Ar Normundu (43) tiekamies dažas dienas pirms pašvaldību vēlēšanām TVNET birojā. Atstutējis pie sienas savu velosipēdu, viņš tā starp citu izmet, ka katru dienu cenšas izbraukt ar riteni. «No rīta - vai esi gulējis vai neesi, cenšos izbraukt kādus 30, 40 kilometrus ar velosipēdu. Esmu ļoti pateicīgs tam cilvēkam, kas man pirms pieciem gadiem uzdāvināja profesionālu velo,» viņš stāsta. Taujāts par iecienītākajiem maršrutiem, Pauniņš atklāj, ka pārsvarā izvēlas Juglas veloceliņu - līdz Bukultiem, apkārt Baltezeram un tad caur Berģiem atpakaļ uz Rīgu. «Vēl šad un tad aizšauju līdz Vecāķiem. Tas ir īsāks maršruts, bet tam lielākais pluss ir tas, ka nav drūzmas, nav tik daudz luksoforu un galamērķī ir jūra.»

Kā tu vērtē kopumā - vai Rīga šajos pēdējos gados ir kļuvusi draudzīgāka velobraucējiem?

- Bišķiņ ir, ir, bet vienalga vēl daudz darāmā. Ideāli būtu, ja beidzot savestu kārtībā ceļu uz Jūrmalu. Tas būtu labs darbs. Šobrīd tas ir ļoti sliktā stāvoklī, bedrains, un ātri tur nav iespējams pabraukt. Nesaprotu, kāpēc to nesakārto? Varbūt tas īsti nevienam nepieder - ne Rīgai, ne īsti Jūrmalai?

Dome jau cenšas kaut ko darīt lietas labā - nolīdzina apmales, zīmē un atjauno veloceļus... Vai iesi sestdien balsot?

- Nē, es neesmu atradis savu kandidātu un laikam šogad nebalsošu. Neesmu no tiem aktīvākajiem balsotājiem... Varbūt pēdējā brīdī, ja būs kāds impulss.

Pie mūzikas. Uz iepriekšējā godalgotā albuma «Nakts vai rīts» (2009) vāka «Otra Puse» bija piecu vīru sastāvā, šogad esat divatā ar Ivaru Makstnieku - tādi kā latviešu «Pet Shop Boys».

- Mēs ar Ivaru jau esam grupas kodols no pašiem pimsākumiem. Pārējie dalībnieki visus šos gadus mainījušies. Arī šajā albumā ir divi bundzinieki, trīs ģitāristi, vairāki citi mūziķi, tāpēc nolēmām atteikties no idejas par grupu uz vāka, jo ej nu sazini, kas ar mums spēlēs pēc pusgada. Šobrīd gan mūsu sastāvs ir nostabilizējies. Bungas spēlē «astronautu» Mārtiņš Miļevskis, basu Jānis Olekšs no «Laime pilnīga» un ģitāru Jānis Čubars, kas muzicē ar daudziem. Šādā sastāva 1. maijā arī prezentējām jauno plati (skat. galeriju).

Tu pieskāries pirmsākumiem. Grupas darbību var iedalīt divos zīmīgos posmos - pirmā puse ir 1990. gadu sākums un vidus, bet otrā puse - otrā atnākšana datējama ar 2006. gadu. Varbūt atgādini vēlreiz - kā īsti sākās «Otras Puses» stāsts?

- Grupu izveidoja abi «Jumpravas» Aigari - Grāvis un Stīvais. Pēc «Jumpravas» izjukšanas viņi abi vāca jaunu sastāvu. Aigars Krēsla izdomāja nosaukumu. Es uzpeldēju pavisam nejauši. Tolaik bija aktuāls jauno dziedātāju konkurss «Jūrmala» un es nolēmu iesniegt šim konkursam demo dziesmu. Paralēli pa radio kādā intervijā biju dzirdējis, ka Grāvers izveidojis jaunu studiju «4-atā» un aicina jaunos censoņus bez maksas pie viņa ierakstīties. Tā, lūk, kādā 1991. gada pavasara dienā devos uz studiju, iedziedāju savu dziesmu un tad Aigars ieminējās, ka top jauns projekts - vai man nebūtu interese? Tad sekoja ilgāks klusums - visu vasaru nekādu ziņu no viņa nebija un tad augustā Grāvers zvana un saka, ka esot divas jaunas dziesmas un jābrauc tās iedziedāt. Viena no tām bija «Pēc lietus» (skat. video).

Vēlāk izrādījās, ka Grāvis ar Stīvo kā solistu vasarā bija izmēģinājuši arī Igo. Tieši viņš ir «Pēc lietus» teksta autors.

Vai pirms tam arī spēlēji kādā grupā vai biji parasts garmatains čalis ar ģitāru?

- Nē, es strādāju tobrīd Valsts akadēmiskajā korī «Latvija» un «Otra puse» visus manus akadēmiskās karjeras plānus izjauca. Viss aizgāja pa pieskari (smejas).

Paklausījos agrīnos grupas ierakstus, un tur acīmredzami jūtams, ka Grāvers pēc «Jumpravas» turpina īstenot pats savas muzikālās ieceres - ieskanas kaut kas no «The Cure» u.c. tā laika aktuālajām grupām...

Klausies grupas pirmo albumu www.otrapuse.net

- Jā, Ritvars Dižkačs (grupas «Aurora» līderis - aut. piez.) vēl bija pāris dziesmām tekstu autors, piemēram, «Vējš». Tolaik tāda ģitārmūzika bija aktuāla.

Un pirmais sastāvs beidz pastāvēt 1997. gadā, kad tiek nospēlēts pēdējais koncerts «Bildēs»?

- «Bildēs» jau bija pavisam jauns sastāvs un mēs spēlējam arī dziesmas, kas bija tapušas bez Grāvera. Tad apstākļi sakrita tā, ka kopā ar basģitāristu Gintu Saulīti aizbraucām uz Londonu. Tur nodzīvoju kādus astoņus mēnešus, atklāju klubu kultūru, pirku vinilplates ar hausmūziku un nopietni sāku interesēties par dīdžeja darbu. Rezultātā uz Rīgu atbraucu, apkrāvies ar platēm un jauniem iespaidiem. Mana muzikālā izpratne bija mainījusies.

Viss sākās ar «Daft Punk» un Pītu Tongu (Pete Tong).

Roks vairs vispār nelikās interesants. Sāku dīdžejot, un doma par dziedāšanu rokgrupā likās smieklīga.

«Trainspotting» laiks un «Underwold» ietekmes? Vispār saklausīju jūsu jaunajā platē šo to no «Underwold» tembriem...

- Tā vairāk sakritība. Kaut gan Ivaram ļoti patīk «Underwold». Man arī, protams.

Tad seko teju desmit dīdžejošanas gadi...

- Man paveicās, ka iekļuvu kluba «Nautilus» dīdžeju komandā. Regulāri tur no platēm, vēlāk arī kompaktdiskiem spēlēju hausmūziku un vispār nezināju, kas notiek pašmāju populārajā mūzikā.

Otrais grupas periods sākās pēc tam, ka Ivars, kuru ilgu laiku nebiju saticis, mani uzaicināja iedziedāt jaunu viņa dziesmu «Ieskaties». Rezultāts mūs apmierināja, arī radio to sāka regulāri spēlēt un mēs sapratām, ka jāturpina.

Ja runājam par radio, tad «Otra puse» ir viena no tām retajām pašmāju grupām, kuras dziesmas spēlē teju vai visi komercradio, par sabiedrisko nemaz nerunājot («Muzikālās bankas» panākumi ar dziesmu «Ave Pali»). Kāds ir jūsu noslēpums?

- Mēs īpaši pie tā nepiedomājam. Acīmredzot tas ir pats skanējums. Guntars Račs reiz izteicies ka mēs esam tipiska radio grupa. Tiesa, dzīvajos koncertos, manuprāt, mūsu skanējums mazliet zaudē tam kas dzirdams ierakstā. Mazliet kaut kas jāpamaina. Esam domājuši pāraranžēt vecākas dziesmas, lai tās skanētu jaudīgāk un interesantāk. Nesen biju uz «Zemfiras» koncertu un, kaut arī neesmu liels fans, man ļoti patika kā koncertā dziesmas skanēja daudz atšķirīgāk nekā ierakstā. Domāju, ka mēs varētu darīt ko līdzīgu. Jo šobrīd koncertos spēlējam septiņus gadus vecas dziesmas tādā pašā aranžējumā, kā tās tika radītas. Tas nešķiet aktuāli.

Klausītājiem gan patīk baudīt koncertā populāru dziesmu oriģinālā aranžējumā. Tā kā pierasts dzirdēt ierakstā.

- Galvenais, lai pašiem ir interesanti. Ja tu brauc uz koncertu un spēlē vienu un to pašu septiņus gadus pēc kārtas, tad tas nav vairs interesanti.

Cik ilgā laikā tapis jaunais albums?

- Dziesmas ierakstītas laika posmā no 2010. līdz 2012. gadam. Ir idejas, ko pats savā «Logic» programmā uzskicēju, tad nosūtīju Ivaram rediģēt, bet kopumā visus aranžējumus taisījis tieši Ivars Makstnieks.

Kā tu vērtē Ivara sānsoli Eirovīzijā ar Anmary?

- Vērtēju ļoti pozitīvi. Man bija tā laime dzirdēt šo dziesmu («Beautiful Song» - aut. piezīme), pirms tā izskanēja publiski, un, manuprāt, tā bija pelnījusi iekļūt Eirovīzijas finālā. Vispār tā ir viena no labākajām Ivara dziesmām. Diemžēl vizuālais nebija līmenī un iegāza; manuprāt, pilnīgi pietiktu ar to, ka Anmary vienkārši stāvētu un dziedātu.

Kāpēc pats neraksti dziesmu tekstus? Šajā albumā atkala esi sadarbojies ar Ivaru Kurpnieku (spēlējis ar Makstnieku grupā «Pastors» 1980. gados) un Robertu Gobziņu.

- Esmu mēģinājis, bet beigās sapratis, ka nespēju uzrakstīt tā, lai tas neliktos banāls vai klišejisks.

Kā notiek šī sadarbība, piemēram, ar Gobziņu?

- Mēs nosūtām viņam dziesmu ar iespēlētu melodiju, un viņš gatavam skaņdarbam piemeklē vārdus. reizēm ir bijis tā, ka dziesmai, piemēram, «Uzzīmē mani», ir bijuši trīs dzejnieku teksti, no kuriem mēs atlasām veiksmīgāko.

Kur tu redzi šodien «Otras puses» vietu pašmāju mūzikā? Vai jūs jūtaties kā veterāni, vai ar grupas otro atnākšanu un tādu kā restartu vairāk esat piederīgi pēdējo desmit gadu skatuvei?

- Jūtamies vairāk piederīgi šim laikam. Arī albuma prezentācijā īpaši negribējām uzsvērt, ka pastāvam jau divdesmit gadus. Mēs nejūtamies tā, ka mūs būtu jāsēdina veterānu ložā. Kaut arī mūsu auditorija tomēr cilvēki, kuriem pāri 30. Interesanti, ka arī bērniem patīk mūsu mūzika.