Kad pirmoreiz paņēmi fotokameru rokās?

Vai, patiesībā, tas viss aizsākās pat ļoti sen – pirms kādiem desmit gadiem, kad vēl digitālās ierīces bija sapnis. Ar parasto, visbiežāk melnbaltajām filmiņām, es, jau pusaudze būdama, iemūžināju visu, kas ir apkārt. Atceros to satraukumu, kad skrēju jau kuro reizi nedēļā pakaļ attīstītajām bildēm... Bet, tiklīdz parādījās digitālo fotoaparātu iespējas, – sapratu, ka nu ir laiks to visu pastudēt nopietnāk!

Vai fotomākslu apguvi patstāvīgi?

Jā, pieredze attīstījās, rīkojot draugiem fotosesijas, bildējot sabiedriskus pasākumus, kāzas, ceļojumus... Cilvēkiem patika mani darbi, nereti pat nepazīstami foto darbu mīļotāji ir man lūguši tos attīstīt lielformātā un pat iegādāties.

Arī no foto profesionāļiem saņēmu komplimentus... Bet es tobrīd tikai pasmaidīju...

Tātad tavs uzdevums bija mēneša lakā datēt visu notiekošo fotokamerā?
Uz Ugandu braucu ar konkrētu konceptu un mērķi - fotografēt un dokumentēt ūdens urbumu tapšanu Ugandā. Visas bildes tapa speciāli organizācijas mājas lapai, prezentācijām u.c. Mārketinga aktivitātēm. Tas nebija tā – aizbraucu atpūsties, palaiskoties un ko pabildēt!

Šī nebija tava pirmā tikšanās ar Āfriku...

Jā, Ugandā biju jau otro reizi. Bet emocijas, iespaidi un viss piedzīvotais ir tikpat spilgts kā pirmajā reizē, nokļūstot Āfrikā. Lai gan jau it kā zini, ar ko rēķināties, lasīts arī ir daudz, bet nekas no tā visa bieži vien nespēj pārspēt realitāti un izjūtas, tur esot.

Esi mainījusies pēc brauciena?

Jā, noteikti. Tas, ko redzēju Ugandā, neizbēgami mani izmainīja. Tā sakot, nolika pie zemes. Tiesa, es nekad neesmu baidījusies no izaicinājumiem, trakiem apstākļiem, kad viss esi vienos dubļos, asās zāles stiebru saskrāpēts... Kājas asinīs, esi izslāpis, apkārt haoss... Un tomēr tas viss laikam ir manējais!

Es vēlos satikties ar realitāti, cilvēkiem, iepazīt viņu kultūru. Padzīvot kaut brīdi, kā dzīvo viņi... Lūk, Ugandā man šī iespēja bija ik uz soļa.

Izklausās skarbi, tomēr, par to stāstot, tu staro!

Skaista, līdz mielēm skarba un neaizmirstama pieredze...

Esmu apzinājusies, ka mēs visi čīkstam par daudz. Mani sanikno cilvēku attieksme, kas tā vien gaida, kad viņiem ko atnesīs uz paplātes, bet darīt nekā nevēlas... Es cienu ikviena cilvēka darbu, ikvienu! Varam jau bļaut, kāpēc jāpalīdz Āfrikai, ja pašiem viss brūk, bet es varu pateikt, ka mums šeit vēl ir paradīze!

Jāsaka skarbi vārdi, bet šīs čīkstēšanas dēļ es labprātāk izvēlos palīdzēt viņiem, Āfrikā!

Viņi to novērtē! Vēl būtisku lietu apzinājos, ka esmu laimīgs cilvēks! Un tas ir ļoti daudz – man ir rokas, kājas, lai pelnītu. Ir ūdens, maize. Ir draugi un ģimene...

Skatoties tavu izstādi, redzu, esi vairāk bijusi emociju medniece – bildējot portretus!

Portreti un dabasskati ir mana vājība! Katra krunciņa, sejas vaibsts, mīmikas izpausme – tas viss ir tik unikāli skaisti! Fotogrāfija ir 1000 vārdu. Tu vari uzzināt visu par cilvēku un to nolasīt kaut caur viņa acu skatienu. Visu, ko viņš spēj vai rada!

Kas bija visgrūtākais šajā fotoreportāžā?

Viss ir atkarīgs no tavas nostādnes. Ir grūti fotogrāfēt sāpes, izmisumu, bezpalīdzību, jo tu pats esi tajā visā ierauts. Grūti palikt vienaldzīgam, neizrādīt emocijas, it īpaši, ja esi emocionāls cilvēks.

Es nevaru nebildēt ar sirdi un līdzpārdzīvojumu.

Protams, šodien bildē visi, kam nav slinkums, bet man pašai fotogrāfija nekad nav bijusi kā tāda kaprīze, modes untums vai iedoma... Varu teikt, ka foto vienmēr ir bijis ar mani, un pēdējos gados tā ir ieguvusi citu nokrāsu un ir mans darbs. Jā, esmu vēl amatieris, man ļoti, ļoti daudz vēl jāmācās, taču tas man ir tikai kā dzenulis. Par profesionāli jau nekļūst vienā dienā! Tas notiek, smagi strādājot!

Kas tev ir fotogrāfs?

Tas ir cilvēks, kurš caur objektīvu izdzīvo dzīvi, kura bildes spēj runāt! Un es ceru par tādu izaugt!

MADARAS DARBUS SKATIES RAKSTAM PIEVIENOTAJĀ GALERIJĀ!

Madaras Repšes fotoizstādi "Mirkļi Ugandā" var aplūkot klubā - restorānā Dstyle Vecrīgā, Skārņu ielā 9,