Patiesībā šo recenziju varētu rezumēt vienā teikumā: «Labāk velreiz pārlasīt Andreja Upīša «Zaļo zemi», nekā skatīties šo mēslu.»

Apraksts. Tūkstoš gadus pēc tam, kad katastrofa piespieda cilvēkus bēgt no Zemes, tagad viņi mitinās uz citas planētas. Leģendārais ģenerālis Kaipers Reidžs atgriežas no misijas pie ģimenes, lai beidzot pilnībā uzņemtos rūpes par 13 gadus veco dēlu Kitai. Kad ceļā gadās asteroīdu vētra, viņu kuģis tiek sabojāts un viņi avarē, nokļūstot uz sen pamestās Zemes. Kamēr mirstošais tēvs guļ kabīnē, zēnam ir jādodas ceļā bīstamajā apvidū. Visu savu dzīvi Kitai ir vēlējies būt izcils kareivis, gluži tāpat kā viņa tēvs. Šodien ir viņa lielā iespēja.

Pārdomas. Režisors M.Naits Šjamalans pēc milzu panākumiem ar saviem grāvējiem ir paspējis izcelties ar īpaši slikti veidotām filmām, piemēram, «The Happening», «The Last Airbender» un citām, tāpēc tieši viņš visiem kritiķiem visu laiku ir redzeslokā, visu laiku kā zem lupas. Savā ziņā negodīgi, jo ir neskaitāmi režisori, kuri visu laiku ražo daudz sliktākas filmas, bet tieši viņš izpelnās bargāko kritiku. Pāris gadus esmu par viņu klusējis, bet šī filma vienaldzīgu neatstāja un klusēt vairs nav vērts. Protams, birokrātija, nauda, blā, blā, bet tā ir mūsu, kinoskatītāju nauda.

Šī filma ir prātam neaptverams garlaicības kalngals, un naudas tēriņš tai ir bezjēdzīgāks par naudas ziedojumu kādām no Lemberga «nedienām».

Pamatstāsta autors ir pats galvenais aktieris, visu iemīļotais Vils Smits. Šis stāsts pēc būtības kopē neskaitāmus citus, ir garlaicīgs, pastulbs, un mūsu Vils ir izgāzies ne tikai rakstniecībā, bet arī uzfilmējies vienā no savā karjerā finansiāli neveiksmīgākajām filmām.

«Atgriešanās uz zemes» cilvēki ir tā pietaisījuši savu planētu, ka Zeme sāk atspēlēties ar mežonīgām katastrofām, tāpēc cilvēce pamet sevis radīto atkritumu kaudzi un dodas laimes meklējumos, kur, protams, arī nav gaidīti. Viņiem nākas cīnīties ar pilnīgi stulbiem zvēriem, no kuriem visi baidās. Te arī sākas problēma, šie zvēri ir akli kā kurmji, kurli kā Liepājas roka pārstāvji, un oža tiem nepastāv pēc būtības. Tiesa, bailes jūt labāk par mūsu baņķieriem uz mūsu naudas makiem. Tātad, lai šos mošķus uzveiktu, mums jābūt vai nu bezsirdīgiem terminatoriem, vai pilnīgiem idiotiem. Paiet tūkstotis gadu, tieši Vila Smita atveidotais galvenais varonis Saipers Reidžs (Sypher Raige) ir izmācījies būt par terminatoru - pilnīgu idiotu, kuru nejūt neviens no citplanētiešu ļaunumiem. Kādā ekspedīcijā viņš paņem līdzi savu dēlu, kuru arī atveido īstais Vila Smita dēls Džeidens Smits. Protams, viņi avarē un uz planētas Zeme. Pa šiem tūkstoš gadiem tā ir kļuvusi cilvēkam nederīga un viss, kas mūsu mīļo planētu apdzīvo, ir radīts, lai mūs nogalinātu.

Šī filma ir pilnīgi nebaudāma vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai arī kino rullītis mums sola asu sižetu un pakaļdzīšanos, patiesībā tā ir ziepju opera. Ziepju opera sajaucas ar asa sižeta pakaļdzīšanos.

75% ziepju operas un 15% pakaļdzīšanās.

Pilnīgi nevajadzīgas skumju taktis svilpo viscaur filmai. Paši galvenie notikumi tiek atstāti otrajā plānā, bet tēlu atmiņas tiek pasniegtas uz paplātes visu laiku. Lai cik skaista būtu uzfilmēta (uzzīmēta) planēta Zeme, aktieri to pilnīgi sagrauj. Pats Vils Smits visu filmu pavada savā avarējušajā kuģī ar lauztām kājām, bet viņa dēls cenšas darīt visu pārējo. Loģiski, tas nesanāk, jo šādu specefektu uzņemšana praktiski norisinās angārā ar zaļām sienām un uz zaļiem matračiem, kur, lai lieliski notēlotu, nepieciešams nudien labs aktieris, kāds nav Džeidens. Viņš vienkārši nav pietiekami pieredzējis, lai pārliecinātu skatītāju. Turklāt viņš ir viss, kas pa īstam filmā notiek, viss pārējais ir sentimentāls mēsls.

Daži meklē šajā filmā inteliģentu kopsaucēju ar dažādām filosofijām un dzīves uztverēm. Patiesībā, latviski runājot, šī filma ir par tēva un dēla attiecībām, kā arī par savu baiļu uzveikšanu, tikai ļoti slikti pasniegtā veidā. Montāža ir briesmīga, visi stāstu salikumi neiedarbīgi, un,

ja godīgi, daudz interesantāk būtu noskatīties gliemežu pārošanās paradumos nekā šajā zinātniskās fantastikas filmā.

Šeit ļoti vēlējos žanra apzīmējumu ievietot pēdiņās.

Nobeigumā - šis stāsts lieliski būtu noderējis kā ievads kādai vidējai datorspēlei, bet ne filmai. Jo īpaši šogad, kad katru mēnesi iznāk krietni labāks un svarīgāks gabals. Noteikti nav jēgas tērēt naudu par šo garlaicības kalngalu. Ja televizora ekrānā rādīs un tiešām alternatīvas nav, uzmest aci var, bet arī īsti nevajag.

Vērtējums: 2/10