Viduslaiku reibināšanās Cēsīs

Cēsis ir viena no galvenajām Latvijas tūrisma un kultūras pilsētām, taču nenāk par ļaunu ik pa laikam atcerēties tās skaistumu un arī pievērst uzmanību aktualitātēm. Iespējams, ka tieši tādēļ akcijā "Dižā Baltijas apceļošana" iekļauts arī Cēsu pilsmuižas komplekss (Pils laukums 9). It kā labi zināms tūrisma objekts, bet vai tu patiešām esi uzkāpis vislabāk laika zobu pārdzīvojušajā viduslaiku pils Rietumu tornī? Esi bijis Cēsu pilī Livonijas svētku laikā? Visticamāk, ne vella!

Viduslaiku svētki ar vareno nosaukumu "Livonija 1378" Cēsīs norisināsies jau šosestdien, 21. maijā. Sākums plkst. 11, ar sīkāku aprakstu vari iepazīties izklaides ziņu sadaļā (sk. resursus).

Taču Cēsu pils kompleksu vērts apmeklēt ne tikai īpašu svētku gadījumā. Kā jau minēju, nebūt ne visi labi zināmajā pils parkā koncertus apmeklējušie vai vienkārši pastaigā bijušie ir arī uzkāpuši Rietumu tornī, kas ir krietni lielāks piedzīvojums, nekā varētu šķist. Pirmkārt jau kāpšana tornī notiek caur pagrabu, tālāk dodoties pa šaurām un arī tumšām kāpnēm (bieži vien viduslaiku pilīs šķiet, ka bruņinieki ar prātu tomēr nav īsti draudzējušies – bail pat iedomāties, kā pa akmeņaino apļveida karuseli lejup ritinās paklupis dzelzs gabals, izkliegdams jaukas piezīmes senā vācu mēlē).

Mūsdienās tumsas valgus, protams, var sašķelt ar mūsdienīga viedtelefona flešlaita jeb vienkārši lukturīša palīdzību, taču Cēsu pils tagadējie iemītnieki piedāvā daudz romantiskāku risinājumu – lukturi, kam iekšā svece, kas attiecīgi dod gaismu galvu reibinošajā kāpienā.

Un kas tad augšā? Gana skaists skats uz visām debess pusēm, protams! Varbūt ne gluži kā 14. vai 16. gadsimtā, bet vai tad tev nemaz nav fantāzijas? It īpaši ņemot vērā, ka torņa otrajā stāvā vari apskatīt arī Livonijas ordeņa mestra fon Pletenberga plašo guļamistabu jeb "Zvaigžņu zāli".

Pils kompleksā, protams, iespējams apskatīt arī citas senatnes liecības, ekspozīcijas un arī tā saukto Jauno pili (18. gs.), kas turklāt piedzīvo vēl vienu restaurācijas kārtu un vērs vaļā jaunas izstāžu telpas, kur paredzēts eksponēt vairākus vēsturiskos interjerus, tādējādi stāstot par Cēsu pilsmuižas kādreizējo īpašnieku grāfu fon Zīversu dzimtu.

Atliek tikai sameklēt kādu puslīdz atraktīvu un zinošu gidi un doties piļu apskatē. Par to veiksmīgo sameklēšanu runājot – tā šeit varētu būt problēma, jo konkrētajā apmeklējuma reizē gides lomu uzņēmās sabijusies studente, kas, lai arī ietērpta senatnīgā tērpā, bija pārāk nepārliecinoša. Drošāk, jo apmeklētāji taču gaida, lai viņus vismaz domās ievelk senatnes spēlēs! Atminēsimies kaut vai jau aprakstīto Rakveres pili Igaunijā...

Nav gan tā, ka Cēsu pilī nav iespējams arī interesanti un senatnīgi paplosīties – vari pieteikties stundu līdz pat piecas stundas garām teatralizētām programmām "Alus degustācijas vakars", "Gatavojoties kaujai Cēsu pilī", "Viduslaiku mielasts", "Pils dārgumus meklējot", "Viduslaiku kāzas" un tml. Izmaksas nelielām grupām – no Ls 40 līdz Ls 120.

Cēsu pils kompleksa darba laiks – no otrdienas līdz svētdienai no plkst. 10 līdz 18.

Biļete pieaugušajam maksā Ls 2, skolēnam, studentam vai pensionāram – Ls 1.

Akcijas dalībniekiem par puscenu. Sīkāka informācija par akciju atrodama tās mājaslapā (sk. resursus). Livonijas svētku laikā biļetes maksās divreiz dārgāk, nekā ikdienā ierasts.

Attālums no Rīgas – 91 km.

Čiekuru kaltēšana Vijciemā

Pēc Cēsu apciemojuma vari doties uz Smilteni un tālāk jau uz Valku. Pusceļā uz to jeb pēc kilometriem 20 ieraudzīsi norādi uz Mežmuižu. Braucot pa labi, sasniegsi gana unikālu Latvijas tūrisma objektu – Vijciema čiekurkalti.

Lai arī tā nes Vijciema vārdu, kalte tomēr atrodas Mežmuižā, un tur tiešām kaltē čiekurus, turklāt kas tāds darīts jau pirms vairāk nekā simts gadiem. Cilvēkiem nav ko darīt? Ne gluži – čiekurus kaltē tādēļ, lai no tiem atdalītos sēklas, bet no tām attiecīgi varētu audzēt jaunas egles un priedes.

Īpaši labi krieviski izrunājamā čiekurkalte (sušilka dļa šišek) pieder "Latvijas valsts mežiem" un tiešām nodrošina ar kilogramiem sēklu akciju sabiedrības kokaudzētavas. Zināšanai – kilogrami sēklu nozīmē miljoniem koku...

Lai arī nekādas īpašas atrakcijas visnotaļ nomaļajā vietā piedāvātas netiek, pietiek ar pašu čiekuru kaltēšanas tradīciju turpinātāju stāstu un ekskursiju pa nelielās mājas trīs stāviem, kas visi tiek lietderīgi izmantoti darba procesā.

Sajūtu līmenī interesantākais, ko šeit iespējams piedzīvot, ir "sasildīšanās" čiekurkaltes 2. stāvā plus 45 vai pat 50 grādu karstumā, ievelkot nāsīs pirtij līdzīgo aromātu un klausoties čiekuru krakšķos un lamās, tiem atveroties.

Neiedziļināšos čiekuru kaltēšanas procesa sīkumos, taču pamatideja ir vienkārša – koku audzēs tiek novākti čiekuri, atvesti uz kaltētavu, ar speciālas veco laiku vinčas palīdzību maisos uzvilkti uz trešo stāvu, tad bērti uz otro, kur tie kaltējas grozāmos dzelzs režģu cilindros, un sēklas birst uz pirmo, kur tiek savāktas. Šāds process ilgst apmēram nedēļu.

Jā, izkaltētie čiekuri savukārt tiek dedzināti, lai varētu uzturēt siltumu nākamo kaltēšanai...

Pašu sēklu tālākas apstrādes procesu (atsijāšana, mazgāšana, kalibrēšana un citas noslēpumainas darbības) gan šeit neredzēsi, jo tas notiek Kalsnavā.

Bonuss Mežmuižā ir arī iespēja apskatīt dažādu koku čiekurus, kas, kā izrādās, atšķiras pat ļoti. Pamatbonuss, protams, ir iespēja sajust veco laiku elpu, jo ne velti Vijciema čiekurkalte iekļauta Neparastā Eiropas kultūras mantojuma sarakstā. Tā primāri ir kultūrvēsturiska, lai arī joprojām funkcionējoša vieta, jo čiekuru kaltēšanas process jau sen ir modernizēts, elektrificēts un Latvijā visvairāk priežu un egļu sēklas tiek iegūtas jau minētajā Kalsnavā.

Apmeklējums jāpiesaka pa telefona numuriem 26478620, 6478620 vai 4747266, taču darbdienās kalte jebkurā gadījumā darbojas no plkst. 9 līdz 18.

Biļete maksā Ls 0,5. Akcijas dalībniekiem par puscenu.

Attālums no Rīgas – 157 km.

Čigāni Gulbenes vilcienā

Kad būsi iemācījies ātri un bez kļūdām izrunāt vārdu salikumu "sušilka dļa šišek", būsi gatavs doties uz šaursliežu dzelzceļu. Tāds, kā zināms, Vidzemē darbojas ne tikai kā muzeja atrakcija. Ik dienu no Gulbenes uz Alūksni (33 km) un atpakaļ kursē reāls pasažieru vilciens, kas brauc pa ne mazāk reālām, tikai 750 mm platām sliedēm.

Kādreiz šāds dzelzceļš vijās no Pļaviņām līdz pat Tallinai, bet tā jau ir sena pagātne. 1903. gadā šaursliežu dzelzceļš, protams, bija zinātnes un tehnikas jaunais sasniegums. Un šaursliežu tas bija ne jau tādēļ, lai nākotnē visiem būtu par ko brīnīties un lai būtu kurp vest izbrīnītus tūristus un pareizrunas skolotājus. Tā vienkārši bija lētāk, kas ir diezgan loģiski.

Par dubultdzīvi (ikdienišķo un muzeja) dzīvojošu arhitektūras pieminekli tiek uzskatīts viss Gulbenes dzelzceļa mezgls un loģiski, ka tajā ietilpst arī 1926. gadā celtā un 1945. gadā pēc saspridzināšanas atjaunotā stacija (Viestura 12), kurai piemīt savs izteikti latvisks šarms.

Tās depo apskatāms arī kāds izteikti īpatnējs veidojums - milzu griezulis, ar kura palīdzību iespējams piegriezt klāt lokomotīvi tai līnijai, pa kuru nepieciešams startēt. Turklāt griezulis aprīkots ar divu platumu sliedēm.

Gulbenē vari arī izmēģināt savus spēkus braukšanā ar diezgan moderna paskata drezīnu jeb, kā to pieņemts dēvēt tai pusē, kačalku.

Aizrauties nav ieteicams, jo bremzes nemaz tik ātri nedarbojas...

Ja ir radusies vēlēšanās izbaudīt padomju laiku kompartijas vadoņu dzīves apstākļus ceļojumu laikā, tad vari Gulbenes depo arī pārnakšņot. Tiesa, ne lokomotīvē, bet gan speciālā Igaunijas kompartijas vadonim izbūvētā vagonā (paši igauņi no tā atteicās). Pārāk ērti un silti nebūs, toties lēti gan – Ls 3 un eksotiskais vilciena vagons ir tavs!

Un vēl Gulbenes depo atrodams padomju laiku restorānvagons, kas atjaunots un kuru pēc pasūtījuma var pievienot ikdienišķajam bānīša sastāvam, 33 kilometru garumā izbaudot savu ballīti ar 27 draugiem (ietilpība tātad 28 cilvēki) vai romantisku ceļojumu divatā. Tici vai ne, bet tas iespējams par parasto biļešu cenu. Gulbenes pusē, tā sakot, nedzīvo nekādi biznesmeņi rīkļurāvēji, bet normāli cilvēki, ar kuriem visu var sarunāt...

Tāpat iespējams pasūtīt divus tā sauktos šovus – čigānu pievienošanos bānīša braucienā un pat aplaupīšanu. Viesošanās reizē, par laimi, iztika bez otrā šova, bet no čigāniem gan izvairīties nesanāca. Tas, zini, ir tāds autentiski tērpts pāris, no kura neatšūsies, lai kā censtos. Vienkāršāk ir piekrist gan pretī draudzīgi pastieptajai "Bānīša Niknā" (vismaz 60 grādi) glāzītei, gan speķmaizītēm ar skābēto gurķi.

Vēl jau, protams, tiksi iesaistīts gan sarunās, gan īsti čigāniskās spēlēs, un tas viss tiks pavadīts ar īstam Budulajam līdzīgā Ilgoņa (par vārda patiesumu es gan nedotu ne piecus santīmus) izteikti draudzīgo acu skatienu. Un izstiepto roku, kurā, protams, būs "Bānītis". Niknais.

Muzeja darba laiks katru dienu no plkst. 8 līdz 20. Ekskursijas, iepriekš piesakoties pa tālruni 64473037 vai 20228884.

Pieaugušajam biļete maksā Ls 1, bērnam Ls 0,5. Akcijas dalībniekiem par puscenu.

Attālums no Rīgas – 186 km.

Turpinājums sekos!