Tieši pirms divām nedēļām, 6. oktobrī, atklātā kluba "Silencio" (Monmartras ielā 142) nosaukums ņemts no ainas Deivida Linča filmā "Mulholland Drive" jeb "Malholandas ceļš". Ja tiešām nav sanācis redzēt neapšaubāmi meistarīgāko Linča darbu, tad īsais atstāts ir šāds: divas galveno lomu tēlotājas nakts vidū nonāk ļoti dīvainā, ar sarkaniem skatuves aizkariem un publikas krēsliem rotātā vietā, kas atgādina dēmonisku teātri un kurā nekas nenotiek pa īstam. Piemēram, aizraujoši dziedoša vokāliste pēkšņi pakrīt uz skatuves, bet skaistā dziesma turpinās. "Viss ir ierakstīts," sludina vakara vadītājs, kurš māk izgaist baltu dūmu mutulī...

Tad nu, lūk, jaunajā Linča dizainētajā Parīzes klubā nekā tāda nav, un aicinājums pirms tā apmeklēšanas obligāti noskatīties pašu filmu nav nekas vairāk kā labs reklāmas triks par godu tās desmitgadei.

Pirms pusnakts

Parīziešiem vispār patīk uzpūst visiem saprotamu, bet vienalga valdzinošu ziloni no mušas. "Silencio" nav izņēmums. Vismaz pagaidām tajā tā vienkārši neiekļūt. Pat ja esi nolēmis vicināties ar naudas žūksni. Un tas Parīzes klubu dzīvē ir ļoti modīgi – likt ļaudīm papulcēties aiz durvīm, nedot skaidru atbildi, vai viņi vispār tiks iekšā, izdomājot simts un vienu iemeslu, kāpēc tu nevari kāpt pāri kluba slieksnim tieši tagad. "Silencio" gadījumā viss, protams, ir vēl sarežģītāk.

Klubs ir atvērts jau no pulksten sešiem vakarā, taču līdz pat pusnaktij tajā var iekļūt tikai īpašie tā biedri, kuri pārskaitījuši uz attiecīgo kontu no 700 līdz 1500 eiro lielu mēneša maksu (cena svārstās atkarībā no tava paziņu loka un piederības kultūras elitei)!

Šajā laika posmā "Silencio" vairāk ir klubs ne deju kluba izpratnē – tur 24 cilvēkiem paredzētā kinozālītē ar ļooti komfortabliem krēsliem iespējams skatīties jaunākās režisora par labām atzītās filmas, malkot kādu kokteili, pašķirstīt kādu smalku mākslas vai fotomākslas grāmatu, satikt ne mazāk modīgus ļaudis kā tu pats, un tamlīdzīgi. Brīvdienas ir vienīgi pirmdienas.

Pēc pusnakts

Viss mainās pēc pusnakts, kad smalkais kinoteātris tiek aizvērts, lai līdz pat sešiem rītā ļautu izpausties deju klubam. Tad tīri teorētiski "Silencio" var iekļūt jebkurš. Turklāt par brīvu! Vari pats iedomāties, kādu reakciju tas izraisa vietējos tusētājos. Protams, ka Parīzei piederīgo – pie ieejas sāk pulcēties puslīdz eleganti tērpies (dreskods ir "smart") pūlis, kura dalībnieki dažādi cenšas iepatikties diviem afrikāņu izcelsmes iekšā laidējiem, kuri savukārt klausa baltādainam padraudīga paskata menedžerim, kurš ik pa laikam uzrodas pārbaudīt situāciju pie ieejas. Respektīvi, palūkot, vai pūlī nav parādījies kāds primārāks pretendents uz iekšā tikšanu, kuru tad īpaši pagodināt ar palaišanu pa priekšu visiem pārējiem.

Mums paveicās ar iespēju izbaudīt šo parīziešuprāt ārkārtīgi pacilājošo sajūtu, jo esam draugos ar Eiropas dzīvās komunikācijas un pasākumu aģentūru tīklu "Twentyseven Names", kas bija pulcējusies uz darba sarunām Parīzē. Paldies viņiem!

Dizains uz riņķi

Ir maza garderobīte. Lielākā telpa ir apmēram 150 – 200 cilvēkus uzņemt spējīga deju zāle, kurā kāda dīdžejmeitene uz nelielas skatuves spēlē gandrīz tipisku jaunā disko formātu. Ir bārs, kura melno dzērienkarti apzinātajā pustumsā salasīt ir gandrīz neiespējami. Tas gan ļauj izmēģināt laimi fotoaparāta izmantošanā. Zibsnis uz dzērienkartes, un jau pēc mirkļa vari skaidrot tumšādainam apsargmilzenim, ka tikai vēlējies redzēt, ko pasūtīt. Par laimi, tas nostrādā, bet ir pilnīgi skaidrs, ka fotografēšanu superekskluzīvajā un ar intrigu jau apvītajā klubā neviens nepieļaus.

Vēl ir smēķētava, kas vairāk atgādina melnu bezgaisa pazemes bunkuru, bet ar tepiķi (!) uz grīdas.

Klubu industrijā iesaistītie franču draugi zina stāstīt, ka godājamo režisoru tā arī neizdevies pārliecināt par šādas ieceres nepraktiskumu, bet pamēģini mainīt Linča domu gājienu... Un iespējams, ka viņam ir taisnība, jo vai gan citādi ļaudis elegantos apģērbos sadomātu piesēst uz grīdas? Turklāt tā iespējams ko vairāk redzēt, jo mazo telpu vāji izgaismo mazas galda lampas, kas atrodas uz grīdas. Piemēram, ir iespējams atrast pelnutrauku, kas ir grīdā iebetonēta dzelzs caurule. Trūkst tikai pēkšņi skaļi zvanīt draudoša vecmodīga telefona...

Klubā ir arī dizaina ziņā visinteresantākā niša sarunām ar no griestiem līdz grīdai iestiprinātiem, dažādi liektiem, tieviem un baltiem "kokiem", kuriem piestiprināti gan nelieli gaismas objekti, gan glāžu turētāji, kas darināti no melnas plastmasas un atgādina lielus pelnutraukus, kuros it kā izbārstīts balts pulveris... Iespējams, ka arī šī niša jau drīzumā pārtapšot par smēķētavu, ja to izdosies norobežot ar stikla sienu. Smēķēšana aiz tās gan varētu kļūt par nedaudz bīstamu padarīšanu, jo sienas nišā veidotas no dažādos leņķos saliktiem spoguļiem, kā rezultātā tiek nedaudz ietekmēta koordinācijas spēja. Ir vēl viena, lielāka niša piesēšanai ar sarkaniem dīvāniņiem un mākslas grāmatām zemos plauktos. Un ir... lieliskākā tualete, kādā nācies pabūt. Proti, tajā galvenā atrakcija ir spoguļi pie izlietnēm, kas izvietotas telpas vidū. Ja ieskatīsies tajos savās acīs, tad garantēti sabīsies, jo acu zīlītēs uz riņķi atspoguļojas spoguļiem apkārt saliktas mazas lampiņas, radot ļoti spocīgu efektu. Pārējais dizains, protams, melns, melns, melns...

Parīzes "Palladium"

Kopumā interesanti, taču nerodas vēlme īpaši ilgi uzkavēties, pat neskatoties uz to, ka cenas bārā vismaz Parīzes kontekstā ir gandrīz draudzīgas – apmēram 14 eiro par kādu no tipiskajiem kokteiļiem, un ļaužu apzināti nav tik daudz kā citos mīlētāju lielpilsētas klubos, kuros rodas grūtības vispār tikt uz priekšu, pat tad, ja telpas arīdzan izvietotas riņķveidā. Uzkavējoties klubā ilgāk, iespējams, atklājas vēl kādas Linča dizaina "rozīnes", tomēr "Silencio" ir par maz linčiskuma, par zemu un melnu griesti un par neiederīgu mūzika. Iespējams, ka savādāka sajūta rodas, kad kluba deju zālē uzstājas kāds atbilstošāks dzīvais mākslinieks. Jā, skaņas sistēma gan klubā uzstādīta vienkārši izcili. Pie tās strādājuši turpat blakus esošā un jaunākajā nakts pārtiju auditorijā īpaši atzītā "Social Club" vīri, kuri šajā biznesā nebūt nav pirmo dienu.