- Cik bieži ceļojuma laikā jūs aiztur likumsargi?

- Nu, jā, parunāties ar viņiem bieži gadās... Uzreiz prātā nāk Krievija – pērn mums tur bija piedzīvojums pierobežas zonā ar Norvēģiju. Kādu laiku tur vispār nedrīkstēja braukt, taču tad vienā brīdī krievi tam rajonam atcēla pierobežas statusu un noteica, ka tā ir zona ar ierobežotu apmeklēšanas iespēju. Tas nozīmē, ka ārzemnieki tur it kā nedrīkst braukt, tikai Krievijas pilsoņi. Un mēs šajā diezgan neskaidrajā situācijā tomēr mēģinājām izsist iebraukšanas atļauju, sazinoties ar visdažādākajām iestādēm – Federālo drošības dienestu, robežsargiem un tā tālāk. Taču iedomājies, ko nozīmē Krievijā mēģināt izkārtot atļauju, ja krievi paši nezina, kāda tā vispār izskatās un kas to drīkst izsniegt. Pirms tam tās izsniedza armijnieki, tad viņi it kā atgāja malā un to nodeva drošībniekiem, kas tā īsti nebija noskaņoti ar tādām lietām nodarboties.

Mēs tomēr godīgi izgājām visas instances, pierakstot vārdus visiem priekšniekiem, ar ko kontaktējāmies. Protams, tas viss beidzās ne ar ko. Taču aizbraukt uz turieni ļoti gribējās – Norvēģijas pierobežā ir ļoti skaistas vietas ar ezeriem un fjordiem. Tādēļ paņēmām palīgā vienu vietējo, kurš mums ierādīja, ka tur esot viens ļoti štruntīgs ceļš, pa kuru, ja pacenšas, tomēr var aizbraukt līdz mūs interesējošai vietai. Bet iznāca tā, ka mums bija jābrauc cauri krievu armijas poligonam – armijnieki šauj, apkārt kaut kas sprāgst, bet no tanka izlien viens briedis un saka, ka tālāk nevar braukt. Mācības tur notiekot. Labi, varam pagaidīt, bet pēc cik ilga laika varēs braukt? Šie tā kā mazliet apstulba, taču teica – pēc pusstundas būs neliels pārtraukums, tad vālējiet, varbūt paspēsiet! Mēs braucām arī, taču mums astē iesēdās ģenerālis ar bobiku. Noķert gan viņš mūs nevarēja, jo mums mašīnas jaudīgākas. Aizbraucām līdz vietai, taču jūtam – kaut kas nav labi. Izskatās, ka mūs jau visa armija meklē. Kaut gan sevišķi nopietna tā meklēšana nebija: ja pa īstam būtu gribējuši sameklēt, tad arī atrastu un turpat nošautu. Īsi sakot, mēs tur nodzīvojām trīs dienas, pamakšķerējām un atpūtāmies. Atpakaļ braucot taisnākais ceļš uz Murmansku iznāca cauri armijas kontrolpunktam. Aizbraucam līdz tam un sakām, ka gribam tikt uz Murmansku. Bet armijnieki mums pretī: "Ziniet, uz Murmansku var braukt visi, izņemot jūs. Jo jūs jau vairākas dienas meklē." Prasu: "Ko, posteņa priekšnieks meklē?" "Nē," man atbild: "Ne tikai posteņa priekšnieks vien..."

- Federālā drošības dienesta priekšnieks arī...

- Apmēram. Izrādās, tajās mācībās imitēja kontrabandistu ķeršanu pierobežas zonā, un mūs bija piefiksējis ģenerālis, kuram šādi gājieni nepatika. Viņu var saprast: iedomājies, ka armija mācās ķert tieši šādus te citplanētiešus, bet pēkšņi mēs uzrodamies un tūlīt arī pazūdam. Ilgi un dikti taisnojāmies. Stāstījām, ka degvielas uzpildes stacijā nopirkām karti un braucām pēc tās. Viņi mums pārbaudīja fotokameras un GPS, lai pārliecinātos, ka nemuldam. Beigās šie saka: "Labi, tas, ko jūs stāstāt, izklausās pēc patiesības. Brauciet tagad uz viesnīcu un vakarā gaidiet lēmumu." Nu, vakarā ieradās visi vietējie varas pārstāvji, drošībniekus un imigrācijas dienestu ieskaitot, – ilgi vajadzēja skaidroties. Pa lielam mūs glāba tas, ka bija piektdienas vakars un nevienam negribējās ar mums ķēpāties. Kā arī tas, ka pirms tam mēs tiešām bijām mēģinājuši oficiāli saņemt atļauju. Parādījām sarakstu ar amatpersonām, kam esam zvanījuši, bet nekādu sakarīgu atbildi tā arī nebijām saņēmuši. Tas beigu beigās nostrādāja, jo viņi paši arī sajutās mazliet vainīgi.

Viens no lielākajiem piedzīvojumiem man gadījās arī pērn Indijā – tur man nozaga visus dokumentus. Izrādījās, ka tādā situācijā tikt no Indijas laukā ir ļoti grūti.

Teorijā taču visam vajadzētu būt vienkārši – ej uz vēstniecību un nokārto jaunus papīrus!

Jā? Un uz kādu vēstniecību man Indijā iet? Latvijai tur ir tikai mistisks goda konsuls, kurš dzīvo pašos valsts ziemeļos. Es savukārt atrados dienvidos. Lai saprastu, ko tas nozīmē, varu pateikt, ka Indijā nobraukt 200 kilometrus dienā ir grūti – ar satiksmi un tās blīvumu tur ir lielas problēmas. Tātad, lai no dienvidiem tiktu līdz ziemeļiem, man vajadzētu vismaz mēnesi. Un arī tad nokļūsi pie konsula, kurš tev tāpat neko nevar palīdzēt.

- Kā nonāci tik muļķīgā situācijā?

- Bija tā: jau pirmajā naktī, tikko ar filmēšanas grupu bijām ielidojuši Indijā, man no viesnīcas numuriņa nozaga maku un visus dokumentus. Skaidrs, ka pieteicu zādzību policijā, cerot, ka tur uzreiz viss notiks un mums palīdzēs. Nekā tamlīdzīga – no policijas mūs veikli izvadīja ārā un iesēdināja rikšā, kas sāka braukt nezināmā virzienā. Lecām ārā un mukām prom.

Starp citu, ja esat redzējuši filmu "Graustu miljonārs", tad tur nekas nav pārspīlēts – tieši tā Indijas policijas iecirkņi arī izskatās.

Nospriedām, ka nav vērts tērēt laiku: dosimies vien filmēt un kaut kad pašās brauciena beigās pieteiksim zādzību un paprasīsim jaunus dokumentus. Ar filmēšanu viss bija kārtībā, jo Indijā uz vietas dokumenti tiešām nav vajadzīgi. Taču, kad pēdējā pilsētā mēģinājām kārtot dokumentus, sapratām, ka tas ir pilnīgi garām. Četros policijas iecirkņos, kuros iegriezāmies, neviens ar mums pat negribēja runāt – jo noziedzības taču Indijā, kā izrādās, nav, nemaz nerunājot par to, ka varētu tikt apzagts eiropietis! Ja gribi jaunus dokumentus, tev ir jāiet uz tiesu, jāalgo advokāts, kurš uz oficiālās veidlapas uzrakstīs iesniegumu. Taču veidlapa pirms tam ir jānopērk, bet to es varu izdarīt, vienīgi atverot bankā rēķinu. Un šis posms vēl bija tas vienkāršākais.

Sapratu, ka Indijā palikšu viens, jo pārējai filmēšanas grupai nav jēgas tērēt laiku un naudu, kopā ar mani gaidot jaunus dokumentus. Labi, caur svešu bankas kontu samaksāju par veidlapu, pie notāra to aizpildīju, taču tad saskāros ar nākamo problēmu – neviens policists ar tevi negrib ķēpāties, ja vien zādzība nav notikusi viņa iecirknī. Tādēļ mans paskaidrojums, ko rakstīju, bija diezgan divdomīgs – ielidojām mēs it kā vienā pilsētā, bet pase pazuda kaut kur pa ceļam. Ar notāra sastādīto un tiesneša parakstīto papīru nākamajā dienā aizgāju uz policiju, kur ieraudzīju ainiņu no "Graustu miljonāra": rakstāmgalds, uz tā avīzes, papīri un pildspalva, bet pie galda sēž onka ar milzīgām ūsām. Kurš tev ģīmī krata papīru un bargi vaicā: "Vai tiešām iesniegumā rakstītais ir taisnība, tikai taisnība un nekas cits kā taisnība?!" Vienīgais, ko es uz to varēju atbildēt, – ka manas angļu valodas zināšanas varētu būt nepilnīgas un varbūt esmu iesniegumā pieļāvis kādu misēkli. Uz ko savukārt viņš man gandrīz sāka piešūt policijas maldināšanu, kas ir kriminālnoziegums. Sapratu, ka nu draud ziepes, un teicos labāk vēlreiz aiziet pie advokāta, lai iesniegumam piemeklētu labāku formulējumu.

Vaļā komisārs mani tomēr palaida, taču nācās braukt atpakaļ uz to pilsētu, kurā ceļojums bija sācies. Skaidrs, ka iet tur atkal skaidroties uz policijas iecirkni bija bezcerīgi, tādēļ sameklēju vietējo paziņu, kuram radinieks strādāja policijā. Sistēma, kā izrādījās, bija vienkārša – lai kaut ko nokārtotu, tev vajag jumtu. Tas nemaksā dārgi, taču bez tā neiztikt. Šis policists tad par nelielu atlīdzību pieņēma iesniegumu, ka viņa iecirknī ir noticis minētais negadījums ar dokumentu zudību. Tā kā tālākā papīru kārtošana solījās būt ļoti ilga, viņš man iedalīja komisāru, kura uzdevums būtu man palīdzēt.

- Aiz rokas vadāt pa visām iestādēm?

- Uz to pusi. Turpmākās divas trīs nedēļas mana darbdiena izskatījās tā: no rīta ņemu taksi, iekrauju tajā komisāru un savu draugu Mahmudu, kurš vienlaikus ir arī tulks, un vēl pāris vajadzīgus cilvēkus, kuri ik pa laikam mainījās, taču bija nepieciešami, lai kārtotu dokumentus. Pārvietošanās pa pilsētu bija aizraujoša:

kā komisāram sagribas ēst, tā stājamies malā un ejam pusdienās – kopā ar komisāru, protams, ēd arī taksists un visi pārējie. Uz mana rēķina, protams.

Pa vidu vēl man nācās nokārtot Indijas pierakstu, jo citādi neviens nebija noskaņots ar mani ķēpāties. Visu to jezgu ir grūti aprakstīt, un kaut kā to sagremot spēj tikai cilvēks, kurā saglabājies kaut kas no padomju domāšanas. Rietumniekam tur ir vakars. Savām acīm redzēju japāni, kuram bija līdzīgas problēmas – diez vai viņš vēl tagad ir ticis laukā no Indijas... Man tā čaļa bija reāli žēl, taču palīdzēt es viņam neko nespēju. Īsumā gan apstāstīju viņam shēmu. Piemēram, tajā dienā japānis nevarēja dabūt kaut kādu zīmogu. Principā tas maksā dolāru, taču tas jādod tieši par zīmoga likšanu atbildīgajam cilvēkam. Te nestrādā shēma, ka tu kaut kādai organizācijai samaksāsi 50 dolārus un tā tev sakārtos visus dokumentus. Neviens ar tevi pat nerunās! Katram interesē tieši tas viens viņa dolārs, bet uz pārējo ķēdīti viņam nospļauties. Mēģināju japānim to visu ieskaidrot, taču tas bija bezceris – viņš uz mani skatās un saka, ka tā nevarot būt. Sorry, vecais, bet neko vairāk es tev palīdzēt nevaru.

- Dzimtene un citas Eiropas valstis palīdzīgu roku tev nesniedza?

- Indijā nedarbojas daudzi mūsu priekšstati par lietām. Piemēram, teorētiski tu vari iet uz jebkuras Eiropas valsts pāstāvniecību un kārtot dokumentus ar tās palīdzību. Praksē tas nestrādā, un ne tikai Indijā vien. Biju aizgājis uz Zviedrijas konsulātu, taču tajā vienīgā mana priekšrocība bija tā, ka baltos cilvēkus tur laida bez rindas. Tas, protams, patīkami, taču, kur atrodas pati Zviedrija, to gan šā Zviedrijas konsulāta darbinieki nezināja.

Mēģināt viņiem iestāstīt, ka tu esi no Latvijas un ka Indijas vīzu tev izsniedza vēstniecībā Stokholmā, ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Vārdu sakot, triju nedēļu laikā es papīrus jaunu dokumentu saņemšanai tomēr nokārtoju. Vienā brīdī gan man beidzās nauda, taču vietējie tad palīdzēja. Ciematā, kur dzīvoju, visi jau zināja, ka dokumentu man nav un tātad nekur aizbēgt nevaru, tādēļ baroja mani uz parāda. Pēc tam, protams, es viņiem samaksāju. Vietējie jau tur vispār ir lādzīgi un izpalīdzīgi.

Intervijas pilno versiju lasi jaunākajā FHM numurā!