un nemazgājušies, jo nakšņojām nakts vilcienos, īrētās mašīnās vai pat uz ielas, lai tikai ietaupītu naudu un varētu aizbraukt ceļojumos trīs reizes, nevis divas vai vienu.»

Pēc visiem šiem skrējienu un steigas pilnajiem ceļojumiem Karīna un Harijs saprata, ka vēlas izbaudīt arī nesteidzīgu atpūtu. «Līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka pulksten sešos vai septiņos zvana modinātājs, ir jāceļas, jāiztīra zobi un jādodas tālāk.» Atskatoties uz iepriekšējo ceļojumu pieredzi, Karīna secina, ka

reizēm ceļojumos kvantitāte ņēma virsroku pār kvalitāti.

Iepriekš viņi neatļāvās palikt kādā skaistā vietā vairākas dienas pēc kārtas, jo gribēja pagūt apskatīt arī citas vietas.

Bet kāpēc tāda steiga? Harijs paskaidro: «Ja aizbraucam uz kādu vietu, visticamāk, ka tur vairs neatgriezīsimies, jo pasaulē ir ļoti daudz vietu, ko apskatīt. Tāpēc katrā vietā jāpaspēj apskatīt pēc iespējas vairāk.»

Karīna papildina: «Mums bija strikts grafiks, pie kā pieturējāmies. Kaut kur aizbraucot uz divām nedēļām, nevarējām rīkoties spontāni. Vajadzēja pieturēties pie plāna, lai paspētu uz visiem vilcieniem, lidmašīnām, zinātu, kur iepirkties. Uz vietas iegūt informāciju ir daudz grūtāk un laikietilpīgāk, tāpēc mēs parasti sagatavojāmies.»

Jaunā sieva arī atklāj, ka bieži vien viņiem ceļojumos notiek tāda kā savstarpējā cīņa: «Harijs ir rūpīgs plānotājs, nenogurstošs skrējējs, bet es esmu romantiskāka, jo gribu pasēdēt pie ezera un paskatīties dabā, atpūsties, padomāt un atbrīvot galvu.

Sapratām, ka vienīgais veids, kā apvienot mūsu abu iegribas, ir doties prom uz ilgāku laiku.

Cik ilgā ceļojumā jaunais Eglienu pāris ir plānojis doties? Karīna atbild: «Es apsolīju mātei, ka būšu atpakaļ pēc gada, bet, ņemot vērā nestabilo situāciju mūsu reģionā, es nezinu, vai tā notiks.» Harijs piebilst: «Šoreiz mēs pārāk daudz neplānojām, tāpēc nevar zināt, kā viss notiks. Varbūt dabūsim labi atalgotus darbus Kambodžā un paliksim uz dzīvi tur.» Jautāti, vai viņi pieļauj iespēju neatgriezties Latvijā, vīrietis saka:

Mēs šajā ceļojumā lietas neplānojam līdz galam, tāpēc nav nevienas lietas, ko mēs nepieļaujam.

«Notiks tas, kam jānotiek. Diez vai mēs dabūsim labu darbu Kambodžā, bet, ja tā notiks un tas liksies vispareizāk, es neteikšu nē.»

Runājot par labi atalgotiem darbiem ārvalstīs, viņš jokojas un norāda, ka viņa mērķis nav dzīšanās pēc Kambodžas zelta.

Arī par ceļojumam nepieciešamo naudas daudzumu jaunie ļaudis ir padomājuši. «Sākām krāt naudu pagājušā gada nogalē, jo plānojām doties kāzu ceļojumā. Iepriekšējos gados visu sapelnīto naudu veikli pamanījāmies notriekt aktuālajos ceļojumos,» Harijs saka un piebilst, ka arī kāzu viesiem pagājušā gada rudenī bija lūgts dāvināt naudu ceļojumam.

Lai sakrātu ceļojumiem vajadzīgos līdzekļus, pāris pieradis dzīvot par minimālu naudas summu. Karīna paskaidro sīkāk: «Mēs domājam, vai nākamajā mēnesī varēsim atļauties nopirkt zābakus vai jaku. Varbūt es varu valkāt veco jaku un vecos zābakus, bet tiem paredzēto naudu nolikt ceļojumam.» Arī šis ceļojums nebūs izņēmums – tajā būs jāiztiek ar visai pieticīgu naudas summu.

Plānots, ka pāra iztikšanai būs atvēlēti 10 eiro dienā.

Daudzas ceļojumam nepieciešamās lietas pāris ir jau saplānojis, bet laiku pa laikam ieceres nākas mainīt. Harijs ieskicē: «Bijām ieplānojuši ar mašīnu aizbraukt līdz Malaizijai, bet izrādījās - lai iebrauktu Irānā, nepieciešama karnete, ko Latvijā nevar dabūt. Vācijā par šo dokumentu pieprasa 5000 eiro depozītu. Tā kā mums šādas iespējas nav, mēs mašīnu atstāsim Gruzijā vai Armēnijā, netālu no Irānas robežas, lai tālāk dotos ar mugursomām. Brauksim ar stopiem, sabiedrisko transportu, nu redzēs, kā sanāks.»

Karīna paskaidro, ka ierobežoto finanšu dēļ viņi gulēs mašīnā, teltī un reizēm arī uz ielas.

Bet es esmu pieprasījusi, lai reizi nedēļā mums būtu iespēja nomazgāties.

Viņas vīrs norāda, ka parasti nomazgāties var biežāk, piemēram, upēs. Karīna arī iecerējusi pamatīgi apgriezt savus garos matus, lai īsākus būtu vieglāk izmazgāt sabiedrisko tualešu izlietnēs. «Tā nebūs pirmā reize, kad mazgāšu matus sabiedrisko tualešu izlietnēs. Tas nav nemaz tik neērti.»

Turklāt viņiem līdzi būs 20 litru ūdens maiss, kam var piekabināt dušas uzgali un nomazgāties. «Katrā ziņā mēs Latviju neapkaunosim un nevienam nebūs jādomā, ka Latvijā dzīvo nehigiēniski cilvēki,» Karīna smejoties nosaka.

Eglienu ģimenes Volkswagen busiņā, kas ir 21 gadu vecs, ir iekārtota guļamvieta. Tajā ir arī pašu uzmeistarota plīts un saliekams gada-krēslu komplekts. «Busiņš mums ir ļoti mīļš un vecs. Tās ir gan mūsu mājas, gan pārvietošanās līdzeklis,» Karīna raksturo viņu transportlīdzekli.

Bet kas ar busiņu notiks pie Irānas robežas, no kurienes ģimene dosies tālāk ceļojumā kājām? Viņi arī par to ir padomājuši. Tā kā Latvijā reģistrētu busiņu viņi nedrīkstēs pie Irānas robežas pārdot,

viņi cer pierunāt kādu draugu pēc pusgada atlidot uz Gruziju, paņemt busiņu un doties atpakaļ uz mājām.

Sliktākajā gadījumā mašīnu varētu atstāt Turcijā.

Tā kā Karīna mēdz par visu ko satraukties, Harijs jau laicīgi akcentējis, ka garajā ceļojumā būs ļoti daudz neparedzamu situāciju. «Tagad mēs domājam, ka draugi atbrauks pakaļ mašīnai, bet iespējams, ka mums to nozog vai tā neglābjami saplīst jau Rumānijā. Tad arī domāsim, ko darīt tālāk.»

Karīna ir apņēmības pilna tikt līdz Indonēzijai, labākajā gadījumā – līdz Austrālijai. Savukārt reālistiskāk noskaņotais Harijs pieļauj, ka tik tālu viņi netiks. Pēc gada viņiem vajadzētu atgriezties Latvijā, jo šeit paliek arī bankā ieķīlātais dzīvoklis, kura iegādei ņemts hipotekārais kredīts.

Kad runājam par ceļojuma maršrutu, Harijs noskaita veselu plejādi Eirāzijas valstu. Turklāt neesot plānots tām vienkārši taisnā ceļā izbraukt cauri, bet gan tās apceļot krustu šķērsu.

Ar mašīnu plānots izbraukāt Poliju, Ukrainu, Moldovu, Rumāniju, bijušās Dienvidslāvijas valstis, Bulgāriju, nedaudz Grieķiju, Turciju, Gruziju un Armēniju. Pēc tam viņi dosies tālāk bez savas mašīnas uz Irānu, Pakistānu, Indiju, Nepālu, Bangladešu, Mjanmu, Laosu, Taizemi, Vjetnamu, Kambodžu, Malaiziju, Singapūru, Indonēziju un, iespējams, Austrāliju.

Kad jautāju par ceļojuma mērķiem, Karīna skaidro: «Mēs mēģinājām vienoties par vienu kopīgu mērķi, bet sapratām, ka mums katram šajā ceļojumā ir savas intereses un mērķi.

Mans virsmērķis ir apliecināt sev, ka Latvija ir labākā valsts pasaulē,

ka nekur citur nav labāk dzīvot kā Latvijā. Nezinu nevienu citu valsti, kur, pirmkārt, ir diezgan normāls dzīves līmenis, bet tajā pašā laikā, aizejot uz koncertu, balkonā redzu mūsu bijušo Ministru prezidentu Valdi Dombrovski, kurš ar alus kausu rokās dzied līdzi «Dzeltenajiem pastniekiem». Man šķiet, ka nekur citur tas nav iespējams. Tā ir tikai Latvijā.

Izejot ārā no teātra, man pretī stāv Saeimas priekšsēdētāja.

Mēs esam maza ģimene, valsts, kur viens otru baksta un kritizē, bet īstenībā viens otru ļoti mīl.

Brīžos, kad rodas vajadzība un kādam ir grūti, visi met nost tieksmi uz kašķēšanos un mobilizējas. Daudzos gadījumos ir pierādījies, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti vienota.»

Izrādās, ka Karīnas ceļojuma virsmērķim ir arī apakšmērķi. Viņu interesē kulinārija un pasaules tautu virtuves. «Man ļoti patīk tās izbaudīt, tāpēc sapņoju, ka varēšu staigāt pa tirgiem un pārtikas veikaliem, jo mans uzdevums būs mūs pabarot maksimāli lēti un veselīgi. Mūsu budžets neatļaus ēst restorānos. Esmu jau iedomājusies, kā taisu mums salātus un vāru zirņus.»

Vēl Karīna pārliecinājusies, ka viss labais dzīvē notiek ārpus cilvēka komforta robežas.

«Viss tas, ka bagātina cilvēku un dara viņu cilvēcīgāku, notiek ārpus viņa komforta robežas. Mēs komfortā dzīvosim labi ja divas reizes mēnesī. Pārsvarā būsim ārpus komforta robežas, kas mums ir diezgan zema.»

Cik zema ir Eglienu pāra komforta robeža? Karīna paskaidro: «Mēs vairākus gadus nodzīvojām Upīša pasāžā, kur pie mūsu durvīm nakšņoja narkomāni, kur kāpņu telpā nositās cilvēki, jo zaga kabeļus, mums palaikam nebija ūdens un apkures.»

Tagad viņi dzīvo mazliet labākos apstākļos, bet naudas taupīšanas nolūkā viņi joprojām nedzīvo kā laulāts pāris atsevišķi, bet gan kopā ar vairākiem citiem jauniešiem.

Savukārt Harijs ceļojumā vēlas vienkārši apskatīt, izpētīt un izbaudīt pēc iespējas vairāk kultūrvēsturisku objektu. Ceļojuma mērķi viņš varētu definēt pēc tā.

«Turklāt man paliek arvien vairāk gadu, kaut kad drīz būs jāveido ģimene, cerams, ar bērniem, tāpēc šis būtu pēdējais brīdis, kad var atļauties paņemt gadu brīvu. Ar bērniem tā vairs nevarēs. Nākamreiz varēsim braukt tikai pēc 20 gadiem, bet tad varbūt to neļaus veselība.» Ceļojuma sākumā Karīnai būs 27 gadi, bet Harijam – 32 gadi.

Intervijā arī pārrunājam, kāda bija darba devēju attieksme pret viņu ieceri pamest labas darba vietas, lai dotos apceļot pasauli. Karīna ir portāla «Apollo» redaktore, bet Harijs darbojas IT jomā kinoteātrī.

Karīna saka: «Cilvēki domā, ka mēs braucam prom, jo mums viss ir noriebies, bet īstenībā tā nav. Man patīk mans darbs, valsts, kurā dzīvoju, apkārtējie cilvēki. Man visu mūžu ir paveicies ar darba devējiem. Arī savā pašreizējā darba vietā jūtos labi. Jūtu priekšnieka atbalstu, kaut arī viņš teica: «Trakā, kur tu līdīsi!» Jutos saprasta.»

Vai daudzi viņus dēvē par trakiem? Patiesībā nē. Daudzi izteikušies, ka apskauž jaunā pāra uzdrīkstēšanos. «Mums ceļošana nenozīmē filmās rādītos kadrus, kur cilvēki sēž kruīzā ar platmalēm galvās un bauda atspirdzinošus dzērienus. Patiesībā mums jau nomazgāties būs ekstra.» Harijs piebilst:

Mūsu ceļojums nebūs atpūta. Tā būs īsta dzīve ar visām savām grūtībām.

«Var teikt, ka, ieguldot darbu grūtību pārvarēšanā, mēs saņemsim balviņu – redzēsim dažādus svarīgus kultūrvēsturiskus objektus un baudīsim pasaules tautu ēdienus. Tāpat mums visu laiku būs jāstrādā, lai uzturētu sevi gan tīrus, gan paēdušus.»

Lai arī daudz draugu apskaužot viņu plānus, izdzirdot par Irānu un Pakistānu, daļa nogrozot galvu un norādot, ka tur ir bīstami. «Bet es esmu iepazinies ar situāciju visās bīstamajās valstīs. Es zinu, kuros reģionos drīkst un kuros nedrīkst uzturēties. Zinu, kā rīkoties, lai būtu droši. Jādara viss, lai riskus samazinātu,» Harijs saka un piebilst, ka nekur pasaulē nav 100% droši. Arī Rīgā uz ielas var kāds uzbrukt.

Karīna norāda uz nesenajiem radikālo islāmistu veiktajiem teroraktiem Eiropā. «Daudziem radusies sajūta, ka Irāna un Pakistāna ir teroristu perēklis, bet es pazīstu tikai jaukus, sirsnīgus, sirdstīrus cilvēkus. Daudzi dzīvo mediju radītajā realitātē, jo ziņās raksta tikai par ekstrēmistiem. Tā kā mums blakus reālajā dzīvē nav musulmaņi, mums ir radies priekšstats par viņiem kā ekstrēmistiem.»

Karīna uzsver, ka neplāno izaicināt likteni. Islāma valstīs viņi ievēros musulmaņu tradīcijas.

«Es apsegšu galvu ar lakatu, noslēpšu savu ķermeni, es viņus speciāli neizaicināšu. Ticu, ka tad viss būs kārtībā, jo galvenais ir cienīt cita cilvēka kultūru, paražas un priekšstatus par tikumību.»

Jaunie cilvēki neslēpj, ka abu mammas ļoti pārdzīvo viņu došanos prom. Viņas bažījas, vai pēc tam bērni atkal dabūs labus darbus. Mammas neizprotot, kāpēc viņiem nepietiek ar Siguldu rudeni un Ventspili vasarā. Viņas pieļauj, ka bērni varētu paceļot pa Lietuvu, Igauniju un pat Franciju, bet neizprot, kāpēc jādodas tik tālu un uz tik ilgu laiku.

Lai satiktu tuvākos draugus un radus, viņi ir uzaicināti pēc pusgada ierasties pasaules viesmīlīgākajā valstī – Gruzijā, lai kopīgi nosvinētu jauniešu ceļojuma pirmās daļas noslēgumu.

Par Karīnas un Harija gaitām varēs lasīt portālos TVNET, Apollo un viņu blogā karijs.lv (bloga nosaukums veidots, apvienojot Karīnas un Harija vārdus). Blogā paredzēta ziedojumu poga, ar kuras palīdzību varēs palīdzēt ģimenei apceļot pasauli. Ziedojumus viņi plāno izmantot gan akūtajām vajadzībām, gan ceļojuma uzlabošanai, piemēram, šad tad izbaudot konkrētās valsts ēdienus. Tāpat, noziedojot naudu, viņiem varēs pasūtīt konkrētas dāvaniņas, piemēram, kādu vietējo garšvielu vai okeāna smiltis.

Karīnas un Harija blogs karijs.lv

Ģimene ir arī gatava izpildīt ziedotāja vēlmes, piemēram, nopirkt kādam bezpajumtniekam jaunu apavu pāri vai pabarot vietējos klaiņojošos suņus.

Karīna un Harijs, smejoties saka, ka uzskata sevi par sava veida Latvijas vēstnešiem pasaulē.

Tā kā Karīna pērn diezgan smagi saslima un pārdzīvoja ļoti grūtu laiku, ģimene nevarēja būt droša, ka ceļojums tik tiešām notiks. Arī patlaban viņiem laiku pa laikam piezogas šaubas, vai viss būs labi.

Klausoties jaunajā ģimenē, no sirds ceru, ka viņiem izdosies:) Veiksmi!