Runājam brīdī, kad tūre pa Latviju rit pilnā sparā. Līdz ar to ir jau pirmie iespaidi un attiecīgi iespēja vēl labāk saprast, kas tas īsti ir un par ko stāsta?

To tā līdz galam nemaz nevar saprast. Tai tūrei ir arī ļoti daudzi iemesli, un viens no tiem ir mana mīlestība pret mūziku. Esmu ar to nodarbojies jau kopš bērnības – to kategoriski pieprasīja mani vecāki. Spēlēju klavieres jau no 1. klases, 5. klasē mācījos klasisko ģitāru un kopā ar puikām Rīgas 50. vidusskolā jau dibinājām savu grupu. Nokļuvām radio un ierakstījām savu dziesmu jaunatnes redakcijai. Tā tas sākās. Pēc tam esmu spēlējis un spēlējis. Arī Saimona un Garfunkela, "Bītlu" dziesmas. Ar to es vēlos pateikt, ka neesmu vienkārši aktierītis, kurš spēlē mūziku. Tai pašā laikā, kad uzrakstu dziesmu, nevaru pats pateikt, vai tā ir laba, – to var pateikt tikai kāds cits, reaģējot uz to.

Un kāda ir cilvēku reakcija tūres koncertos?

Viņi reaģē ļoti labi! Kad saku, ka vajadzētu beigt, viņi prasa vēl un vēl. Tas izskaidrojums varētu būt arī tāds, ka mūsdienās ar cilvēkiem neviens vairs normāli neparunā. Es tūrē ne tikai dziedu, bet arī aprunājos ar cilvēkiem uzstāšanās laikā. Mūsdienās priekšnesumi parasti ļoti atšķiras no tādiem, kādus savulaik veidoja Šarls Aznavūrs vai Edīte Piafa. Mūzika, ko tagad spēlē radio, bieži vien sastāv tikai no ritma, tai nav citu uzdevumu. Un neviens pat īsti nevar atbildēt uz jautājumu – kāpēc tā īsti ir? Bet arī mūsdienās, ja tu apstājies un uzdziedi vispirms pats sev, tad tevī tomēr ieklausās! Cilvēki seko līdzi, un katru uzrunā kāda cita dziesma, jo tie ir dažādi stāsti. Ir, protams, arī tādi, kuri droši vien domā – tas vecis taču ir sajucis! Ko viņš tur filosofē? Es arī nemitīgi uzdodu sev jautājumu – vai ir vērts to darīt? Un man patīk, ja jūtu, ka ir vērts, ir vajadzīgs.

Esmu bijis arī vairumtirdzniecības kompānijas vadītājs. Daudz darbinieku, liels apgrozījums, bet pats sāc just, ka vienkārši malies pa riņķi, zūd jēga. Tādēļ no tā aizgāju.

Ar to visu vēlos pateikt, ka tajā, ko daru, vados pēc sajūtas. Arī koncertos man nav nekāda šablona – mainu dziesmu kārtību un tā tālāk. Arī tad, kad savulaik dziedāju aktieru ansamblī “Mūžīgais unisons”, divi vienādi koncerti mums bija tikai kopā ar (Raimondu) Paulu.

Vēlme braukt tūrē pa Latviju, visticamāk, radās ne jau naudas dēļ. Tā ir vēlēšanās apskatīt mūsdienu Latviju, satikt dažādu reģionu cilvēkus?

"Bilžu" birojs izdeva manu disku. Tas bija viņu rosinājums, lai es ko tādu vispār daru. Sekoja mudinājums arī braukt tūrē, lai disks atmaksātos. Es ļaujos. Bet tie noteikti nav izteikti komerciāli plāni. Ar tādiem tur nekas nesanāktu. Šī man ir pirmā tāda tūre mūžā! Dziedu savas dziesmas, varu darīt visu tā, kā pašam liekas labāk. Tā man ir tāda unikāla situācija, un katrs no tiem koncertiem arī ir tāds!

Tie koncerti arī sanāk ļoti gari – līdz trim stundām. Taču laiks paiet nemanot. Un uz tādu Gulbeni man jābrauc divarpus stundas, tikpat vēl atpakaļ. Beigās sanāk vesels piedzīvojums!

Vispār ar "Bildēm" man ir sakars tāds, ka pirms sešiem gadiem mani uzaicināja uz festivāla nometni. Tiku aicināts arī pirms 16 un 24 gadiem, bet aizbraucu beidzot pirms sešiem. Tiku uzaicināts uz bērnu koncertu, lai tur dziedātu arī mani bērni. Uzrakstīju viņiem dziesmiņu. Tā tas sākās.

Banāli, bet piedalīšanās tādā TV šovā kā "Dziedi ar zvaigzni" noteikti veicina tūres apmeklējumu. Tas šādā kontekstā bija apzināts solis?

Bija tā, ka mēs ar Intaru Rešetinu braucām koncerttūrē. Tās koncertos bija tādas situācijas, ka viņam nāca klāt kundzītes un teica: "Mūsu mīļais Intariņš! Bet jūs, Vētras kungs, mums neesat tik mīļš, jo neesat bijis TV šovā!" Tad man tieši piezvanīja un piedāvāja piedalīties. Teicu, ka gribētu tad padziedāt tajā šovā arī savas dziesmas, un divas pēc tam tiešām arī nodziedāju. Man šova starplaikā bija saruna ar Ivaru Godmani, kurš bija žūrijā, un viņš teica – jūs jau to balvu gribat dabūt! Es teicu, ka pilnīgi noteikti nē. Vienkārši darām to, ko citādāk nedarītu. Olga (Rajecka) man iemācīja ļoti daudzas lietas. Abi piedzīvojām kaut ko pilnīgi jaunu! Atkarīgs, kas un uz ko aicina. Es savulaik esmu atteicies no piedalīšanās vienā trīs sēriju "Mosfiļm" un Odesas kinostudijas sadarbības filmā, jo man piedāvāja tēlot partizāni. Toreiz tas režisors teica: "Man ir 65 gadi, un tu esi pirmais, kurš ir atteicies no galvenās lomas kādā manā filmā!" Bet tas nebija man!

Kas vēl šobrīd aizpilda dzīvi bez aktīvās pievēršanās muzicēšanai?

Uzņēmējdarbībai esmu licis mieru. Tagad koncentrējos uz diviem virzieniem. Viens ir kreatīvais. Mūzikas un dzejas rakstīšana. Bet es ne vienu, ne otru nerakstu tāpēc, lai izteiktu kaut kādu savu sāpi vai kompleksus. Tikpat labi esmu ar mieru uzrakstīt trīs romānus. Galvenais ir kreatīvais. Bet tā interesantākā lieta ir otra – esmu nonācis pie intereses par zināšanām, kā tad ir uzbūvēta šī pasaule? Redzu, ka to piepilda arhetipiskas sistēmas. Esmu sācis daudz lasīt un interesēties par tām. Pēc izglītības esmu gan režisors, gan aktieris, gan arī vēl uzņēmējs ar maģistra grādu. Un tad vēl nodarbojos ar mūziku. Skatoties uz to visu kopā, man rodas sapratne par lietu kārtību, kā es to redzu. Labprāt atkal uzsāktu kādu uzņēmējdarbību, bet tad tam būtu no sirds jāpatīk, nevis jābūt vienkārši pienākumam.

Visbeidzot tuvākie nākotnes plāni, jo tūre gan jau nebūs mūžīga!

Es rakstu dziesmas Olgai Rajeckai! Man neiet ātri, jo esmu izdomājis diezgan dīvainu un interesantu ideju. Par mani droši var paņirgāties un smieties, bet izdomāju, ka jāpamēģina atrast sievietes argumentāciju dziesmās. Proti, paskatīties ar viņas acīm. Protams, neesmu nekāds dievs un nevaru izgudrot to, kā nav. Varu mēģināt tikai atcerēties, izmantot savu pieredzi saskarsmē ar sievietēm. Sanāk tā, ka tajās dziesmās sieviete deklarē savas vajadzības, lai es, kā vīrietis, varu mēģināt būt viņai labāks. Tās ir smalkas lietas. Manuprāt, ar Latviju ir noticis sekojošais – pie mums ienāca barbaru ciltis, izsita večus, izvaroja sievietes un viņas kļuva par mātēm. Un viņas vairs nevarēja neko darīt, nevarēja nogalināt savus dēlus un viņu tēvus. Tas joks ir tāds, ka mēs šo principu turpinām ievērot. Paskatāmies kaut vai uz valdību – pirms trim gadiem bijām parādā vienu miljardu. Cik mēs tagad esam parādā? Un cik būsim parādā vēl pēc trim gadiem? No kā mēs to maksāsim? Ne no kā! Tas nozīmē, ka mēs paši nīcinām sevi ārā. Tie esam mēs paši! Mēs esam neadekvāti, nemīlam savu zemi.

Sanākam kopā un nevis normāli parunājam, bet spriežam, ko mēs varētu no šejienes paņemt. Te ir kafejnīca? Nu, paņemsim dakšiņas! Ko atnesīsim? Tev vienalga, man vienalga...

Es lauzu galvu par to, vai tiešām nevar savādāk? Bez mīlestības noteikti nevar. Es tikai saku "mēs", "mēs", bet patiesībā tajā brīdī, kad beidzam vainot citus un saprotam, ka viss atkarīgs no katra paša, tad jau iestājas zināma kārtība.

Vai tāpēc albumam "Pārdodu vēju un zirgu vēl klāt..." veltītajai tūrei tomēr dots nosaukums "Mī-Le-Stī-Bai"?

Tas, zini, arī varētu būt Tijas Auziņas (festivāla "Bildes" organizētāja – red. piez.) izdomājums. Bet tā jau arī ir - ja tu nepasaki savai sievai, ka viņu mīli, tad ko tu no viņas vispār gribi? Tu iesi mājās? Cilvēki vairs pat nesarunājas, viņi nezina, ar ko vispār kopā dzīvo! Varbūt kāda no manām dziesmām var palīdzēt sākt to darīt. Ja kaut viens vecis, klausoties manu dziesmu, pateiks savai sievai: "Ē, bet tu esi skaista!" - tad man jau ir vērts dziedāt.