Tu atkal esi piekritis būt TV šova žūrijā. Svētdien LNT sāksies jaunā "Dziedošo ģimeņu" šova sezona un, cik noprotams, tu tur būsi manāms pastāvīgi. Ko tā?

Nu, tas ievads ir tāds, ka vasarā mums ar Niku Volmāru sākās sadarbība pavisam citos projektos. Tas noveda pie tā, ka viņš teica: "Uldi, viss! Ir pagājuši divi gadi un tev jāatgriežas mājās." Ar "mājām" viņš domāja LNT, jo es jau biju žūrijā pirmajās "Dziedošajās ģimenēs". Man tas šķita kaut kas izdevies un emocionāls. Toreiz vēl Maestro bija žūrijā un tāds šovs arī vispār nebija bijis. Atskaņas no tā joprojām ir, tādēļ padomāju un sapratu – nu kāpēc ne? Piekritu tāpēc, ka tas kods ir pareizs un raidījumam ir ļoti skaidra līnija atšķirībā no vairākiem citiem šoviem, kur īsti nav skaidrs, ko un vispār kāpēc darīt. Šeit viss ir vienkārši.

Pakomentē, lūdzu, to minēto kodu – kāds tev tas īsti šķiet?

Pirmajā reizē bija jūtams, ka visām tām ikdienas negācijām pa vidu ir parādījies kaut kas tāds, kas cilvēkus atkal uzrunā. Tā pozitīvi un ne samāksloti. Un tas jau ir tas pats interesantākais, jo bieži vien, ja tu mūsdienu sabiedrībā mēģini radīt ko pozitīvu, tad visi kā vārnas krīt tam virsū – tas jau ir uzspēlēts, kāda tur draudzība, mīlestība, palīdzība...

Šis projekts parāda, ka Latvijā tas pats, pats kodols jau ir tās ģimenes. No otras puses, ja skatāmies dažādas statistikas, tad notiek kaut kas nenormāls – ģimenes zaudē savas pozīcijas.

Tas mūsu sabiedrībā tiek kultivēts ļoti spēcīgi! Bet pēkšņi izrādās, ka nav tik traki – ir foršas ģimenes, kas sabraukušas no visas Latvijas, bērni mīl savus vecākus un visi kopā uzstājas! Tā, kā tas ir bijis gadsimtu gadsimtos un tā, kā tam ir jābūt. Tas šo šovu arī pacēla citā plāksnē. Nav runa par ārkārtīgi filigrāniem muzikāliem momentiem, bet tai pašā laikā bija ļoti interesanti vērot, kā vairākas ģimenes piegāja materiālam – burtiski izlaida to caur savu prizmu, caur savu ģimenes būtību. Un tai pašā laikā ir citi, kas ar mūziku nodarbojas profesionālāk, it kā skan skaisti, bet – nekā tur nav! Būtībā jau tas pats notiek pasaulē – lielie mākslinieki ir personības, kas kaut ko interpretē caur savu prizmu. Un arī mūsu mūzikas laukā to var redzēt – kas ir, tas... ir, kas nav, tas vienkārši plivinās ar lētu popularitāti.

Tagad būs arī jauns tā saucamo jauno talantu šovs "O!Kartes skatuve". Vai šādi šovi palīdz jaunajiem mūziķiem vai arī tieši otrādi – sabojā šo viņu talantu, ja tāds vispār ir?

Mūžīgais jautājums. Es uzskatu, ka mūsu mazajā vidē tas tomēr ir ļoti vajadzīgs. Pamatošu. Agrāk, kad pats strādāju Filharmonijā, kur bija dažādi ansambļi, kā "Opus" un "Modo", bija viena liela padomju valsts. Konkurence bija līdz Vladivostokai, cilvēku 250 miljoni, būtībā tā pati Amerika, tikai runāja citā mēlē. Tirgus milzīgs, un visi centās sisties uz āru, spēlējot pat 30 koncertus mēnesī. Ko var piedāvāt jaunam cilvēkam tagad? "Nabaklab", "ČBK" un kādu korporatīvu ballīti. Nav jau fiziski iespējas to arodu uztrenēt!

Tāpēc es uzskatu, ka šie šovi aizpilda to nišu, kas kādreiz bija pašdarbnieku skates kultūras namos, kur varēja atrast kādu jaunu, foršu mākslinieku un tad piedāvāt darboties Filharmonijā.

Protams, tagad šiem jaunajiem ļaudīm ir dots milzīgs avanss, jo viņus palaiž ekrānā. Tu kļūsti zināms trīs dienu laikā. Un te sākas tas otrs gals, kad viss jau ir atkarīgs no paša jaunā cilvēka – cik viņš saprot to, kas viņam ir iedots avansā, kas tagad būtu jādara... Skaidrs, ka ir jāskolojas, jāattīstās tālāk. Un tad arī parādās rezultāts, cik no tiem šoviem ir palikuši tie darītāji. Dons, Aisha, tā pati Liene Candy... Ir. Bet liela daļa nespēj izturēt to spriedzi. Te vajadzētu būt blakus vecākiem vai draugiem, kas pateiktu, ka nav tik mānīgi, kā šķiet. Tālāk viss būs atkarīgs tikai no paša. Piemēram, vai vaicāsi padomu pieredzējušiem mūziķiem. Esmu domājis par to, ka šī saikne kaut kā ir pārcirsta. Patiesībā paši esam jaunībā gājuši pa līdzīgu ceļu, no lentēm klausījušies materiālus, mēģinājuši atdarināt.

Trešais muzikālo TV šovu žanrs ir uzaicināt vienkārši jebkādas sfēras slavenības un likt viņiem dziedāt, dejot. Pats piekriti piedalīties šovā "Dejo ar zvaigzni". Ko vari teikt par šādiem šoviem?

Tas ir interesanti, ja tu liec kāda viena aroda meistaram darīt ko citu. Man personīgi tas bija viens no laimīgākajiem periodiem dzīvē! Saproti, ja esi kaut ko ārkārtīgi gribējis darīt, bet dzīve ievirzās savādāk... Bet es bērnībā tā gribēju dejot! Vispār esmu tāds kustīgs cilvēks, nodarbojos ar basketbolu. Taču deja man šķiet ideālākais variants, jo mūzika ar kustību ir apvienotas. Vēl viena lieta ir lieliskā iespēja savos gados uzturēt sev labu fizisko formu. Viens ir, ja tu skrien vai spēlē basketbolu. Tas ir tā kampaņveidīgi – mēs visi aizejam vienu, divas reizes nedēļā uz treniņu, nodragājam kā psihopāti un tad miers. Bet toreiz, kad bija jāgatavojas šovam, man šķiet, ka mēs divarpus mēnešus katru dienu trenējāmies četras stundas! Pat paši dejotāji teica, ka arī viņiem īsti nav tāda prakse. Godīgi pateikšu – pēc tiem divarpus mēnešiem biju kā jauns puika! Pareiza deju kustība, kratīšanās ir kaut kas ļoti labs – visi skriemeļi noliekas savās vietās un tā tālāk. Bet visvairāk man patika tas psiholoģiskais moments, kad es sajutu – tas mani piepilda ar kaut ko pozitīvu. Līdz ar to mana personīgā pieredze rāda, ka tas bija kolosāli, ko es tur vairāk varu teikt.

Atgriežamies pie līdzīgiem šoviem, kur primārais ir dziedāšana. Nu, uzaicina tagad to populāro pavāru dziedāt televīzijā. Pieliekam vēl klāt tos jauno talantu šovus, kur patiesībā reti kurš māk dziedāt. Tad vēl pieliekam klāt dziedošas ģimenes, kas arī ne vienmēr ir izteikti muzikālas. Vai galu galā tas skatītājos nerada greizu priekšstatu par to, kas tad vispār ir kvalitatīvi izpildīta mūzika?

Pareizi jau tu saki. Televīzijas tikpat kā nepiedāvā profesionālu koncertu pārraides. Komerctelevīzijas vēl var saprast, bet valsts? Tā rāda šlāgerus pirmajā kanālā! Ar ko tad tas atšķiras no iepriekš minētā? Piekrītu, bet tāda ir tā skarbā realitāte. Koncerti jau notiek visapkārt, bet tur jāmaksā par ieejas biļetēm. Televīzija to piedāvā bez maksas! Un kā ātri uztveramu produktu.

Tā jau ir sabiedrības kopīgā atbildība – ko un cik kvalitatīvi mēs radām un vēlamies patērēt?

Tu vari nopirkt štruntīgas kurpes, paēst pa lēto negaršīgu ēdienu...

It kā jau grūti kaut ko pārmest arī televīzijām, jo pieprasījums, kā zināms, rada piedāvājumu.

Tā ir, varbūt tāpēc nevajag tos šovus uztvert kā kaut ko paliekošu. Tā tomēr ir tikai ātra izklaide. Tagad gan TV3 būs jauns šovs ("Mūsu Zelta dziesma"), kurā dziedās profesionāli dziedātāji. Mani vairāk interesē, kāds tad būs šis kods, ko viņi piedāvās? Manuprāt, tas jau ir ļoti grūts uzdevums. Dziedās pazīstamas dziesmas? Nu un ar ko tad viņi atšķirsies? Tur jābūt kolosālai idejai un interpretācijai citādi kāda jēga no tā, ka [Andris] Ērglis vai [Ivo] Fomins tur tagad dziedās populāras dziesmas... Tāpēc savā ziņā man pat ir vairāk saprotami tie "parastie" cilvēki, kas iet tādos šovos un mēģina uzdziedāt.

Liksim mierā to televīziju. Tu tikko piedalījies Rīgas svētkos, kā cilvēks, kurš bija aranžējis lērumu populāru dziesmu. Šādi pasūtījumi tev kļūst jau par ierastu lietu?

Zini, tomēr nē. Bet darba tāpat ir daudz. 2009. gadā bija krīze, klusums, pērn tā lēnām viss atdzīvojās, bet šovasar pēkšņi visi rīkoja festivālus, pilsētu svētkus... Vēl man katru nedēļu bija uzstāšanās Latvijas tūrē kopā ar "Imantu-Babīti", spēlēju arī ar "Remix", bija arī garīgās mūzikas pasākumi. Tad vēl bija koncerts Mežaparkā ar koriem. Un tikai jūlijā LNT piedāvāja sadarboties pilsētas svētku sakarā. Tas bija mazs periods, lai noķertu to sajūtu, bet paliku Rīgā, atšķirībā no citām vasarām, kad braucu uz Pāvilostu, sēdēju un strādāju. Bet tas nav man tipiski, noņemties ar tādām aranžēšanām. Man daudz vairāk patīk komponēt, radīt mūziku. Taču mani uzrunāja Nika ideja, ka būs tie vecie laiki, tērpi, zirgi, dziedāsim dziesmas par Rīgu.

Man izdevās piesaistīt "Auļus", lai dabūtu to veco elpu, jo pārveidot Rīgas "Dinamo" dziesmu tipiskās viduslaiku skaņās ir kaut kas grūti aptverams.

Tad tam būtu jābūt tādam smalkam, sēdošajam koncertam, ne Rīgas svētkiem krastmalā. Un sanāca forši – jutāmies labi un organiski. Plus vēl ļoti ātri vajadzēja uzrakstīt mūziku salūtam.

Teici, ka juties svētkos uz skatuves labi un organiski. Redzot tevi vienalga kādā pasākumā uz skatuves – TV šovā, lielā, mazā koncertā, vispār nekad nerodas sajūta, ka tu tur varētu justies slikti, nomākts. Vienmēr esi smaidīgs un enerģisks. Tā tev ir tāda dabīga skatuves reakcija?

Dievs kaut kā ir devis, ka mūzika dod man enerģiju. Es nemaz citādāk nevaru justies. Māksla jau vispār ir tāda emociju zinātne. To nevar aptvert ar prātu. Esmu to sapratis no pieredzes. To prātu vajag pieslēgt arvien mazāk. Jā, protams, ir kaut kādas muzikālās formas, ko vajag saprast, bet tālāk – nē, nost to prātu! Ir jāseko sirdsbalsij, un viss būs kārtībā. Pirms tam pats teicu, ka jaunajiem māksliniekiem vajadzētu prasīt padomu, bet tai pašā laikā tu nedrīksti pārāk uzticēt producenta darbu kādam citam. Tā, ka tu tagad klausīsi visam, ko viņš teiks. Jaunām grupām ir jaunības enerģija un radošais potenciāls. Svarīgas ir idejas, bet tam producentam vai skolotājam ir jāmāk tās nenotušēt, tikai piekoriģēt.

Tev arī kāds no šādiem "jaunajiem" palūdz kaut ko producēt vai vienkārši līdzēt ar padomu?

Pa reizei, bet minimāli.

Mums jau laikam arī ir maz tādu pasākumu, kur tiem "jaunajiem" un "vecajiem" īsti sanākt kopā, īpaši, ja runājam tieši par rokmūziku. "Bildes" ir vienīgais, kas ātrumā nāk prātā.

Un arī tas ir cits formāts. Pareizi pieminēji – tiešām prasītos tāds pasākums kā nosacītas skates ar papļāpāšanu pēc tam. Var tās saukt par meistarklasēm. Par to ir vērts visiem padomāt...

Visbeidzot pastāsti, lūdzu, par saviem pie horizonta redzamajiem, radošajiem nākotnes plāniem?

Tagad aizbraukšu uz Vāciju ar Rīgas Skolēnu pils meiteņu kori. Uzrakstīju tādu nelielu dziesmu ciklu, kā reiz meistarklasēm, uz kurām brauks kori no visas pasaules. Vēlā rudenī gribam uztaisīt koncertu "Arēnā Rīga" - uz grupas "Remix" bāzes, bet pieaicinot vēl dažādus citus mūziķus un parādot arī, ko katrs esam darījuši ārpus grupas. Un vēl man, kā pianistam, ļoti gribas uztaisīt projektiņu ar kamermūziķiem. Tādu ar diviem galiem – vienā būtu Haidns, Bēthovens, Mocarts, Vīnes klasiķi. Otrā – mijiedarbība ar viņiem, kā mūsdienu poppasaules pārstāvim. Tāda laba ideja, kas prasa laiku, lai sagatavotos...