Kur ir Lielie Greizie rati?

Kādu stundu senos teleskopus un citas "uzpariktes" observatorijas muzejā pētām uz savu roku, bet, kad parādās nedaudz fanātiski noskaņotā gide, atmosfēra mainās – nu visam pieejam zinātniski. Tomēr no viņas stāstiem vismaz man atmiņā visvairāk palicis fakts, ka Strūvem – tam pašam slavenajam zinātniekam, kurš ilgus gadus darbojies Tartu observatorijā, pirms pārcēlies uz Pēterburgu – bijuši sešpadsmit pēcnācēji. Nu skaidrs: kurai sievietei tad nepatīk paklačoties... Turklāt Strūves dzimtas pēcteči, kas arī šā vai tā saistīti ar zinātni, joprojām mīt vai visās pasaules malās. Igaunijā gan laikam ne.

Bet nu atpakaļ pie zinātnes, kas te pasniegta gana interesanti: pirmkārt, pašu acīm var aplūkot (bet ne aiztikt!) teleskopu, arābu debesu globusu (apmēram XIV gs.) Golicina-Vilipa seismogrāfu un Zemes mākslīgo pavadoņu apskates aparatūru no 20. gadsimta.

Blakus katram objektam ir ekrāns, kas palīdz objektu izpētīt 3D variantā,

iegūstot visai plašu informāciju vairākās valodās, tostarp arī latviski.

Muzejā iespējams uzzināt par daudziem reiz veiktiem atklājumiem, piemēram, 1816. - 1852. gadā veiktais Strūves ģeodēziskā loka pētījums apliecināja, ka zeme polos ir nevis izstiepta, bet nedaudz iespiesta. Kādā telpā uz ekrāna no puzles gabaliņiem var salikt zvaigžņu karti un lielajā zvaigžņu kartē pie sienas atrast savu zvaigzni, proti, iedegt dažādus zvaigznājus. Protams, arī mums tik mīļos Lielos Greizos ratus.

Observatorijas augšstāvā meklējams planetārijs, kur interesenti var iepazīties ar zvaigznēm, planētām un miglājiem, uzzināt, gan kuras planētas pārvietojas visātrāk, gan kura zvaigzne debesjumā vienmēr atrodas vienā un tajā pašā vietā.

Un šai brīdī ar nostalģiju atminos mūsu pašu Planetāriju ar lielisko Ceisa aparātu... Tagad atkal šī ēka atdota pareizticīgo katedrālei, bet pirms gadiem trīsdesmit daudzi labprāt šad tad aizstaigāja līdz toreizējam Planetārijam papētīt zvaigžņoto debesi un paklausīties lektora stāstos... Tagad to varam darīt Tartu, jo pati observatorija arī ir gana interesanta.

Kas lācītim vēderā?

Iespējams, gluži to, iegriežoties Tallinas Leļļu teātra muzejā, kas meklējams vecpilsētā, jūs neuzzināsiet. Taču te iespējams noskatīties leļļu teātra izrādes (vasarā to pat varēja izdarīt par brīvu!), turklāt tik lielā un moderni iekārtotā zālē, par kādu mūsu Leļļu teātris var tikai sapņot...

Gida pavadībā staigājot pa muzeju (šķiet, mūsu pavadonis bija aktieris – tik atraktīvi viņš vadīja ekskursiju), top skaidrs:

muzejs ir veidots tā, lai katra nākamā telpa pārsteigtu bērnu vai pieaugušo,

un viņš leļļu teātra aizkulises varētu iepazīt tuvāk, aptaustot rekvizītus, pats pārliecinoties, cik smagi ir akmeņi vai svaru bumba, kas izskatās kā īsti, aiz stiklotas sienas vērojot, kā darbnīcā top lelles un dekorācijas (tagad meistari gatavo tērpus un dekorācijas izrādei "Vakariņas ar vampīru", jo vampīri esot topā...)

Interaktīvajos ekrānos, kas aprīkoti ar kamerām un izvietoti visā muzejā, var pavērot sevi, var mēģināt iekustināt vitrīnās izvietotās lelles – protams, ja viņas to vēlēsies; var nofotografēt pats sevi un ievietot kādas lelles ietvarā, lai pēc tam šo foto varētu turpat nosūtīt sev uz e-pastu; var atvērt skapīšus, kas pārpilni pārsteigumiem un kuros atrodamas atbildes uz dažādiem mūžīgajiem jautājumiem, piemēram: "Kas atver durvis jebkuram sapnim?"

Nelielais, bet patiešām ļoti atraktīvais muzejs izvietots vairākos stāvos, un atsevišķās ēkas savieno tērauda trosēs iekārts stiklots tiltiņš, kas esot pilnīgi drošs. Iespējams, bet tik un tā sajūta, pa to staigājot, ir tāda dīvaina - gluži kā pats muzejs...

Starp citu, noteikti nokāpiet pagrabā, kur iekārtota tāda kā šausmu istaba. Nu, vismaz bērni to tā uztver. Bet arī lielie labprāt pavēro, kā, piemēram, gulošā skaistule atver acis – protams, tad, kad viņai iepatīkas. Vai arī tad, kad kāds kaut ko apsola...

Gluži kā ciemos pie Džeralda Darela

Savukārt pēdējās ceļojuma dienas rīts tiek pavadīts Tallinas zooloģiskajā dārzā. Te varot staigāt kaut visu dienu; tā kā mums ir tikai divas stundas, tad pārvietoties nākas diezgan raitā tempā. Ir deviņi no rīta, un plēsīgie putni, ko apciemojam pirmos, skaļi ķērc un pieprasa dienišķās brokastis, bet mūsu kolosālais gids Aleksejs – zoologs, kurš te strādā jau gadus četrdesmit – pie katra dzīvnieka mītnes nolasa nelielu lekciju. Nu, kaut vai to, ka pūcēm ausis novietotas asimetriski, bet

šimpanzēm un cilvēkiem līdz piecu gadu vecumam attīstība ir identiska...

Protams, vēlamies aizstaigāt līdz ziloņu mītnei, kas ir Tallinas zooloģiskā dārza lepnums (nez, kad mums Rīgas zooloģiskajā dārzā atkal būs ziloņi?). Iežogojumā mīt trīs ziloņi – ziloņpuisis Karls, kurš gluži mierīgi varot ar snuķa palīdzību pārmest pāri aizžogojumam apmēram 100 kilogramu smagu bluķi, un divas ziloņmeitenes. Lielo dzīvnieku aktivitātes šajā agrajā rīta stundā nav nekādas īpašās, turklāt puika turas no dāmām atsevišķi. Ej nu sazini, kādēļ tā... Taču ir padomāts par to, lai visu var vērot no augšas, uzkāpjot speciāli celtajā skatu tornī. Ko dara dzīvnieki, var vērot arī vebkamerās.

Kad divas stundas pavisam nemanot aizritējušas, gids sūkstās, ka esam redzējuši tikai desmito daļu no visa, kas būtu jāapskata, aicinot nākamreiz zoodārzam veltīt vismaz pusi dienas. Bet surikatus un tīģermeiteni Britu, kura sasveicinoties mīlīgi sprauslo, mēs tomēr redzējām. Un uzzinājām arī - lai gan zoodārza attīstībai Eiropas fondu naudu var dabūt, izmantot to celtniecībai un dzīvnieku mītņu atjaunošana nedrīkst. Tomēr, ko redzēt, šeit netrūkst. Un ja vēl par gidu dabūsiet Alekseju... Īpaši tas būtu ieteicams kādā no zoodārza organizētajām nakts ekskursijām, uz kurām tallinieši pat stāvot rindā.

Katram – savas ziepes

Atceļā uz mājām vēl iegriežamies Pērnavā, kas slavena ne tikai ar daudzajām SPA viesnīcām, ko iecienījuši arī latvieši, bet arī ar savu Marijas Magdalēnas ģildi – vietu, kur ikviens var pats pagatavot kaut ko skaistu un noderīgu. Nu, kaut vai iemācīties, kā lejamas ziepes. Sākumā, kad meistare stāsta, kā tas darāms, šis tas paliek neskaidrs, bet, kad paņemam rokā gabaliņu caurspīdīgās ziepju masas, izkausējam mikroviļņu krāsnī, ielejam formiņā un gaidām, kas nu iznāks, jau šķiet – o, amats rokā!

Un ja vēl pie caurspīdīgās masas piepilina kādu lāsi krāsas...

Tad top īsti meistardarbi: ziepes, kam augša un apakša ir caurspīdīga, bet pa vidu paslēpusies zaļa vai dzeltena sirsniņa vai īpatnējas krāsas lācītis.

Citās telpās meistari rāda un māca, kā pagatavojami skaisti auskari vai izvirpojama māla krūzīte, kā apgleznot zīda šalles un kaklasaites, uztaisīt skaistus, neparastus, bet tik un tā noderīgus pakaramos, uzšūt skaistu kleitu un apgūt citus amatus.

Starp citu, ģildes mākslinieku darinājumi nopērkami arī pirmā stāva veikalā – manuprāt, vienā no labākajām suvenīru bodēm – kur acis tā vien šaudās apkārt, bet rokas neapzināti stiepjas pēc maciņa. Un nav jau nekāds brīnums, jo viss te nopērkamais ir skaists, īpatnējs, krāsains un nepavisam ne garlaicīgs! Žēl tikai, ka tās sarkanās keramikas krūzītes meistars vēl nebija pabeidzis glazēt un žāvēt... Kas tā būtu par rīta kafijas dzeršanu!