Apburošā Elīna Dzelme pamudinājusi Vilkārsi bildēt sievietes (1)

««12» - tā ir vizuāla saruna par laiktelpas piepildītību, pabeigtību un veselumu caur 12 sievietēm, 12 acu pāriem, kas veido katra savu atšķirīgu pasaules modeli, izvēlas savu ceļu, savu redzējumu. Sievietes acis - kā pasaules juteklisks atspulgs, saules, gaismas un gara vēstījums,» tā raksturota Mārtiņa Vilkārša jaunatklātā izstāde, ko ikviens mākslas un fotogrāfijas mīļotājs «Fabrikas restorānā» varēs skatīt līdz pat nākamā gada februārim.

Fotografēt Mārtiņš Vilkārsis esot sācis jau agrā bērnībā. Sarunā ar dzīvesstila portālu «Sejas» pats mākslinieks par jaunatklāto izstādi stāsta: «Elīna mani vienkārši uzrunāja un konkrēti mudināja veidot izstādi. Ir pagājuši 11 gadi kopš manas pēdējās personālizstādes. Man ir bijušas aptuveni sešas vai septiņas izstādes. Taču, kad manas attiecības ar teātri kļuva ļoti ciešas, vairs nav atlicis laiks fotografēšanai, jo teātris apēd visu laiku. Elīna ar mani runāja un runāja, kamēr pierunāja. Viņa teica: «Vilkārsi, vajag!» Iedzinām mietiņu un uz to apzināti gājām. Visi izstādē apskatāmie darbi ir speciāli radīti šai izstādei.»

Visi 12 mākslas darbi ir veidoti kā glezniecība ar fotogrāfijas paņēmieniem. «Tēma radās pati un veidojās. Tātad 12 sievietes un katra sieviete pati par sevi ir kā vesela koncepcija. Izstādes personāži ir visdažādākās sievietes vecumā no 9 līdz 81 gadam. Es neesmu izvēlējies šīs sievietes pēc tipāžiem, bet katrā no viņām ir kaut kas personisks no manas puses. Kaut vai Valmieras drāmas teātra aktrise Dace Eversa, kura ir ne tikai izcila aktrise, bet man tik tuvs cilvēks, ka pilnīgi skaidrs, ka man ar viņu bija kaut kas jāizdara. Sākotnēji pat gribēju izvairīties, lai nav aktrišu, lai nav teatrālisma, bet šajā situācijā man ir svarīgs cilvēks, nevis viņa nodarbošanās. Ir arī attēlota mana mazmeita Emīlija, kurai ir deviņi gadi,» skaidro Vilkārsis.

Savukārt izstādes kuratorei Elīnai Dzelmei šī jau ir ceturtā izstāde, kurā viņa darbojas kā kuratore. «Pirmā bija mana pašas izstāde, kurai biju arī kuratore, tad esmu kūrējusi Jāņa Deinata foto izstādi, mākslinieka Vilipsōna grafiku izstādi, un tagad ir Vilkārša izstāde,» uzskaita Elīna. Viņa teic, ka nemitīgi mudinājusi Vilkārsi un burtiski raustījusi aiz rokas, lai mākslinieks radītu darbus, kas nepieciešami izstādei. «Un bija jābrauc un jāskatās, kā top darbi. Ja izstādi gatavo speciāli, tad māksliniekam nemaz tik viegli neiet. Arī manas pašas izstādes atklāšanā pie sienas stāvēja divas slapjas eļļas gleznas, kas liecina, ka mums, māksliniekiem, viss notiek pēdējā brīdī. Un tajā arī ir tas brīnums. Tāpat kā teātrī pirmizrāde, kad liekas, ka neko nevari un neko nesaproti, bet tad pēkšņi uzplauksti visā savā pilnībā,» atklāj Elīna.