Esi parādījies televīzijā kā raidījuma vadītājs. Cilvēkiem, kuri nezina, kas ir "EcoCatering", varētu būt interesanti, no kurienes uzradies tas atraktīvais džeks, kurš TV ekrānā kopā ar bērniem tik dzīvespriecīgi gatavo ēst...

Esmu tur nonācis caur ticību un darbu. Tev dzīvē ir kāds noteikts mērķis, kam tu tici un uz kura pusi tu darbojies, un tas raidījums ir tikai daļa no lielāka projekta. Tā mērķis ir mainīt ēdināšanas sistēmu, kāda pastāv bērnudārzos un skolās. Tikt līdz skolām noteikti prasīs kādu laiku, jo ir dažādas lielas un spēcīgas kompānijas, kas jau ir aizņēmušas tirgu, tomēr ir vēl vietas, kur var iespraukties. Es tikai tāpēc esmu šajā raidījumā, ka tas ir saistīts ar bērniem. Savādākā pavāru raidījumā noteikti nepiedalītos, jo man ir pietiekami daudz citu lietu, ko darīt. Es neesmu tendēts uz to, ka vēlos būt visā Latvijā atpazīstams pavārs.

Tev televīzija piedāvāja darboties šajā raidījumā?

Jā, man TV3 zvanīja un piedāvāja darboties šādā raidījumā. Es teicu, ka man vajag nedēļu padomāt. Viņi teica, ka tas neder, jo vajag zināt uzreiz – raidījums "ejot gaisā" jau pēc trim nedēļām! Tad es teicu, lai viņi atbrauc pie manis, pasēdēsim un parunāsim. Viņi izstāstīja visu kopainu, un man nepatika tas, ka ir iesaistīts "Rimi", jo tas it kā ir pretrunā ar ideoloģiju par dabā izaugušajiem produktiem, kuriem cilvēks tiešām ir veltījis savu darbu un sirdi. Taču tad pie manis atbrauca divas sievietes no "Rimi" un teica, ka viņi vēlas palaist šo raidījumu tādēļ, lai popularizētu tieši sezonālo un ekoloģisko preci. Piekritu tomēr piedalīties šajā raidījumā. Tas arī šķita kas jauns un interesants manā dzīvē. Iespēja paskatīties uz sevi no malas...

Un kā ir?

Nu, interesanti! Tiešām kaut kas jauns!

Biji pirms tam LNT skatījies Laura Aleksejeva raidījumu "Čiks un gatavs", kurā viņš gatavo ēst kopā ar saviem bērniem?

Nē. Es neskatos televīziju. Man ir ļoti saspringts darba grafiks. Rīts sākas sešos. Tad dodos no mājas laukā un diena beidzas ap vienpadsmitiem vai divpadsmitiem.

Tu runā par darba dienām. Tie jau tādi brīvdienu raidījumi!

Man nav brīvdienu! Tādas ir tad, kad ilgāk paguļu, viens pats pastaigāju, padomāju... Bet tas nav vispārpieņemtajās brīvdienās, jo tad ir projektu projekti.

Tas, ar ko tu primāri nodarbojies, ir tīri bizness vai arī mērķtiecīga vēlme popularizēt Latvijā ekoloģiskās ēšanas kultūru? Varētu pat teikt – vēlme audzināt jauno paaudzi ēst citādāk?

Vienmēr jau ir gudri sprediķot, bet cilvēkiem vislabāk nodot informāciju caur saviem darbiem. Tādēļ es braucu uz bērnudārziem, pavadu mazliet laika kopā ar bērniem un stāstu, kas ir kas. Kas ir īsts ābols, kur tas aug un tamlīdzīgi. Piemēram, pavasarī Pārdaugavas bērnudārzā "Madariņa" taisījām dārzu, kur stādījām gan pupas, gan salātus, gan burkānus, gan bietes, gan zemenes... Tad bērns varēja redzēt, kā tas produkts izaug un kas tas tāds ir. Arī vecāki to atzina par interesantu. Līdz ar to tā informācija caur bērniem nonāca arī pie vecākiem. Nav pat tik svarīgi uzspiest to ekoloģisko pusi, bet tieši parādīt, ka dabīgs ir labāks, ka vajag ēst sezonāli. Un bērnam tas nosēdīsies galvā. Varbūt pēc 15 vai 20 gadiem viņš pēkšņi atcerēsies, ka bērnībā bija tas trakais pavārs, kurš parādīja, kā tas viss notiek... Vēlos kādā bērnudārzā uztaisīt arī vistu kūtiņu, lai bērni redz arī šo procesu – kā tiek izdēta oliņa, kā no tās šķiļas laukā cālītis, kā tas izaug...

Un tad to nokauj!

Mērķis ir parādīt bērnam jau tajā vecumā, ka tas ir dzīvs organisms. Es arī teikšu – re, kur mūsu klukstīte Mērija. Ēdīsim vai ne? Ir svarīgi, lai rodas tā apziņa, ka tas, kas ir nopērkams veikalos, ir bijis dzīvs organisms. Tu to vēlies patērēt vai nevēlies?

Bieži, dzīvojot straujo dzīvi, cilvēki nemaz neaizdomājas. Ābols ir ābols, gaļa ir gaļa - pie pakaļas, vienkārši produkts!

Bet es vēlos nodot jau bērnam to sapratni – mīli, ko tu dari. Šī darbošanās ir viens no manas kompānijas ienākumu avotiem, bet tas tomēr ir vairāk tāds "fun". Katram biznesam ir vajadzīgi stabili ienākumi.

Primāri tu nodarbojies ar pieaugušo ēdināšanu. Bet lielā mērā arī interesantā veidā – piedalies mākslas un kultūras pasākumos, tirdziņos. Izskatās, ka mēģini ekoloģiskas ēšanas kultūru pasniegt kā nosacītu mākslu.

Tā ir vēl viena lieta. Un pat negribas visu laiku lietot šo novazāto vārdu "ekoloģisks". Es vienkārši pērku produktus no tiešām sirsnīgiem un atvērtiem lauksaimniekiem, jo es zinu, kā viņi strādā. Nav pat svarīgi visi tie baigie sertifikāti. Runa ir par vienkāršu lietu. Piemēram, Turcijā audzē govis. Desmit miljonus. Barakās, kurās katrā dzīvo pa simttūkstoš govīm. Tur neaug neviens zāles stiebriņš... Latvijā tās govis vienkārši ganās laukos. Ēd zāli, ēd sienu, ēd auzas. Un veidojas pilnīgi normāls un dabīgs produkts.

Bet pavārmāksla tad ir vai nav viens no mākslas veidiem?

Tas noteikti ir mākslas veids! Kā tas produkts nonāk uz šķīvja, kā tas izskatās, kāda tam ir konsistence, kāda ir smarža un kāda ir garša? Tā ir momentmāksla. Tā nonāk pie tevis, un tu to sāc izbaudīt.

Kas interesanti, pavārmāksla ir māksla, ko tu izbaudi būtībā ar visām savām maņām!

Pats primārākais bizness gan tev nav saistīts ne ar bērniem, ne ar tirdziņiem, bet tieši ar tā dēvēto keiteringu, ēdināšanu izbraukumos pēc pasūtījuma. Vai tas ekoloģiskais aspekts vienmēr tiek uztverts?

Noteikti nē. Korporatīvie pasākumi dažreiz ir pretrunā ar mums, bet tā vienmēr ir izvēle – nopelnīt kompānijai tos dažus tūkstošus vai nenopelnīt. Esam jauna kompānija, tādēļ katrs klients ir ļoti svarīgs. Un doma nav piebāzt savas kabatas ar naudu, bet spēt nest savu ideju tālāk. Es tiešām vēlos cilvēkiem parādīt, kas ir labs ēdiens, kas ir sirsnīgs ēdiens. Un vēlos to parādīt arī šajā raidījumā – ka ir svarīgi kaut reizi nedēļā sanākt ģimeniski kopā gatavojot un baudot, runājot par to, kas ir labs un kas nav.

Tas nozīmē – ēdiens kā māksla un ēšana kā kultūra!

Jā, kā garīga lieta. Ēdiens ir ļoti smalka lieta. Kā smejies, ēšana ir viena no galvenajām mūsu dzīves sastāvdaļām! Ir jāizprot, ko vajag tavam organismam. Galvenais ir panākt balansu. Vieni var būt veģetārieši, citi bez gaļas vienkārši nevar. Nav pareizi vai nepareizi. Bet ēšana ir svarīga, un tāpēc es tik daudz par to sprediķoju.

Un tāpēc arī Latvijas televīzijās ir tik daudz ēst gatavošanas raidījumu! Vēl par tavējo runājot – neesmu nekāds kulinārijas eksperts, bet šķita, ka ēdiens tomēr ir par smalku, ņemot vērā, ka gatavo ēst kopā ar bērniem. Tas ir apzināts uzstādījums?

Nē, uzstādījuma nav. Mana pieredze ir tāda, ka esmu strādājis labākajos restorānos gan Latvijā, gan ārzemēs, esmu gatavojis lordiem, hercogiem, slavenībām. Esmu palīdzējis atvērt "Light House" restorānu, kur apkalpojām "Jauno vilni".

Visa dzīve un darbība man ir pagājusi tikai ar ekselenci. Tādēļ gatavot bērniem ir jauns izaicinājums.

Strādājot ar bērnudārziem, sadarbojos ar vienu no saviem šefpavāriem. Izrunājam, kā labāk darīt. Bet tajos raidījumos parādīsies arī burgeri. Vienkārši briežu gaļas burgeri ar karamelizētiem sarkanajiem sīpoliem...

Mjā... Taču nepārproti – raidījums šķiet veiksmīgs un tevi pat tajā var uztvert kā tādu Gardēdi. Multeņu personāžu, kurš iedod bērniem impulsu, ka var ēst arī citādāk, garšīgāk!

Paldies! Es arī centīšos to visu vēl novienkāršot, lai nebūtu runa par restorāna ēdienu, bet tādu, ko mājās tiešām var uztaisīt diezgan mierīgi.

Pēdējais jautājums, kas varētu interesēt daudzus un jo īpaši vecākus. Kad var dot bērnam rokās nazi, lai viņš griež produktus? Kaut kad taču tas ir jāiemācās.

Man ir divas atbildes. Viena atbilde ir – jebkurā vecumā, jo sagriežoties viņš sapratīs, ka tas ir ass un ka ar to ir jāuzmanās. Un otra atbilde ir – es nedotu nazi rokās nevienam, pat tev ne! Darbojoties šajā sfērā, esmu redzējis pietiekami daudz asiņainu un smagu traumu. Kad esi redzējis, ko var nodarīt nazis, noteikti nedosi to rokās bērnam. Ir, protams, izņēmumi, kad iedodu to maziņo nazīti, bet tad baigi pieskatu. Veltu 110 procentus uzmanības tam, lai bērns griež pareizi.

Uz šīs jaukās nots arī finišēsim!

Lai notiek!