Ko jūs īsti darāt tūres pasākumos?

Mēs ļoti steidzamies divarpus stundās izstāstīt to, kas noticis astoņos mēnešos. Protams, mēģinām sakārtot interesantākās vietas, lietas, piedzīvojumus. Katrā reizē pastāstām kaut ko citu un tāpat šķiet, ka vēl taču varējām to un to... Visu tāpat neizstāstīsi, pat visu nakti sēžot pie vīna glāzes. Taču viss varētu būt rudenī, kad iznāks Balodes grāmata. Arī par mūsu strīdiem un tamlīdzīgi. Principā esam sadalījuši ceļojumu pa reģioniem – Eiropa, Turcija, Kaukāzs, Indija-Pakistāna un Tibeta-Ķīna. Rādām filmas un video, stāstām un pauzēs starp minētajiem posmiem spēlējam ceļojuma laikā radušās dziesmas vai arī tās, ko spēlējām uz ielām, tā saucamo ielu repertuāru. Mēģinām visu darīt maksimāli vienkārši un no Vikipēdijas nekādu informāciju neesam «nospieduši». Stāstām to, kas ar mums ir noticis.

Kur jau bijuši šādi pasākumi?

Pats pirmais bija «Artelī», tad «Dirty Deal Cafe», esam bijuši jau Ventspilī un Jelgavā. Šodien tātad «Nabaklab»... Starp citu, šovakar mums pievienosies arī perkusionists Mazais Rūdis, kurš nebija iepriekšējā Rīgas pasākumā!

Kāda ir cilvēku reakcija?

Es nu jau noprotu, ka tas nav pārāk komerciāls pasākums, cilvēku katrā reizē ir apmēram 40-50, bet nāk ļoti dažādi ļaudis. Mammas ar bērniem, studenti, solīdas kundzītes... Piemēram, vakar Jelgavā bija arī viena ģeogrāfijas skolotāja! Viņa atzina, ka pasākums bija ļoti vērtīgs arī viņai. Nāk tie, kurus interesē nenopūderēts stāsts par ceļošanu. Mums tā ir tāda kā izdzīvošanas skola. Bijām arī tūristu vietās, bet tas nebija mērķis. Ceļojums bija nepieradināts, bez konkrēta pat nākamās dienas plāna. Arī to, ka brauksim uz Gruziju un Armēniju, izdomājām, tikai skatoties kartē Turcijā.

Varbūt šādu reizi varētu uzfilmēt un pat ieviest kā alternatīvu mācību vielu skolu programmā?

Principā jā, bet dzīvajā tas tomēr ir savādāk. Un tās reizes arī atšķiras, atkarībā no klātbūtnes efekta, cilvēkiem.

Cilvēki arī kaut ko jautā?

Jautā, jautā. Un pat diezgan sakarīgus jautājumus.

Vai rodas sajūta, ka jauniešu daļu, kas nāk uz šiem pasākumiem, varētu «pavilkt» uz domu, ka pašiem arī vajag stopēt uz kaut kurieni?

Zini, katru reizi cilvēki saka kaut ko citu. Vieni nāk, jo paši ir bijuši tajās valstīs un grib uzzināt, ko tad mēs tur esam pieredzējuši. Citi vēlētos tās valstis apmeklēt. Piemēram, vakar viens vīrs teica: «Ha! Es nemaz nezināju, ka uz Gruziju nevajag vīzas, būs jāaizbrauc uz turieni!» Cits atkal brīnās, ka Pakistānā cilvēki viesus mīļi sagaida, nevis uzreiz šauj. Un vēl blondīne blakus... Mēs jau patiesībā arī baidījāmies par Pakistānu – mani vēl nošaus, Balodi izvaros, pieprasīs izpirkuma maksu...

Bet izrādījās, ka Pakistānā bija vieni no viesmīlīgākajiem cilvēkiem, kādus vispār ceļojumā satikām!

Savukārt Indija, kur Balode domāja, ka nāks klāt svētie un dos svētību, izrādījās komercializēta un diezgan sabojāta. Par katru valsti ir savs stereotipu laušanas vērtējums. Tā arī stāstām.

Teici, ka tapušas ceļojuma dziesmas. Top arī albums?

Top. Šajos laikos, protams, nekas nenotiek bez atbalsta. Arī šī tūre pagaidām notiek ar tādiem maziem mīnusiņiem... Šobrīd ir ierakstīta viena dziesma, bet albums mums noteikti būs. Cerams, ka šogad.

Tu saki «mums». Tas nozīmē, ka abi kopā to iedziedāsiet un iespēlēsiet?

Jā, tas ir mūsu kopprojekts. Dziedam kopā, viņa spēlē šeikerīti un blumīzeri, es – ģitāru. Pirmajā dziesmā uzaicinājām arī cilvēkus ar mandolīnām...

Albuma mākslinieki oficiāli būs Rolands Ūdris un Ilona Balode?

Vot, domājam par to. Pagaidām ir Ūdrītis un Balode. Domājām, ka varbūt vajadzēja to nosaukt, piemēram, par «Dirty Desert Band»! Pagaidām ir tā, kā ir.

Mūzika tapa ceļā. Ietekmējies arī no vietējās, nacionālās mūzikas?

Principā nē. Izņemot Slovēnijā, kur spēlējām uz ielām, sniga sniegs, neviens naudu nemeta, un izdomājām, ka veids, kā piesaistīt uzmanību, ir iemācīties dažas frāzes slovēniski un dziedāt it kā slovēņu tautasdziesmas. Tas darbojās. Taču dziesmas tomēr ir «Ūdrīša stilā», kas līdzinās «The Hobos», «U.K.» vai «Maš Maš». Dziesmas ir vai nu par konkrēto vietu, vai sajūtām.

Pirms devāties ceļā, bija jau skaidrs šāds plāns – tūre, albums, grāmata?

Nē, bet tā daudzi domā. Patiesībā ideja par tūri radās trīs dienas, pirms izlidojām no Pekinas. Bija reizē priecīgi atgriezties mājās un skumji, ka garais seriāls ir beidzies. Sākām domāt - a ko mēs mājās darīsim? Kaut kas taču ir jādara! Tā arī radās doma par tūri, jo kāpēc slēpt sveci zem pūra un neizmantot informāciju, kas ir iegūta? Radās doma arī par albumu un galu galā grāmatu, kuras pirmā nodaļa jau ir pabeigta, un Balode cītīgi raksta tālāk.

Esi arī pirms tam ceļojis, dauzījies pa pasauli, bet šādi laikam vēl nē. Kāds pašam rezumējums?

Šis bija viskreizīgākais piedzīvojums. Laika ziņā visilgāk esmu bijis prom Ķīnā, bet tur es mācījos, dzīvoju, bija skaidra ikdiena. Biju arī četrus mēnešus Indijā un Nepālā, bet šāds ceļojums tiešām bija pirmoreiz. Tāds «once in a lifetime» jeb «reizi dzīvē». Rezumējums tāds, ka nenormāli interesanti! TĀDA stereotipu laušana, TĀDAS pārdomas par dzīvi, TĀDA informācijas gūzma... Un tie ir reāli cilvēki.

Tu vari parunāt ar kaut kādu rikšinieku, kurš var lēnām pateikt piecus vārdus, bet viņš tajos pasaka tādu gudrību, ka paliec ar muti vaļā!

Tas ir ārkārtīgi noderīgi.

Esi atpakaļ. Kā iedzīvojies ikdienā, ko vēl dari?

Plānu ir daudz. Ar «hobosiem» tagad ir tāda kā pauze. Iespējams, ka tie desmit kopā pavadītie gadi bijuši psiholoģiski pietiekami. Šad un tad koncertējam, bet neko jaunu neradām. Tiesa, jaunajā projektā ar Balodi tomēr iesaistu tos pašus mūziķus, jo pirmo dziesmu producēja Mārtiņš Burkevics, otro producēs Egons Kronbergs... Vēl man ir projekts ar «Otras puses» dalībnieku Ivaru Makstnieku, kurš jau sen gatavo albumu ar manām dziesmām. Vēl esmu uzrakstījis deviņas pasakas par Spociņu Jociņu, kam arī tiek taisīta mūzika un arī bildes. Būs tāda pasaku grāmatiņa kopā ar disku. Mēģinu kaut ko radīt. Bija doma varbūt atkal lēkt iekšā kaut kādās reklāmas aģentūrās, kā jau esmu to darījis, bet tad sapratu, ka nevēlos sevi mocīt, lēkt pāri savai pakaļai. Labāk darīt to, ko gribi. Varbūt nauda uzreiz nenāks, bet pats esi sev kungs. Tas man vienmēr ir paticis.

Ja ir vajadzība, vēlme un varēšana radīt, vai cilvēkam, kurš sevi atzīst par radošu, vispār nevajadzētu obligāti ik pa laikam kaut kur «aizšaut», stopējot vai kā savādāk?

Ļoti iesaku. Astoņi mēneši galīgi nav obligāti. Iesaku aizstopēt kaut vai līdz Viļņai. Ja tā ir vasara, parciņā pagulēt guļammaisā, izstaigāties. Ja cilvēks ir mūziķis, paspēlēt uz ielām. Tici vai ne, stundas laikā tev pienāks klāt pieci cilvēki, no kuriem divi tevi uzaicinās ciemos, viens izstāstīs kaut ko tiešām interesantu un divi tevi paēdinās! Atbrauksi mājās kaut vai pēc divām dienām un tev jau būs no kā radīt. Neņemot vērā vēl tos šoferus, kas tevi aizvedīs un kuriem arī katram būs kāds stāsts... Izrauties vajag!

Jauniešiem arī iesaki darīt līdzīgi – izmantot brīvo laiku un padauzīties pa pasauli?

Obligāti! Protams, ir jāņem vērā savas psiholoģiskās, mantiskās, ģimenes iespējas. Mums jau arī bija kaut kur jāatstāj kaķis, man bija grūti šķirties no bērniem... Bet es zināju, ka man to vajag. Jo pirms gada bija iestājusies stagnācija. Nekas nenotiek, radīt neko negribas... Sapratu, ka kaut kas ir jālauž. Un nevis jāliec, bet tieši jālauž! To arī izdarījām.

Kā tēvs arī bērniem ieteiksi darīt līdzīgi? Nekļūsi taču par papucīti, kurš teiks – tu nu gan nekur nestopēsi, esmu to piedzīvojis, zini, bīstami utt.?

Domāju, ka noteikti tāds nekļūšu. Protams, nezinu vēl, kas ar viņiem būs, jo šobrīd vienam ir septiņi un otram 11 gadi, bet pagaidām izskatās, ka abi būs gana lieli brīvdomātāji un neatkarīgas personības. Vismaz gribētos tā domāt.

Gaidāmie «Rīga-Pekina» pasākumi:

20.01. Rīga, klubs «Nabaklab», plkst. 21,

21.01. Carnikava, Tautas nams «Ozolaine», plkst. 19,

29.01. Ādažu Kultūras nams, plkst. 19,

04.02. Liepāja, «Fontaine Palace Fire Bar», plkst. 22,

11.02. Talsu Kultūras nams, plkst. 19.