Viens no pieciem pēdējiem Gustavo repertuāra koncertiem vakar pulcēja vien ap 700, 800 skatītāju. Šis fakts nedaudz izbrīnīja, jo pavisam nesen taču tika izsludināts papildkoncerts, kas loģiski lika domāt, ka visi četri pamatkoncerti ir vai nu pilnībā, vai vismaz gandrīz izpārdoti. Labi, tas varbūt nav tik būtiski, galu galā, iespējams, tā ir kāda īpaša Arstarulsmirus stratēģija, optimistiska rezultāta vizualizēšana, cerot vai ticot uz pozitīvu iznākumu.

Jau 2010. gada «Arēnas» koncertā tolaik vēl Gustavo nedaudz koķetēja ar pašiedvesmas un optimisma filosofijas elementiem, aicinot publiku vizualizēt ko pozitīvu, konkrēti ar domu spēku izkliedēt mākoņus un afirmēt skaidras debesis un siltu laiku. Jau toreiz man radās sajūta, ka esmu kāda harismāta, iedvesmas guru seminārā, nevis koncertā (skat. recenziju no 2010. gada).

Pa šiem trim gadiem Gustavs ir izlasījis jaunas gudrības 6000 lappušu biezajā isidioloģijas pamatlicēja Orisa uzrakstītajā darbā, kas esot tapis meditācijas rezultātā, un ar vairākām iegūtajām atziņām dalījās arī koncertā.

Savā ziņā ļoti labi saprotu Gustavu, mērķis - kļūt godīgākam, labākam, sirsnīgākam ir cēls un dziļākā būtībā ļoti apsveicams. Tas, ka mūzika Gustava dzīvē kļuvusi par līdzekli, nevis mērķi, arīdzan ir loģisks solis. Viņš tic, ka notis, skaņas, vārdi uz cilvēku iedarbojas hormonālā līmenī un ir ļoti rūpīgi jāpiedomā pie tā, kas tiek dziedāts, kādas sajūtas tiek radītas u.tml. No otras puses,

cik atvērti pret šādām izmaiņām ir Gustava fani

un vai šāda publiska sevis atsegšana ilgtermiņā nenodara kādu lielāku ļaunumu?

Arī šajos Gustava repertuāra koncertos atmests viss agresīvais, liekais. Vairākās dziesmās ritms ir vai nu ļoti askētisks, vai netiek izmantots vispār. «Es vairs neesmu dusmīgais, raudošais reperis. Esmu atbildīgs indivīds.»

Koncerts saturiski sadalīts trīs blokos. Pirmajā daļā ar nosaukumu «vecais labais» skanēja agrīnās Gustavo dziesmas, otrajā daļā «Pilsētas portāla» materiāls, bet trešajā, brīvajā daļā - jauno laiku skaņdarbi. Pēc pirmās daļas viņš pat aicināja publiku reizē palēkties, lai nokratīto agrīno Gustavo dziesmu negatīvo enerģiju.

No muzikālā viedokļa viss notika augstā profesionālā līmenī. Lieliskas bija pavadošās «Limonādes» vokālistes, arī mūziķu sniegums bija tehniski nevainojams un pārdomāts. Protams, grūti to nodēvēt par hiphopa koncertu tādā tradicionālā izpratnē - sākot ar vizuālo tēlu (balti krekli, tumšas bikses), beidzot ar aranžējumiem. Drīzāk par kamerhiphopu.

Kurp dodas Arstarulsmirus savā muzikālajā attīstībā, varējām dzirdēt jaunajā «nākotnes repertuāra» dziesmā «Godīgums», kurā Arstarulsmirus nevis deklamēja, bet dziedāja. «Atgādiniet, draugi, lai esmu godīgs. Lai neesmu augstprātīgs...» - aptuveni šāds ir jaunais Arstarulsmirus vēstījums, kas izskanēja stīgu kvarteta un klavieru pavadībā bez jebkāda ritma. Pie dziedāšanas Arstarulsmirusam vēl, protams, nopietni jāpiestrādā, to atzīst arī viņš pats.

Pie koncerta virsotnēm jāmin savulaik ar Krievijas hiphopa grupas «Kasta» dalībnieku Vlady ierakstītais «No lūpām lasi», kas izskanēja kopā ar akordeonu, turklāt pats Gustavs deklamēja gan savas, gan Vlady partijas, kulminējot trakulīgā, psihedēliskā častušku cienīgā skaņu jūklī. Lieliski izskanēja arī «Mūsu soļi», kuru publika pieprasīja atkārtot (tas arī tika izdarīts), «Parasti pārdomu saraksti» ar īsu, bet elegantu vibrofona solo un, protams, «Plus/Mīnus».

Iespējams, tie klausītāji, kas vēlējās vēl pēdējo reizi dzirdēt Gustavo vecās dziesmas dzīvajā izpildījumā, saņēma to, ko vēlējās. Vismaz daļēji. Dziesmu aranžējumi tomēr atšķīrās no ierakstos dzirdētajiem. Tomēr pēc koncerta mani nepameta sajūta, ka šāds pārlieku «godīgs, atklāts, draudzīgs, smaidīgs altruists» turpmāk spēs uzrunāt pavisam šauru klausītāju loku. Iespējams, kļūdos.

Katrā ziņā novēlu, lai viss izdodas, Arstarulsmirus! Un paldies, Gustav!