Varbūt sākumā pastāstiet pāris vārdos par šo projektu “TESTS”...

Valters Sīlis: "TESTS" ir iespēja pārbaudīt to, ka nevalstiskais un valsts teātris var sadarboties, veidojot projektus, kas būtu interesanti abām iesaistītām pusēm un kas dotu jaunas iespējas, ko citos apstākļos būtu grūti realizēt.

Jānis Balodis: Tas ir sadarbības projekts starp Latvijas Nacionālo teātri un neatkarīgo teātri Dirty Deal Teatro. TESTS dod iespēju jaunajiem teātra profesionāļiem strādāt un pilnveidot sevi, vismaz tā es to redzu.

Kur dzima ideja, ka vajag izrādi par mūsu valsts "galvām", prezidentiem?

J.B.: Idejas autors ir režisors Valters Sīlis. Ja nemaldos, tad ideju, ka vajadzētu taisīt izrādi par trim pēdējiem Latvijas valsts prezidentiem, viņš man pastāstīja „Spēlmaņu nakts” pasākumā pagājušā gada novembrī.

V.S.: Šī ideja dzima, mēģinot saprast, kādu teātri es kā skatītājs vēlētos par politiku redzēt.

Kāpēc tieši trīs pēdējiem? Spilgtākie, atšķirīgākie... Kādi kritēriji nostrādāja?

V.S.: Būtisks kritērijs bija, ka viņi ir bijuši tie, kuri bijuši prezidenti tieši šai mūsdienu Latvijā. Viņi bija izvēlēti par valsts pirmajām personām, jo Saeimas vairākums izlēma, ka viņi ir vispiemērotākie šim amatam. Pēdējie trīs prezidenti ir izvēlēti arī tādēļ, ka viņu prezidentūras dod iespēju stāstīt stāstu arī par mums pašiem, kā mēs uztveram šo valsti un šo laiku.

J.B.: Jo tie ir „mūsu” prezidenti. Pagaidām citus vēl neesmu piedzīvojis. Un ir interesanti rakstīt par cilvēkiem šeit un tagad. Protams, veidojot izrādi, nācās diezgan daudz rakties Latvijas pēdējo 20 gadu vēsturē, taču tas tikai ļāva nedaudz labāk izprast to, kas notiek šodien. Tāpat vēl viens secinājums bija tāds, ka nekad nav iespējams būt pilnīgi drošam par to, ka tu zini visus faktus. Pēkšņi parādās kāds jauns fakts un tikko izveidotais viedoklis sabrūk.

Par ko tieši būs izrāde? Cik tālu ies konkrēti fakti, cik tālu - fantāzija?

V.S.: Izrādē mēs dodam mūsu varoņiem iespēju izdzīvot Šekspīra mēroga drāmas, lai problēmas, ar kurām viņi saskaras, būtu neikdienišķas un izkāpinātas, lai mēs spētu izjust katra mūsu izrādes varoņa lielo dzīves drāmu. Par politiku ir ļoti interesanti veidot izrādi, jo tas dod iespēju stāstīt par liela mēroga izvēlēm, kas izrādes varoņiem ir jāpieņem.

Tā ir teātra izrāde, un mēs atļaujamies fantāzijā iet, cik vien tālu ir iespējams, lai mums būtu interesanti.

J.B.: Priekš manis izrāde ir par brīvību. Par to, cik katrs no mums dažādās situācijās varam būt brīvi, cik brīvs var atļauties būt prezidents. Par šo tēmu ir ļoti daudz darbu sarakstīts. Mums, strādājot pie šīs izrādes, bija interesanti dotos apstākļus, kuros ir tēliem jāpieņem izvēle, pārspīlēt. Rezultātā radot traģikomiskas epizodes, kurās varbūt smieklīgi ir pēkšņi no zila gaisa radītie apstākļi, taču pavisam nopietna ir izvēle, kas, piemēram, prezidentam jāveic.

Ko personiski varat teikt par visiem trijiem pēdējiem prezidentiem?

J.B.: Guntis Ulmanis sevi ir ierakstījis Latvijas vēsturē ar to, ka bija pirmais prezidents kopš neatkarības atjaunošanas. Vaira Vīķe-Freiberga sevi Latvijas vēsturē ir ierakstījusi ar to, ka viņas prezidentūra sakrita ar to laiku, kad Latvija iestājās NATO un ES. Manuprāt, Valdim

Zatleram ir visgrūtākais uzdevums. Nav vairs nekādu it kā lielu un taustāmu mērķu, pēc kuriem tiekties.

Un tad rodas problēmas, jo tas nozīmē, ka cilvēkiem ir jāsāk domāt, ko darīt, kā darīt, kad darīt un vai vispār darīt. Apmēram tā, kad skola pabeigta un jādomā, kur mācīties. Prezidents jau nevar visiem teikt, ka visiem jāmācās vienā fakultātē. Viņš var rosināt tikai domāt un meklēt.

Kādam vajadzētu būt Latvijas prezidentam?

V.S.: Ir uzskats, ka mazas valsts prezidentam, lai viņu pamanītu lielās valstis, ir jābūt ļoti interesantam vai spilgtam, lai lielvalstis viņu pamanītu un būtu ieinteresētas uzsākt sarunas. Tas savā ziņā parāda, kāda nozīme ir šai vienai personībai. Saeima rudenī pēc prezidenta vēlēšanām izveidos komisiju, lai mēģinātu saprast, kādam ir jābūt Latvijas prezidentam. Taču man liekas, ka ļoti būtiski, veicot izvēli par kādu personu, ir domāt ārpus rāmjiem, lai šis cilvēks spētu piesaistīt uzmanību pasaules lielās politikas veidotājiem. Daļēji tas neizklausās īpaši nopietni, bet ļoti iespējams, ka tur ir sava daļa patiesības.

J.B.: Godīgs, ar mugurkaulu, zina valodas, inteliģents, bet tajā pašā laikā spēj būt tuvu tautai, patriotisks. Daļai cilvēku patīk, ja prezidents ir izteikti nacionāls, citiem vairāk gribas kosmopolītisku personību. Ideālu nekad neatradīs, taču

gribētos par prezidentu tādu cilvēku, kuru žurnālisti visu darbības laiku pārbaudītu no A līdz Z un nespētu atrast nevienu būtisku kļūdu.

Ja tāda tomēr tiktu atrasta, tad prezidentam būtu argumenti, kuri pateiktu, ka tā nemaz nav bijusi kļūda, bet apzināta rīcība. Neveiksmes gadījumā prezidents būtu spējīgs to arī atzīt. Bet izskatās, ka tāda cilvēka nav. Diez vai mēs katrs spētu vienmēr tā rīkoties.

Ko mūsu prezidentiem vajadzētu mācīties vai mainīt savā uzvedībā? Kas turpretī viņiem izdodas līdz šim lieliski?

J.B.: Manuprāt, prezidenti aicinājuši cilvēkus būt pozitīviem, centušies viņus motivēt, kas ir labi. Tā vajag darīt, taču, manuprāt, nebūtu slikti, ja šīm runām pieliktu klāt daļu nedaudz kritisku un ironisku skatu uz dzīvi. Nu kaut vai, piemēram, tas, ka nav nekādas vienotās Eiropas, nav nekāda draugu klubiņa. Visi tajā savienībā ir, lai gūtu labumu. Latvija, izņemot pašiem latviešiem, ir pie kājas. Nevajag cilvēkiem potēt lietas, kuras ir tukšas un skaistas idejas. Vienā gadījumā tās liek daļai cilvēku pavīpsnāt, otrai daļai noticēt un pēc kāda laika vilties. Protams, prezidentam jārunā par ideāliem, taču neaizmirstot to, ka katram cilvēkam svarīgs ir tikai viņš pats. Un citādāk nav bijis un nebūs.

Ar ko izrāde pārsteigs? Uz ko jāgatavojas skatītājam?

V.S.: Es ceru, ka pārsteigs ar mūsu izvēli, kā skatīties uz šo tematu. Un skatītājus mēs ceram pārsteigt nesagatavotus.

J.B.: Izrāde varētu saistīt ar to, ka fantāzija ir jaukta kopā ar realitāti, smieklīgais jaukts ar traģisko un visā tajā ir mēģināts saglabāt pašu svarīgāko – cilvēcisko stāstu, kurš būtu nolasāms jebkuram skatītājam. Skatītājam jāgrib atnākt un jāgrib izrādi noskatīties, lai pēc izrādes saprastu, vai tie bija arī „mani” prezidenti, vai es arī kādreiz esmu juties līdzīgi. Mēs ceram, ka jā!