Šis laikam būs tas relatīvi retais gadījums, kad otrā daļa spēj uzrunāt vairāk par pirmo.
Pirmā daļa bija garlaicīga, stiepta un pilnīgi nebaudāma, turpretī šis franšīzes turpinājums ir tīri baudāms. Grūti pat teikt, vai tas ir režisora nopelns vai filmas budžets, kurš ir teju divas reizes lielāks nekā pirmajai daļai. Varbūt abi, bet tas pat nav svarīgi. Šī filma ir baudāma. Grāmatas lasījis neesmu un negrasos. Skeptiķiem varu vien atgādināt: ja filmas uztveršanai un skatīšanās priekam grāmata kalpo kā pamācība vai rokasgrāmata, tad filma automātiski uzskatāma par sliktu. Filma un grāmata ir divas pilnīgi dažādas lietas, tās nav jāsalīdzina un nav jāvērtē viena pēc otras.
Pirmo daļu nežēlīgi salīdzināju ar Kindži Fukasaku režisēto un ģeniālo japāņu filmu «Battle Royale», taču šajā filmā atsauces netraucē nemaz. Protams, arī šoreiz, ieraugot vecuma ierobežojumu PG-13, sametās bail, jo stāsts tomēr ir par sacensību un nežēlīgām spēlēm, kurās lemts izdzīvot tikai vienam, PG-13 ir ļaunākais, kas var notikt. Tiesa, nesaprotu, kā šajā gadījumā tika cauri Frensiss Lorens, jo šī daļa ir stipri tiešāka, brutālāka un asiņaināka.
«Bada spēles. Spēle ar uguni» ir politiski dramatiska filma par, protams, kā jau daudzi zina, fiktīvu pasauli netālā nākotnē. Šajā stāstā Ziemeļamerikas vietā ir jauna valsts Panema, kas iedalīta Kapitolijā un 12 reģionos. Pirmajos reģionos visi ir pārtikuši un dzīvo cepuri kuldami, bet pārējie, bada un slimību ielenkti, rūpējas par šiem pirmajiem reģioniem. Patiesībā laikam nekad neaizmirsīšu ainu, kurā uzvarētājiem no nabago reģiona Kapitolijā ballītes laikā piedāvā vemšanas zāles, jo kā gan nobaudīt visus tos labumus, ja neatvieglosi kuņģi dažas reizītes balles laikā. Tiesa, tas notiek brīdī, kad neskaitāmos reģionos cilvēki cieš badu un strādā cilvēkam nepiemērotos apstākļos. Kaut kur šajā visā saskatu «dežavū».
Šajā stāstā sākas politiska spēle, bara likums, cilvēku vienotība, un tas viens mazais iemesls, kas liek domino rindiņai gāzties un mainīt pasauli. Pats nespēju noticēt, bet, skatoties šo filmu, neviļus atminējos ģeniālo «V for Vendetta», kurā galvenais varonis runāja par ēkas sagraušanu. Viņš teica, ka ēka ir tikai simbols, tāpat kā tās iznīcināšana. Simboliem varu un spēku piešķir paši cilvēki. Viens pats simbols ir pilnīgi bezjēdzīgs un bezspēcīgs, bet ar pietiekami lielu tautas, cilvēku atbalstu vienas ēkas iznīcināšana var izmainīt visu pasauli. Šajā filmā šis simbols ir mūsu galvenā varone Ketnisa, kura ir mainījusi sistēmu un uzvarējusi tur, kur tai nebija paredzēts uzvarēt. Un Ketnisa kļūst par simbolu pretošanās kustībai un par iemeslu mainīt visu Panemas esošo kārtību.
Protams, tādas lietas nepatīk šādu režīmu vadoņiem, kāds ir «Bada spēles. Spēle ar uguni» tēls, prezidents diktators Snovs. Viņš apzinās problēmu un cenšas ar to cīnīties, bet, kā jau minēju,
šajā filmas daļā visam rodas jēga.
Tēliem, tērpiem, cīnītājiem, zaudētājiem, viss iegūst kaut kādu loģiku.
Lai arī filmas mērķauditorija ir grāmatas fani un pārsvarā jaunieši, šī filma varētu šķist simpātiska arī skatītājam no malas. Diezgan dramatiska, viegli lēnīga, bet patīkama filma, un apmeklēt kino noteikti ir vērts. Nespēju kritizēt aktierus un to aktierspēli, jo pilnīgi visi bija savā vietā, neviens īpaši neizcēlās, neviens sevi nepazemoja. Viss bija tieši tā, kā vajadzētu būt vidējai OK filmai.
