Pavisam nesen tevi redzējām TV3 seriālā "UgunsGrēks", tagad jau esi LNT seriālā...

Cik nu mums tos seriālus Latvijā filmē... Lai gan, šķiet, ka beidzamajā laikā ir sācies seriālu bums. Piedalīšanos seriālā es uztveru kā izaicinājumu sev, kā iespēju strādāt kopā ar vēl nesastaptiem cilvēkiem, kā iespēju gūt pieredzi. Tādēļ noteikti gribu pateikt lielu paldies "UgunsGrēka" veidotājiem – tā arī man bija laba skola.

Kad nāca piedāvājums LNT jaunajā seriālā atveidot galveno vīriešu lomu, es krietnu brīdi apdomājos, izsvēru visus "par" un "pret" un teicu – jā.

Kas notika ar tavu "UgunsGrēka" varoni?

Protams, uz jauno seriālu aizcēlos ne bez "UgunsGrēka" režisores Intas Gorodeckas ziņas, jo diez vai būtu varējis paralēli filmēties abos seriālos... (Smejas.) Mēs ar Intu visu izrunājām un joprojām esam labi draugi. Protams, it kā abi kanāli ir konkurējošās televīzijas, bet aktieru un režisoru starpā

vienmēr visu var izrunāt un atrisināt, jo – dzīve ir dzīve.

(Domā.)

Kas notika ar manu "UgunsGrēka" varoni Mareku? Nekas traks: viņš sastrīdējās ar Denisu (aktiera Ģirta Liuzinika atveidotais varonis) un vienkārši aizbrauca. (Smaida.) Nesāpīgi tiku likvidēts un aizgāju ar glanci! Tie, kas neskatās seriālu, pēc tam jautāja: kas ar tevi notika? Nomiri, cieti avārijā vai kas cits? Šausmas, vai ne? Bet tā ir pirmā doma tad, kad no seriāla pazūd kāds varonis...

Kā tu raksturotu Ralfu, ko spēlē jaunajā seriālā?

Principā viņš ir jauns, gudrs, uzņēmīgs čalis, kurš zina, ko grib, taču viņa plānus izjauc negaidīta iemīlēšanās galvenajā varonē Laumā. Protams, viņš to negrib, bet – tā nu ir sanācis. Un tad tālāk ir stāsts par to, kā viss izveidojas, kā viņš cīnās, cik daudz viņš drīkst izrādīt... Varbūt kāds teiks, ka Ralfs ir mačo, lai gan man ļoti nepatīk tas vārds; es teiktu, ka drīzāk viņš ir pašpuika un nedaudz arī romantiķis.

Vai tas, kas notiek seriālā, varētu notikt arī reālajā dzīvē?

Es domāju, ka jā. Apkārt taču notiek tik daudz lietu, kas mūs varbūt neskar un ko mēs nezinām! Nu taču noteikti ir bijušas situācijas, kad meitene zaudē darbu un pēkšņi uzrodas princis baltā zirgā, kas viņai var palīdzēt – ja ne dodot naudu, tad vismaz palīdzot atrast darbu.

Protams, tā ir liela atbildība – galvot par kādu.

Un, ja viņš vēl kaut ko ne tā sastrādā, tad parasti pa ausīm dabū ieteicējs. Es pats arī ar to esmu saskāries, bet, paldies Dievam, vismaz pagaidām man neviens nav pārmetis – sak, ko tu mums ieteici. Jā, esmu savedis kopā cilvēkus, bet pēc tam pateicis – savu izdarīju; tālāk tieciet paši galā.

Ir bijusi tikai viena sērija, ko cilvēki uzņēmuši diezgan pretrunīgi. Kritika tevi nebaida?

Nē! Tas, ka cilvēki internetā izsaka negatīvus komentārus, – nu, lai viņi to dara. Mani draugi un apkārtējie cilvēki, kuri galīgi nav ieinteresēti liekuļot un, skatoties acīs, teikt: "O, tas ir super seriāls!", tā arī pateica – šis projekts ir ļoti skatāms. Ir taču bijušas tikai divas sērijas. Skatīsimies, kas būs tālāk, un tad jau arī varēs spriest. Tas taču ir tāpat kā ar visu: ir, kam patīk, un ir, kam nepatīk.

Ar kritiku mēs sastopamies arī teātrī – vispirms redzēto var "nolikt", bet pēc tam tomēr atzīst, ka nemaz nav bijis tik slikti. Un ar "UgunsGrēku" bija tas pats – vispirms "nolika" un kritizēja, bet taču tomēr skatījās un skatās joprojām. Nez no kurienes tam seriālam ir tik augsts reitings?

Man liekas, latviešiem vispār ir tipiski kritizēt citu paveikto. Nu, uz to man ir tikai viena, kaut banāla atbilde: ej pats un mēģini izdarīt labāk!

Ej mācies, kļūsti par labu režisoru un uztaisi kaut ko labāku.

Pārmet, ka kopējam no citiem, bet kad taisām kaut ko paši savu – atkal nav labi. Nu ziniet, mīļie cilvēki, – ja nav ko teikt, tad labāk nesakiet. (Ironiski smaida.). Mani gan tas neskar, jo daru savu darbu – pēc labākās sirdsapziņas.

Starp citu, ko nozīmē vārds "bizu" seriāla nosaukumā?

(Smejas.) Cerams, ka drīkstu atklāt – tulkojumā no franču valodas tas ir "skūpsts". Pagaidām gan mazs, bet, domājams, vēlāk būs lielāks. Vispār jau būtu jāskatās seriāls, lai saprastu, ko tas vārds īsti nozīmē...

Kā tava kundze uztver to, ka atkal spēlē galveno varoni un skūpsties ar meitenēm?

Pagaidām man ir tikai jāskūpstās, un neko vairāk skatītāji neredzēs. (Smejas.) Turklāt mana sieva pie tā jau ir pieradusi – viņa ļoti labi zina, ka tas ir mans darbs un ka tas nav pa īstam. Un Inga (Valmieras teātra aktrise Inga Siliņa, kura spēlē galveno varoni Laumu – red.) man vispār ir kā māsa, tādēļ sākumā, kad man ar viņu vajadzēja skūpstīties, mēs abi ķiķinājām kā tādi bērni. Man tiešām sākumā tas šķita grūti,

lai gan – aktierim vispār nekas nedrīkstētu būt grūti.

Labi, ka seriālā man nav jāizģērbjas, ko joprojām nākas darīt izrādē "Jūdas skūpsts". (Smejas.) Teātri tagad ir tik daudz jaunu aktieru, varbūt viņi varētu izģērbties un kaili staigāt pa skatuvi...

Vēl jau nedrīkst aizmirst filmu "Sapņu komanda 1935", kur tu spēlē Latvijas basketbola izlases treneri Voldemāru Baumani.

Kad tā nonāks pie skatītājiem, grūti spriest, jo priekšā stāv milzīgs darbs – montēšana un ieskaņošana -, un tas ir ļoti laikietilpīgs process. Katrā ziņā vasara bija ļoti interesanta, un Aigaram (Graubam – red.) ir savs darba stils, pie kā arī vajadzēja pierast. Teātrī un seriālā viss notiek pilnīgi citādāk, bet te bija citas vēlmes un citas metodes, jo viņš ir liels perfekcionists... Ja viņam nepatika, kā kadrā kaut kas izskatās, dabūjām pārfilmēt vairākas reizes. (Smaida.) Bet, ja ņem vērā, ka filmas darbība risinās pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem, tad visam arī vajadzēja būt perfekti.

Filmā tev pašam arī sanāca uzspēlēt basketbolu?

Pēdējo reizi basketbolu biju spēlējis skolā.

Taču tā man nav sveša lieta, un nevarētu teikt, ka esmu pavisam tizls šajā jomā.

(Smejas.) Filmas uzņemšanas laikā mūs konsultēja slavenais basketbola treneris Rimbenieks, un viena spēle mums filmā tiešām bija jānospēlē.

Kādu brīdi arī teātrī diezgan aktīvi spēlējām basketbolu, taču pēc vienas traumas mana kolēģa Mārtiņa Egliena izpildījumā tā spēlēšana kaut kā pierimās...

Mēs visu laiku runājam par seriālu, filmu, tavām teātra izrādēm. Taču – vai esi pamanījis to seriālu, kas risinās tepat netālu, Jēkaba ielā?

(Nopūšas.) Jā, tas tiešām ir seriāls, kas turpinās jau kuro sezonu... tas tiešām sāk atgādināt seriālu "Hameleonu rotaļas", kur visi nepārtraukti grozās viens ap otru; tā sakot – tie paši vēži, tikai citā kulītē. "Youtube" redzēju filmiņu, kur "Hameleonu rotaļu" tūkstoš vai cik tās sērijas izspēlē apmēram desmit minūtēs. Saeimā ir tas pats, un nudien rodas sajūta, ka nekur tālāk mēs neesam tikuši. (Klusē.)

Patiesību sakot, man ne reizi vien ir gribējies uz ielas pieiet pie kāda n-tās reizes pārvēlēta politiķa, sapurināt viņu

un pateikt: kas ir, vecīt, beidziet tur ākstīties!

Un vēl ir radušās šādas tādas vēlmes. Vienu brīdi tiešām likās, ka atkal atkārtosies Piektā gada revolūcija... Protams, nedrīkstu nevienu musināt un to arī nedarīšu, taču man šķiet, ka vienubrīd kādam vairs neizturēs nervi.

Bet nav jau nekāds noslēpums, ka Latvijas likteni nelemj Saeimā – ka ir saujiņa cilvēku, kas lemj, un ka viņi ir ne tikai Latvijā... (Domā.) Man tomēr šķiet, ka mēs šos procesus varam ietekmēt, bet – tikai tad, ja darīsim visi kopā. Ja celsies un ies visa tauta, nevis atsevišķas grupas. Zinu, ka pagājušā gada janvāra grautiņa dalībnieki tiek tiesāti, bet – visu Latviju taču viņi nenotiesās!

Tev ir sajūta, ka kaut kas briest?

Ir gan. Nu cik to var turēt – ka par mums ņirgājas, acīs skatīdamies?! Pieļauju, ka, veidojot budžetu, lēmēji domā par to, kā būtu labāk. Taču diemžēl tas ir tik tālu saindēts, ka šķiet – viss, ko viņi dara, ir tikai tāpēc, lai raustu naudu sev. Diemžēl.

Ja cilvēki tiešām celtos un izietu ielās protestēt, tu pievienotos?

Domāju, ka jā. Pat esmu par to pārliecināts.