Upelnieks skaidro, kāpēc pameta «PeR» un kā sevi parādīs «Jaunajā vilnī» (2)

Tu taču grupā «PeR» biji no pirmsākumiem, bet tad, kad grupa jau bija kļuvusi pazīstama un piedzīvoja savu zvaigžņu stundu, tu mīklaini nozudi no tās sastāva.

Laiks ieviesa savas korekcijas un tā vienkārši notika. Gribēju mainīties, redzēju sevi citā mūzikas stilā. Man nepatīk trakot un ārdīties uz skatuves, esmu daudz mierīgāks. Tas, protams, ir vajadzīgs, bet es neesmu tik dinamisks. Tas arī ir iemesls, kāpēc aizgāju no grupas. Viss notika dabiskā ceļā. Ar pārējiem grupas dalībniekiem esam palikuši ļoti labi draugi. Turu par puišiem Eirovīzijā īkšķi. Viņi ir to pelnījuši.

Pēc aiziešanas no grupas «PeR» es nemaz nebiju plānojis, ka veidošu savu solokarjeru. Vienkārši ļāvu visam notikt savu gaitu. Mūzika man jau ir tuva kopš bērnības. Nu jau ir divi gadi, kopš esmu prom no «PeR» sastāva. Visus šos gadus esmu darbojies ar sevi un savu izaugsmi. Man ir daudzi vaicājuši: nu kur tu esi pazudis? Gribējās viņiem atbildēt: «Nu pagaidiet, nav taču nekur jāskrien!» Man patīk, ka viss notiek brīvi un dabīgi, tad arī ir rezultāts. Viss nāk īstajā laikā un īstajā vietā.

Tu nenožēlo, ka aizgāji no grupas «PeR», jo tagad tev sevi jāpierāda atkal no nulles?

Jā, man daudzi cilvēki toreiz prasīja, vai nenožēloju, ka aizgāju prom no «PeR», bet pats tā īsti neesmu par to domājis. Es nezinu. Tagad jūtos labi. Kopš tā brīža mana dzīve ir tikai gājusi uz augšu. Noteikti nav ko nožēlot. Pa šo laiku esmu strādājis «Labo ierakstu studijā» un apguvis mūzikas producēšanu. Esmu arī spēlējis pa lauku kultūras namiem ballītes, kas man ir bijis labs treniņš. Ballē no vietas ir jādzied četras stundas, tas ļoti palīdz uztrenēt izturību. Esmu arī attīstījis savu vokālu, apmeklējot vokālās nodarbības pie Edgara Kramiņa.

Esmu dzirdējusi par tevi daudz komplimentu, ka esi patiess, dabisks un neko neuzspēlē. Kā ir patiesībā?

Laikam jau cilvēki no malas var labāk spriest par mani nekā es pats par sevi. Es cenšos būt pats. Necenšos nevienu atdarināt. Kā man Maskavā «Jaunā viļņa» atlasē viens draugs pateica: «Tu vinnēji ar to, ka biji ar mums tribīnēs tāds pats kā biji uz skatuves!» Laikam jau tā arī ir. Jā, par sevi grūti spriest.

Ir jau brīži, kad ir uztraukums un sāku pārlieku censties, un tad tas vairs neizskatās pārāk labi, tad izskatās, ka izpušķoju.

Jā, konkursa režisors Aleksandrs Revzins man teica, ka atceras, kā savulaik ar mani ir strādājis. Jā, arī Maskavā sastapu ļoti daudzus paziņas no «Jaunā viļņa» organizatoriem.

Tev noteikti tagad vieglāk būs startēt «Jaunajā vilnī», jo tu jau pārzini konkursa aizkulises?

Varbūt man būs vieglāk visu uztvert. Toreiz klausījos, bet apzinos, ka daudz ko nesapratu. Nav patiesība, ka latviešu dziedātājus konkursā cenšas iegāzt vai speciāli sagatavot sliktāku priekšnesumu. Revzinam ir svarīgi, lai viņa veidotajā šovā visu dalībnieku numuri ir labi.

Kā tev šķiet, ko tev kā mūziķim dos dalība «Jaunajā vilnī»?

Man kā skatuves māksliniekam liels ieguvums ir tās desmit dienas pirms konkursa, kurās būs mēģinājumi kopā ar Revzinu. Zinu, ka meistarklases pie viņa maksā ļoti lielu naudu. Protams, arī popularitāte. Varbūt no šī brīža man vairs nenāks klāt un nejautās, vai es gadījumā nebiju kādreiz grupā «PeR». Protams, ka es bez grupas «PeR» nebūtu tas, kas esmu tagad. Man tikai paldies viņiem jāsaka. Tā bija lieliska pieredze un pieradināja mani pie disciplīnas.

Vai dalība «Jaunajā vilnī» konkursantiem ir finansiāli dārgs pasākums?

Noteikti. Finālā jau būs vieglāk, jo tad jau konkursantus savā paspārnē ņems «Jaunā viļņa» organizatori. Piesaistīs stilistus, kas sarūpēs skatuves tērpus.

Dārgākais varbūt bija braukšana uz nesen Maskavā notiekošo atlasi. Taču ir vērts ieguldīt līdzekļus, jo tāpat vien jau nekas nenotiek.

Esmu dzirdējusi, ka iepriekšējo gadu «Jaunā viļņa» konkursantiem palīdzējuši sponsori, kas naudiņu piešķīruši tērpu iegādei un citām nepieciešamām lietām.

Ja kāds bagāts cilvēks gribētu manī ieguldīt naudu un viņam patiktu tas, ko daru, kāpēc ne? Es nebūtu pret šādu atbalstu. Protams, šāda sadarbība ir strikti jāatrunā. Man arī paveicies ar savas dzimtās pilsētas domi, jo, braucot uz Maskavu, finansiāli mani atbalstīja Bauskas novada dome. Savējie par savējiem, jo man nekas nebija ne jāpierāda, ne jālūdzas.

Ja nebūtu mūziķis, noteikti būtu sportists, jo līdz 13 gadu vecumam spēlēju futbolu. Un no 15 gadiem sāku dziedāt. Kad biju maziņš man patika grupa «Putnu balle» un dziedātājs Gunārs Kalniņš. Esmu pabeidzis mūzikas skolu, kur apguvu klavieru spēli. Tagad pats komponēju dziesmas pie klavierēm. Spēlēju arī ģitāru. Principā mana dzīve sastāv no mūzikas. Neko citu nemaz nemāku darīt. Ja dzīve piespiestu, darītu ko citu. Man jau ir gudra galva, es jau varētu daudz ko darīt.

Tu jau esi izslimojis «zvaigžņu slimību»?

Laikam jau jā. Tas bija laikā, kad ar grupu «PeR» piedalījos «Jaunajā vilnī». Tolaik mācījos 10. klasē un jau piedalījos «Jaunajā vilnī». Protams, sakāpa galvā. Mamma saka: «Pēteri, nolaidies uz zemes!»

Nu tagad jau man liekas, ka nekas tāds ar mani vairs nevar notikt. Ja nu kas, man ir apkārt cilvēki, kas mani norauj lejā aiz svārku stērbeles. Galvenais jau nekad nevajag sevi novērtēt par augstu. Labāk lai ir sajūta un motivācija, ka visu laiku ir kur augt un pēc kā tiekties.

Tu esi dzimis un audzis Bauskā un vēl joprojām neesi pārcēlies uz dzīvi galvaspilsētā?

Nedomāju, ka varētu pārcelties uz Rīgu. Esmu laimīgs, ka dzīvoju Bauskā. Man patīk, ka neesmu visu laiku kā vāvere ritenī. Mašīna man ir, ber nav autovadītāja apliecības. Tādēļ izmantoju satiksmes autobusu. Ceļā no Bauskas uz Rīgu un otrādi varu sakārtot domas.

Tev ir arī skaista draudzene Kitija, kuru plašāka publika iepazina TV šovā «Dziedošās ģimenes» kā māsu Vīgupu ģimenes pārstāvi.

Jā, ar Kitiju dzīvojam kopā, bet par kāzām gan vēl nedomājam. Mēs abi esam radoši cilvēki. Jūtos ļoti labi, jo esmu saticis sev līdzīgi domājošu cilvēku, Viņa ir tāda pati kā es, tāpēc ir viegli. Protams, mums katram ir sava dzīve, bet ir vieglāk, ja esam līdzīgi un grūtos brīžos viņa mani atbalsta. Es nevaru konkretizēt, kādā veidā Kitija mani iedvesmo, bet tā noteikti ir. Man liekas, ka jebkuras attiecības ir sava veida aprēķins, jo neviens taču nedzīvotu kopā ar otru cilvēku, ja būtu slikti ar viņu.

Es esmu mūzika, bet Kitija ir deja. Katram no mums ir sava sirdslieta, un tādēļ nav lieku domstarpību, ja kāds no mums ir ilgāk aizkavējies mēģinājumā.