Seko galvu reibinošs hiphopa deju apakšstilu un paveidu uzskaitījums, kurā pazib tādi vārdi kā locking, house, breaking, new style...
Rīgā pavisam ir 33 vietas, kur māca vismaz ko līdzīgu hiphopam un mūsdienu dejām. Licence piešķirta četrām, valsts akreditācija – divām. Vārds "hiphops", kā zināms, lielākajai daļai sabiedrības asociējas ar mūzikas, nevis deju stilu. Rodas jautājums – tā ir vai nav roku rokā ejoša parādība? "Good question!" sev tipiski angliski sarunas laikā izsaucas daudz ceļojušais un ne tikai Latvijā zinības savā jomā guvušais Edmunds. "Sometimes. Kad notiek grafiti festivāls, fonā spēlē, skrečo dīdžejs, hiphoperi izklāj kartoniņu un padejo, jo nesēdēs taču malā..." It kā viss, tātad, saistīts, taču konkrētas vienotības tomēr neesot. "Drīzāk tā saskriešanās notiek nejauši – uzaicina uz kādu pasākumu Gustavo un uzaicina hiphopa dejotājus!"
Atgriežoties pie svētdien gaidāmā koncerta, Edmunds zina stāstīt, ka tas būs divdaļīgs un pirmā daļa tik tiešām būs īsts izlaidums ar svētku tērpiem, puķēm, dāvanām, diplomiem un raudošiem vecākiem. Neizpaliks gan arī jaunāku grupu uzstāšanās, bet paši absolventi kāps uz skatuves tikai otrajā daļā. "Kopumā būs 126 dejotāji," deju skolas vadītājs saka ne bez lepnuma. Starp citu, viņa dēls Patriks arīdzan jau iesaistījies tēva skolas norisēs, kas varētu liecināt par tradīciju turpinājumu arī ģimenes saiknēs...
VDS piedalījusies arī vairākos Dziesmu un deju svētkos, kas liecina par mūsdienu modes deju kultūras nesteidzīgu, bet tomēr atzīšanu aizvien plašākās masās. Pirmo startu 1998. gadā Veizāns gan atceras ar sāpju izteiksmi sejā un dēvē to par pirmajām asinīm. "Ogres tautas nams mūs toreiz iznesa cauri visai tai birokrātijai, jo privāta apvienība tur nemaz nevarēja piedalīties," viņš atminas. "Tagad pirmo asiņu jau vairs nav, ir valsts finansējums, kas gan tiek apgriezts, bet runāt ir krietni vienkāršāk. Taču joprojām komisijās mēdz uzvaicāt – kas tā mūsdienu deja īsti ir?"