No vulkāna izvirdušie ieži atdziest un sastingst. Tā nu arī šai izstādē māksliniece sakārto plauktos priekšmetus it kā gribēdama nokopt iepriekšējo izstāžu kaujas lauku. Te nav nekādu īpašu mīklu un noslēpumu, viss glīti un godīgi ridājas. Vienīgi, zinot, ka tāda miermīlīga ridāšanās var kļūt par kārtējo ornamentālo fonu nesamierināmām darbībām un personām, īsti drošs nevar justies. Tā arī nesaprotu, kāpēc cilvēkus gleznās sauc par figūrām, nevis par personām, tomēr šeit to nav. Stāstot par izstādi, māksliniece atzīst, ka atpūšas no cilvēkiem gleznās.

Laikam var secināt, ka šādā nozīmē Ievas Iltneres darbošanās glezniecībā ir ļoti patiess pasākums, proti, cilvēks godīgi seko savai sirdsapziņai, kas saka priekšā, kas jādara. Un tas arī ir aktuāli, pieprasīti un tamlīdzīgi. Proti, Iltnere iet pa priekšu modei, tirgum un tamlīdzīgām etiķetēm. Nevis otrādi. Un kaut kādā ziņā iznāk, ka viņa iet pa priekšu arī sev, jo viņas gleznās tā arī nevar manīt populāro un droši vien grūti atvairāmo "sevis atražošanu".

Mana spēja saprast un laicīgi novērtēt Ievas Iltneres gleznas bijusi ierobežota – ik pa brīdim licies, ka ir pārāk vēsi, pārāk dekoratīvi. Izrādās, ka tas tikai līdz laikam, kad iznāk uzzināt, ka nekas nav tāpat vien. Vēsums dzesē to, kas ir pārkarsis, un dekorativitāte, ornamenti, minimālistiskas rindas un kārtas cenšas sakārtot, uz mirkli apstādināt te to visu, lai kaut ko saprastu un sakarīgi iepauzētu.

Cik nu saprotu, Iltneres mākslai neder jauns un nepieredzējis skatītājs, jo tajā nav nekā moralizējoša, ātri saskatāma. Kaut kādas mācības, ko paķert līdzi no izstādes kā smuku muzeja kartiņu par piemiņu. Neraugoties uz skaidro izteiksmi, jo nekas te nav abstrakts, viss it kā atpazīstams un saprotams.

Ievas Iltnere izstāde skatāma Rīgas Galerijā līdz 3. septembrim.

Materiāls pārpublicēts no portāla Arterritory.com