Atceroties kaut vai to, ka taisīji arī "Atrasts Amerikā", var secināt, ka tev ir labs "ņuhs" uz dokumentālo filmu tēmām. Izskatās, ka jaunā filma, iespējams, būs līdzīga izmēra ažiotāžas sprādziens. "Aerodium" ir pierādījis, ka par to ir vērts taisīt filmu...

"Aerodium" noteikti ir ambiciozi. Ideja par filmu gan nav mana – mani vienkārši pieaicināja kā režisoru. Tomēr man šis fakts šķiet diezgan loģisks. Protams, veidojot tāda veida filmas, kas nes spilgtu aktualitātes summu, nākas to dokumentālo kino mazliet pagriezt tādā sociāli aktīvā virzienā. Tas nozīmē, ka nevari izmantot tādus garus vērojumus, māksliniecisku estētiku ļoti augstā raudzē. Nākas vairāk stāstīt stāstu, lai tas būtu saprotams un lai tekstu niansēs būtu iepīts zemteksts. Es būtu ļoti priecīgs uzņemt kino par kādu vecu vīru, kurš dzīvo mežā un kuram viss ir pie kājas. Tad varētu iezīmēt dažādas ainavas un tā tālāk. Uzburt idilli. Šoreiz ir stāsts par skarbo urbanizāciju, būvlaukumu. Beigās vēl pievienojas politika. Dzīvojam tomēr reālā laikā, reālā pasaulē. Vienmēr jau ir divi varianti – teikt "paldies, nē" vai mesties iekšā tajā burzmā.

Filma vēsta tieši par notikumiem, kas saistīti ar "Expo" izstādi Ķīnā. Pamatīga urbanizācija.

Tā sanāk. Filma pamatā ir par Ivaru (Beitānu, "Aerodium" dibinātāju – red. piez.). Viņa un "Aerodium" dzīvē priekšā ir Lielais notikums – piedalīšanās "Expo" izstādē. Tam arī sekojam līdzi. Kā viss tiek realizēts, kādas ir grūtības... Stāsts ir par pērno gadu. "Expo" atklāja 2010. gada 1. maijā. Bija divi filmēšanas piegājieni, katrs pa kādām pāris nedēļām. Ilgi filmēt nevarējām finansiālu apsvērumu dēļ. Ķīna tomēr. Tad nu mēģinājām trāpīt tajā sākuma brīdī, lai parādītu, kā tad viss bija pašā startā. Un tad braucām uz pašu vēja tuneļa ieslēgšanas brīdi. Beigās viss noritēja pēc labākajiem Holivudas kino standartiem – beidzās laimīgi. Protams, līdz brīdim, kad nesākās skandāls – kurš kuram ir parādā.

Bet līdz tam bija pozitīvais stāsts par to, kā džeki uzņemas, manuprāt, vienkārši kaut ko nenormālu, bet to realizē. Četros mēnešos. Citiem tas prasītu vismaz gadu...

Runājot par pieminēto skandālu. Filmā tas parādīts no vienas, "Aerodium" puses, vai no abām?

Mēģināts parādīt abpusēji, bet tik daudz, cik tā otra puse vispār ir atvērta komunikācijai.

Respektīvi, valsts puse.

Jā. Tā ar mums ne pārāk komunicēja, savukārt "Aerodium" cilvēkiem nebija nekādu problēmu stāstīt par lietas būtību. Līdz ar to viena puse varbūt ir parādīta vairāk, bet mēs jau neesam kriminālorganizācija, kas veic izmeklēšanu. Ilgi domājām, vai vajag to skandālu pīt filmā iekšā, bet beigās parādījās sava, pilsoņa atbildība. Tā jau mums daudz kas tiek noklusēts. Un mani arī neapmierināja medijos atspoguļotā tendenciozā, virspusējā informācija. Tādēļ mēģināju ielikt filmā tādus kvalitatīvos aizmetņus, kas domājošam cilvēkam pašam ļauj izdarīt secinājumus un atrast kopsakarības.

Kā režisors, kurš šo skandālu nedaudz atspoguļojis filmā, atgādini visiem, par ko tad vispār tas kašķis?

Pamatskandāls izcēlās starp divām personībām – Ivaru Beitānu un Andri Ozolu. Viens ir filmas varonis, "Aerodium" cilvēks, otrs ir LIAA (Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra – red. piez.) direktors. Viņš arī Latvijas "Expo" paviljona galvenais uzraugs. Ivars uzstāja uz to, ka no viņa tiek pieprasīts tā saucamais "atkats", bet Ozols savukārt apvainoja Beitānu izspiešanā un šantāžā. "Aerodium" pēc "Expo" teica, ka valstij pienāktos samaksāt to, kas paredzēts līgumos, bet LIAA atbildēja, ka tā ir naudas izkrāpšana un tamlīdzīgi. Ir tomēr briesmīgi, ka kaut kas tāds notiek tik augstā līmenī.

Latviešiem laikam jau nekas neparasts.

Nu, visā pasaulē nekas neparasts, jo Ivars zināja stāstīt par Spānijas, Amerikas un vēl citiem paviljoniem, kur arī bija savi nesmukumi. Tas par kaut ko liecina. Nekas neierasts, bet nav normāli. Tādēļ gribējās konkrēti Latvijas paviljona skandālu atrādīt arī filmā, jo nevienam jau nav īstas skaidrības, kas tad tur notika, izņemot pietuvinātās personas. Andris Ozols joprojām nav atsaucies uz filmas noskatīšanās iespēju piedāvājumiem. Tas mani padara domīgu. (Pēcāk tomēr kļuva zināms, ka A. Ozols ir saņēmis un visticamāk arī noskatījies filmas kopiju - red. piez.).

Vispār esi neatkarīgs režisors, kurš īpaši necenšas sadabūt valsts finansējumu savām filmām?

Esmu pilnīgi "tīrs". Man, protams, bija milzīgs prieks, ka filmai tika piešķirts Kinocentra finansējums. Bija situācija, kad vairs nebija variantu – vai nu braucam uz Ķīnu filmēt, vai palaižam to iespēju garām, jo to vairs nevarētu uzfilmēt pēc gada. Latvijā jau bija sākta filmēšana – notika vēja tuneļa ziemas treniņi Siguldā. Līdz turienei mēs varējām aizbraukt paši, bet līdz Ķīnai gan ne. Tādēļ jāsaka paldies, jo ne reizi pats neesmu startējis konkursā, lai dabūtu finansējumu. Arī neceļas rokas, ja godīgi, jo situācija Latvijas dokumentālajā kino ir smaga.

Tomēr latviešu dokumentālais kino ir jaudīgs, spējis sevi pierādīt arī ārpus Latvijas.

Acīmredzot tā dzīve mūs ir norūdījusi, radot personāžus un tai pašā laikā arī režisorus, filmēšanas grupas, studijas. Man ļoti patīk dokumentālais kino, filmas, kas uzrunā. Arī jaunā filma tika veidota tā, lai mudinātu domāt un attiecīgi uzrunātu. Šajā filmā gan ir arī divas trīs spēlfilmas epizodes, un par aktieriem varu teikt tikai labus vārdus. Tā man bija interesanta pieredze. Šīs filmas kontekstā pat gribējās vairāk tādas spēlfilmas epizodes. Bet ir jāsaprot, ka, filmējot klasisko dokumentālo kino, pietiek ar skaņotāju, operatoru un režisoru, taču spēlfilmas epizodes filmēšanā ir iesaistīti jau divi mikroautobusi ar cilvēkiem...

Ja uzrastos kāds neatkarīgais producents, kurš tev piedāvātu miljonu spēlfilmas veidošanai, tad tu būtu gatavs mesties iekšā arī tādā projektā?

Grūti tā spriest. Bet varu teikt, ka mani ieinteresēja spēlfilmas epizožu filmēšana. Tik lielā projektā es drīzāk varētu piedalīties kā režisora palīgs. Ja filmā būtu kādi četri pieci aktieri, tad varbūt vēl tiktu galā pats. Viss atkarīgs no scenārija.

Kādam būtu jābūt scenārijam, lai tev būtu interesanti kā režisoram?

Noteikti ar attiecību risināšanu, fatālam, pietuvinātam dzīvei.

Arī patriotiskam?

Ne obligāti. Galvenais, lai būtu par ko aizdomāties. Esmu tādu nopietno spēlfilmu cienītājs. Ļoti patīk lieli, monumentāli darbi. Ne vēsturisks kino, bet mūsdienīgs attiecību sarežģījumu kino.

Ne velti minēju vārdu "patriotisks", jo, paskatoties tavu filmogrāfiju, patriotisms ir diezgan jūtams. Ņemsim to pašu "Atrasts Amerikā" vai "Rīga, mana Rīga", arī jaunā "Pareizi uzlidot"...

Jā. Grūti teikt, vai tas ir apzināti. Tas patriotisms drīzāk nostrādā zemapziņas līmenī. Tā ikdienā tas nav izteikts. Taču, kad ārzemēs kāds sajauc Latviju ar Lietuvu, tad kaut kas iekšā nokņud. Tas ir lielisks testeris. Neesmu visu to ugunskuru un nacionālo svētku piekritējs, runa ir vairāk par iekšējo sajūtu. Es varētu būt tāds pasīvais patriots. Ja vajag iet uz kaut kādu cīņu, tad aiziet! Maz jau mēs tie latvieši esam. Un vēl mazāk tie, kas nav aizbraukuši prom.

Nupat jau ir tā, ka ir spīts izdzīvot šeit uz vietas. Veseli vagoni jau ir aizbraukuši prom.

Pats esmu daudz par šo tēmu domājis un esmu sapratis, ka pirmkārt ir jāēd tie produkti, kas ir pieejami tur, kur tu esi dzimis, tev ir jādzīvo tajās krāsās un temperatūrās, kādās esi audzis. Ja ārsts ir izrakstījis zīmi, ka tas viss tevi nokauj, tad labi – brauc! Bet citādi tie mūsu platuma grādi un iedzimtā kopīgā apziņa ir svarīgi. Man nav pieņemami aizbraukt un kļūt par amerikāni, kurš pēc tam runā latviešu valodā ar akcentu.

Nobeigumā par nākotnes plāniem. Idejiski vai reāli strādā jau pie kāda nākamā lielā projekta?

Projekti virmo apkārt visu laiku. Diemžēl dokumentālais kino man ir tikai tādi svētki, jo ikdienā nākas darīt piezemētākus darbus, lai arī ne mazāk svarīgus. Veidoju raidījumus Vides filmu studijā kopā ar Māri Olti un Jāni Kļaviņu. Tādi lielāki projekti ir mūsu ekspedīcijas šā vārda visīstākajā nozīmē. Pēdējā laikā tas ir kaut kā nedaudz paķēmots. Nevajadzētu tomēr tūrisma braucienus, ceļojumus jaukt ar ekspedīcijām. Vēl esmu uztaisījis Igo koncerttūres "Ieelpot" ierakstu. Smieklīgi, bet šobrīd trūkst pāris tūkstoši latu, lai šo projektu novestu līdz galam. Tagad ir tādi laiki, kad, ja kaut ko sāc darīt, tad tev ir jābūt diezgan lielai pārliecībai, ka varēsi to novest līdz galam... Ja kādam ir lieliska ideja un arī nauda, tad mierīgi varam kaut ko sadomāt!