Stereotipu varā

Veizāna deju skola (VDS) ir valsts akreditēta mācību iestāde un šādā ampluā darbojas jau piecus gadus. Tai ir filiāles Ādažos un Baldonē, bet pati centrālā skola, kurā darbojas 14 pasniedzēji, atrodas mūsdienu modes dejām ļoti atbilstošā vietā – rūpnīcas VEF teritorijas urbānajos džungļos. Kad esi ne bez pūlēm atradis nākšanas galamērķi, izceļo vēl cauri trim padomju laika betona un jauno laiku skatuves dekorāciju izdaiļotiem stāviem un nonāc mūsdienīgi izremontētās telpās, kurās apkārt spieto hiphopam raksturīgi bravūrīgi, bet draudzīgi bērni un pusaudži, un visiem pa vidu hiphopa drēbēs tērpies pats namatēvs. Tīniski cilvēkam, kam nākamgad 40 gadu jubileja? Ne vella! "Hiphopa kultūras tēviem – Africa Bambaataa, Grandmaster Flash un vēl citiem – ir pāri par 50!" saka Edmunds "Redz’, tie amerikāņi jau visu mūžu staigā beisbolenēs. Tas atkarīgs no tā, kā kurš labāk jūtas."

Latvijā valda stereotipi – tā nedzied, tā neģērbjas, tā nerunā... No tiem jātiek vaļā.

Jautāts, kas tad īsti svētdien tiks svinēts, Edmunds sarauc pieri un iegremdējas pagātnes piecgažu plānos. "Šīs piecgades īpatnība ir tā, ka tagad cilvēki saņems oficiālu diplomu, kas apliecina zināšanas hiphopa stilā, kas ir pie mums kaut kas nebijis," viņš uzsver. "Iepriekšējās piecgades īpatnība bija tā, ka bija jau izauguši pirmie pasniedzēji, kas paši sāka kaut ko horeografēt, mācīt. Savukārt desmit gadu jubileju svinējām vēl bez šādiem pasniedzējiem, bet piecu gadu jubileju nesvinējām vispār, jo svinējām četrgadi! Tad bija tāds jūtu mulsums, sajūta, ka viss ir beidzies, viss ir sasniegts, kausu pilni plaukti. Taisījām nosacītu izlaidumu, un radās sajūta, ka... ir jāturpina."

Par īsto pirmsākumu viņš gan dēvē jau 1988. gadu, kad sācis mācīt bērniem mūsdienu deju horeogrāfiju tikai vēl ne savā paša skolā. Paša pedagoga dejošanas saknes meklējamas tautas deju ansamblī "Dzintariņš", tālāk jau sekojot modernajām dejām un braukāšanai ar koncertiem pa visu bijušo PSRS ("nebijām tikai Armēnijā").

Mūziķu un dejotāju saskriešanās drīzāk nejauša

Pārmaiņas sākās līdz ar uzbāzīgajiem draugu vaicājumiem diskotēkās: "Tu te baigais dejotājs, parādi kādu triku!" "Ko es varēju parādīt – polku, džaivu vai ča-ča-ča?" Edmunds smej.

Sākās mūsdienīgā meklējumi dejās. Parādījās Lambada un Veizāns apskraidīja vai visas Rīgas deju skolas un pulciņus, kas teicās mācot šo moderno deju, bet tā arī neatrada meklēto, rezultātā mācoties no kaut kur sadabūta video pats saviem spēkiem. "Taču bija savs labums – apstaigājot visus tos tvistus, rokenrolus, šeikus, bugijus-vugijus sapratu, ka šie dažādie stili, kas tiek mācīti, patiesībā ir konkrētu laikmetu modes tendences," viņš stāsta. "Savs laiks bija rokenrolam, savs Lambadai, Makarenai, Kečupsongam..."

Edmunds kļuva par deju kolekcionāru, mācījās pats un mācīja tālāk bērniem.

Un ņemot vērā atziņu par dažādu laiku modi attiecībā uz dejām, radās nosaukums Modes deju studija. "Pienāca otrais hiphopa vilnis – pirmais bija jau 1984. gadā – un sāku aizrauties ar to," viņš turpina.

Šķita, ka hiphops aizies tāpat kā Lambada, bet, re, pagājuši jau 20 gadi un tas ir tikai audzis plašumā, garumā!

Seko galvu reibinošs hiphopa deju apakšstilu un paveidu uzskaitījums, kurā pazib tādi vārdi kā locking, house, breaking, new style...

Rīgā pavisam ir 33 vietas, kur māca vismaz ko līdzīgu hiphopam un mūsdienu dejām. Licence piešķirta četrām, valsts akreditācija – divām. Vārds "hiphops", kā zināms, lielākajai daļai sabiedrības asociējas ar mūzikas, nevis deju stilu. Rodas jautājums – tā ir vai nav roku rokā ejoša parādība? "Good question!" sev tipiski angliski sarunas laikā izsaucas daudz ceļojušais un ne tikai Latvijā zinības savā jomā guvušais Edmunds. "Sometimes. Kad notiek grafiti festivāls, fonā spēlē, skrečo dīdžejs, hiphoperi izklāj kartoniņu un padejo, jo nesēdēs taču malā..." It kā viss, tātad, saistīts, taču konkrētas vienotības tomēr neesot. "Drīzāk tā saskriešanās notiek nejauši – uzaicina uz kādu pasākumu Gustavo un uzaicina hiphopa dejotājus!"

Nevar dejot nepareizi

Atgriežoties pie svētdien gaidāmā koncerta, Edmunds zina stāstīt, ka tas būs divdaļīgs un pirmā daļa tik tiešām būs īsts izlaidums ar svētku tērpiem, puķēm, dāvanām, diplomiem un raudošiem vecākiem. Neizpaliks gan arī jaunāku grupu uzstāšanās, bet paši absolventi kāps uz skatuves tikai otrajā daļā. "Kopumā būs 126 dejotāji," deju skolas vadītājs saka ne bez lepnuma. Starp citu, viņa dēls Patriks arīdzan jau iesaistījies tēva skolas norisēs, kas varētu liecināt par tradīciju turpinājumu arī ģimenes saiknēs...

VDS piedalījusies arī vairākos Dziesmu un deju svētkos, kas liecina par mūsdienu modes deju kultūras nesteidzīgu, bet tomēr atzīšanu aizvien plašākās masās. Pirmo startu 1998. gadā Veizāns gan atceras ar sāpju izteiksmi sejā un dēvē to par pirmajām asinīm. "Ogres tautas nams mūs toreiz iznesa cauri visai tai birokrātijai, jo privāta apvienība tur nemaz nevarēja piedalīties," viņš atminas. "Tagad pirmo asiņu jau vairs nav, ir valsts finansējums, kas gan tiek apgriezts, bet runāt ir krietni vienkāršāk. Taču joprojām komisijās mēdz uzvaicāt – kas tā mūsdienu deja īsti ir?"

Aizrunājamies par definīciju un Edmunds pats atzīst, ka nav tādas īsas un viennozīmīgas atbildes. Tikpat labi arī tautas dejas vai vēderdejas var pieskaitīt mūsdienu dejām, ja jau mūsdienās tās joprojām dejo, tādēļ viņš vairāk liek uzsvaru uz formulējumu "modes dejas", kas, protams, arī nav diez ko precīzs, jo modē joprojām ir gan salsa, gan tā pati Lambada...

Liksim mieru definīcijām. Bērni un pusaudži uz deju skolu nāk mācīties praktiskākas lietas – mūsdienu vai modes deju soļus un kustības. Ko tad viņi paši visvairāk vēlas mācīties? Izrādās pārsvarā to, kas aktuāls deju klipu jomā uzradies jaunajā, labajā YouTube. "Pēdējie, kas tagad nāca modē bija woguing un waacking," Edmunds jau atkal loka mēli sarežģītos terminos. „Pirmā pamatā gan ir vecais, labais Madonnas klips "Vogue" – modeļu kustības dejā. Otrs ir vairāk sievišķīga deja, māšana ar iedomātām pātadziņām." Ir skaidrs, ka arī deju sfērā mode neapstāsies un mūs sagaida vēl daudz dažādu brīnumu.

Un visbeidzot vēl viens ikvienu šad un tad skarošais praktiskais jautājums – vai cilvēks, kurš nav uz skatuves, var dejot nepareizi?

Tas ir mans mīļākais sauklis – it īpaši hiphopā nevar nodejot nepareizi! Katrs savādāks solis ir jauna kustība, something fresh!

"Ir, protams, kaut kādi pamati, bet kopumā ņemot – ja tu mūziku jūti tā, tad tu kusties tā. Brīva izpausme, frīstails. Un diskotēkā vispār nevar dejot nepareizi. Nepareizi ir stāvēt, kad mūzika kačā..."

Uzlūdz dāmas!