Dažas no tām trijās dienās izbaudījām arī mēs, latviešu žurnālistu pulciņš. Teikšu godīgi: padomāts bija par visu, tādēļ garlaicīgi nešķita ne mirkli. Turklāt izskatās, ka mūsu igauņu bāleliņi lieliski prot likt lietā Eiropas fondu naudas – tās vairāk vai mazāk ieguldītas visos objektos, ko apskatījām un izpētījām.

Mammu, gribu mācīties braukt!

Šķiet, mācīties ceļu satiksmes noteikumus nekad nav par ātru. Tā domā arī igaunis Aivo Vartons, kurš Virumā pilsētiņā radījis pasaulē mazāko Satiksmes pilsētiņu. Te viss ir tieši kā īstā pilsētā: ielas, krustojumi, gājēju pārejas, ceļazīmes, luksofori... Ir arī policijas postenis, cietums un pat diskotēka! Kā mums stāsta pilsētiņas saimnieks Aivo, diskotēkā parasti izklaidējoties vecāki, kamēr viņu atvases teju vai rīko ralliju pa pilsētiņas ielām.

Kādēļ šāda pilsēta ierīkota? "Pagājušā gada maijā to uztaisīju tāpēc, ka domāju par to, ko būtu interesanti darīt manam astoņgadīgajam bērnam," vēsā igauņu mierā attrauc pilsētiņas saimnieks, jau pavisam nopietni piebilstot –

kādēļ gan lai bērniem satiksmes noteikumus, drošību un braukšanu nemācītu šādi – visai reālos apstākļos?

Tādēļ viņš sameklējis pamestu fermu (tiesa, vienubrīd tajā darbojusies kokzāģētava, kas gan paputējusi) un ķēries pie pilsētiņas ierīkošanas.

Uzņēmīgais igaunis neslēpj, ka šim pasākumam tikuši izlietoti trīs miljoni igauņu kronu (1 milj. EEK = ~80 000 EUR), no kuriem miljons bijis Eiropas fondu nauda, pārējais – viņa paša līdzekļi un kredīti.

Visdārgākie bijuši elektromobiļi – viens šāds prieks izmaksājis 45 000 igauņu kronu, toties nu pilsētiņas saimniekam ir labs autoparks, kuru nesmādējot arī pieaugušie. „Manās mašīnās vizinājušies gan trīsgadīgi bērni, gan 80 gadus veci sirmgalvji,” Aivo palepojas, uz brīdi atrāvies no bērnu bariņa apmācīšanas. Šīs dienas tēma: kādēļ, braucot ar motociklu, galvā obligāti jāliek ķivere. Un izskatās, ka mazie ķipari klausās un skatās ar patiesu uzmanību. Tātad varam cerēt, ka pēc gadiem pieklājīgo igauņu autobraucēju nebūs mazāk. Un atkal prātu urda doma – ai, kā šāda pilsētiņa derētu arī Latvijā... Nu, kamēr nekā tāda pie mums nav, latvieši dodas ciemos pie Arvo. "Kopumā pie mums paviesojušies jau 11 tūkstoši cilvēku," viņš palepojas.

Ak jā, līdz 13.novembrim pilsētiņas darba laiks ir no plkst. 12 līdz 18.

Grupām (10 cilvēki) no pirmdienas līdz piektdienai ieeja 4,5 EUR/pers., sestdien un svētdien – 5 EUR/pers. Cenā iekļauts arī 5 minūšu brauciens ar elektromobili.

Ciemos Poķu zemē

Jautāsiet, kas ir Poķu zeme jeb Pokumaa? Tā ir slavenā igauņu bērnu rakstnieka un arīdzan mākslinieka Edgara Valtera radītā pasaku zeme. Bet poķi (igauniski – poku) ir grīšļu ciņi un Valtera radītie pasaku tēli. Starp citu, Valtera māja meklējama tajā pašā Urvastes pagastā, kur Satiksmes pilsētiņa.

Pirmais, kas iekrīt acīs, – divdaļīgā māja ar neparasto jumtu, kas tiešām atgādina zālainus purva ciņus. (Ja atklāti, es tādus Latvijā redzējusi neesmu; iespējams, par maz esmu atradusies purvainās vietās. Savukārt netālu no mājas tiešām ir purviņš, kur redzams slavenais cinis – Valtera iedvesmotājs.) Interesanti, ka māja celta pēc mākslinieka zīmējumiem, taču viņš pats diemžēl tajā nav dzīvojis, jo aizgāja aizsaulē pirms pieciem gadiem, kad māja vēl pat nebija uzcelta. Toties šādi iemūžināti Edgara Valtera slavenie ciņi jeb poķi – viņiem te veltītas gleznas un vesela grāmatu sērija: "Poķu grāmata", "Poķu ābece" un "Poķu stāsti", kas izdotas arī latviski.

Bet neskumstiet par to, ka nesastapsiet pašu mākslinieku, jo viņa klātbūtne mājā jūtama šā vai tā – daudzajās neparastajās gleznās, kas tapušas pēc viņa pārcelšanās uz Dienvidigauniju; arī ceļazīmēs, kas meklējamas un ieraugāmas, dodoties uz veco Katlapurvakalna (Padasoomae) mājvietu. Nākotnē te pacelsies neliela mājiņa, klēts un pirtiņa – nu gluži tādas pašas kā Edgara Valtera grāmatās. Un tad

nelielajā saimniecībā pašā meža vidū saimniekos pats Pūūķis ar saviem draugiem poķiem.

Bet šobrīd var censties to visu ieraudzīt ar savas fantāzijas acīm, mēģinot ieraudzīt žirafi, vali, skudru tiltu – nu, gluži tā, kā to redzējis Edgars Valters.

Savukārt bērniem tiek piedāvāta iespēja pārģērbties par poķi un tad gida pavadībā izstaigāt māju, padarboties radošajā darbnīcā mājas otrajā stāvā vai padarīt ko citu interesantu – piemēram, piedalīties rotaļās vai, iepriekš sarunājot, draugu pulkā nosvinēt dzimšanas dienu.

Dārgi arī tas viss nemaksā: ja Poķu namu apmeklē ģimene (2 pieaugušie un 3 bērni), tad jāsamaksā 8 EUR, ja gribat visu apskatīt kopā ar gidu, tas izmaksās 20 EUR/h.

Kā kustas sienāzis?

Bet mēs dodamies uz Tartu, AHHAA Zinātnes centru jeb, kā to nodēvējis mans kolēģis, – ultramoderno zinātnisko atrakciju parku. Tā kā tas aprakstīts jau iepriekš, daudz neiedziļināšos, vien pateikšu, ka arī šeit padomāts par latviešiem –

pie visiem apskatāmajiem objektiem ir plaša un izsmeļoša informācija skaidrā latviešu valodā.

Tas – pateicoties faktam, ka Tartu Universitātē joprojām studē latvieši, kuri paši pieteikušies visu iztulkot.

Tālab, ja kaut kas nav skaidrs no gida stāstītā, varat izlasīt paši. Vai arī, ja negribas lasīt un klausīties, varat palūkoties, kā no olas šķiļas cālis – arī tas te apskatāms – vai iegriezieties izstāžu zālē. Pašlaik te var uzzināt un praktiski apskatīt, kā, piemēram, darbojas sienāža lēcējmehānisms, astoņkāja taustekļi vai hameleona mēle. Kā? Gaužām vienkārši: te izstādīti milzu maketi, kas to visu visnotaļ precīzi arī ataino. Tikpat precīzi, kā tu redzi sevi, izstaigājot spoguļoto labirintu... Pa to staigājot, ieteicams turēt sev priekšā pastieptu roku, lai ar galvu neietriektos stiklā. Kā teic mūsu gids Artjoms – puisis, kurš pārzina sešas valodas, – dažkārt tā esot gadījies...

Ak jā, arī šis projekts tapis, pateicoties Eiropas naudām – Eiropas Savienība te ieguldījusi teju 5 miljonus eiro.

Biļete centra apmeklēšanai maksā 12 eiro, skolēnam, studentam, pensionāram vai invalīdam (pavadonim nav jāmaksā) – 9 eiro, ģimenei – 26 eiro. Bet ieejas kartes vietā ir sava pirksta nospiedums.

Centra darbinieki apzvēr, ka tie tiekot izdzēsti.

Kas cits mums atliek, kā noticēt?

Uzdāviniet Baibu!

Nākamās dienas rīta cēlienu pavadām Tartu Leļļu muzejā, kur divos stāvos izvietotajā ekspozīcijā aplūkojams tik plašs visdažādāko leļļu klāsts, ka te nemaz to visu nevarētu aprakstīt. Muzejam lelles gan dāvinātas, gan muzejnieki tās vākuši paši; te ir mākslinieku un amatnieku darinājumi, gan suvenīrlelles, kas uz Tartu atceļojušas no visas pasaules, gan tradicionālās somugru lelles... Tiesa, ir viens trūkums – aplūkojot lelles, ar kurām bērni spēlējās padomju gados un kas tiešām savāktas vai no visas ex-Padomju savienības, teju skaļi izsaucos: "Un kur tad ir Baiba?!" (Tiem, kas neatceras, atgādināšu – tālajos padomju laikos rūpnīca "Straume" ražoja lelli Baibu stilizētā Bārtas tautas tērpā. Tā bija daudzu meiteņu, neslēpšu – arī mans – sapnis. Nepiepildīts...) Muzeja vadītāja no jautājuma mazliet samulst, bet tad teic –

ja kāds muzejam gribot Baibu uzdāvināt, viņa mīļuprāt šo dāvanu pieņems.

Par citu leļļu, lāču, leļļu namiņu, neparastu un arī neredzētu rotaļlietu trūkumu gan žēloties būtu grēks. Staigājam gar stikla vitrīnām un ik pa brīdim izsaucamies: "Vai atceries?..." Nostalģiski, aizkustinoši un skaisti.

Bet nedomājiet, ka te interesanti ir tikai meitenēm. Vesela istaba atvēlēta alvas zaldātiņiem un citām puiku rotaļlietām. Un – ak! – te ir pat milzīgs rotaļu dzelzceļš... Mums par prieku tas tiek iedarbināts, un tā piecas minūtes varam to apbrīnot.

Savukārt muzeja otrais stāvs atvēlēts rotaļu telpai, kur vecāki var uz kādu stundiņu atstāt savus nogurušos bērnus – te var zīmēt, līmēt, spēlēt dažādas spēles vai pat ietērpties krāsainos kostīmos, uz mirkli pārtopot par kādu pasaku varoni. Bet mājas otrā galā iekārtots leļļu teātris un dažādas izstādes. Vārdu sakot, darāmā te pietiks vairākām stundām.

Arī te ieeja maksā vien pāris eiro, taču – apsolām, ka gūsiet patiesu baudu, kaut uz mirkli aizceļojot savā bērnībā!