Andris dzejoļus raksta no 14 gadu vecuma, iedvesmojoties no vectētiņa - baptistu dzejnieka Artūra Stara. Izdevumā iekļauti dzejoļi, kas tapuši laikā no 1995. līdz 2012. gadam. Grāmatai pievienota arī blīvplate ar jau šur tur izskanējušiem hitiem «Latvijai», «Kad tevis nav», «Paliec tepat», kā arī deviņām pilnīgi jaunām dziesmām. Šie skaņdarbi ir tapuši sadarbībā ar vairākiem producentiem (Reini Briģi, Dj Reverss u.c.).

Pastāsti par dzejas grāmatas ieceri! Vai krājumā iekļauti arī jau zināmu dziesmu teksti?

Manam vectētiņam bija kādi seši dzejoļu krājumi. Vienu dienu paņēmu tos rokās un sapratu, ka veids, kā viņš raksta, viņa radošais gars ir tāds pats kā man. Tas mani iedvesmoja. Šī jaunā grāmata palīdzēs cilvēkiem mani labāk iepazīt, uzzināt, ka es rakstu dzejoļus, aforismus. Dzejoļi tādi mazliet depresīvi... No simts dzejoļiem atlasīju kādus 50. Tikai pieci vai seši no tiem ir dziesmu teksti.

Pievienotais mūzikas albums gan tāds eklektisks - kaut kas no sintpopa, poproka, pat dabsteps vienā dziesmā. Akustiskajos skaņdarbos ģitāra iespēlēta Ginta Solas manierē, tā man likās...

Ha, viņš arī ir iespēlējis. 2006. gadā vēlējos ierakstīt akustisko albumu, devos pie Ginta uz Siguldas studiju un mēs kopā šo to ierakstījām. Tolaik izdevēji neakceptēja šādu albumu, arī «Z-Scars» bija ļoti aktīvi, un tā mēs atlikām un atlikām. Vispār akustiskais albums vēl joprojām ir mans sapnis, ko vēlos īstenot. Divas akustiskās ģitāras un nekā lieka.

Kaut ko līdzīgu 1990. gados ierakstīja arī Kaspars Dimiters un Sola?

Īstenībā Dimitera albums «Krusta skola» ir visas manas dzīves lielākā muzikālā ietekme. 20 gadu vecumā 1997. gadā biju aizgājis uz koncertu un mani ļoti aizrāva. Tolaik tas sakrita ar traumu, pēc kuras man pateica, ka nekad vairs basketbolu pilnvērtīgi nevarēšu spēlēt. Nu jā, šis sapnis par akustisko albumu ir dzīvs. Vienīgi baidos, ka divām ģitārām prasīsies pielikt šeikerīti, tad kādu sintezatora foniņu, un tad tas viss apaugs. Varētu vienkārši apsēsties studijā pie diviem mikrofoniem, nelielas publikas priekšā to visu ierakstīt vienā vakarā.

Esi pazīstams personiski ar Dimiteru?

Esam vienreiz tikušies, biju aizgājis uz viņa koncertu «Nabaklab». Pāris vārdus pārmijām...

Kā tu vērtē viņa bieži vien radikālos, neiecietīgos izteikumus?

Es viņu pazīstu kā dziesminieku, dziļu cilvēku, kurš sacerējis tādas dziesmas kā «Pie lielās jūras», «Glāze ūdens» u.c., un mani tā viņa žults pārsteidz. Es domāju, ka tik garīgam cilvēkam it kā, kā viņš, vajadzēja norobežoties, uztaisīt savu pasaulīti, kurā neredzētu to ļauno, kas apkārt. Jo nekrietnība, korupcija pastāvēs vienmēr. Nesen vienā zinātniskā pētījumā teikts, ka vienmēr sabiedrībā būs neliešu procents. Tas vienmēr būs. Kaut gan man īstenībā gar viņu nav nekādas daļas (smejas). Nu ko viņš var dziedāt par tiem deputātiem, par gejiem - «Zilie lini» vai tml.? Man tuvāks ir «Krusta skolas» laiks, šis viņa daiļrades posms, un pie tā es palieku.

Grāmata un disks iznāca pagājušā gada nogalē. Sanāk, ka nepaspēji plati iesniegt «Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvai 2012»?

Nē. Nākošgad iesniegšu. Visticamāk, popmūzikas kategorijā. Šis ir ieraksts vairāk iecerēts, lai varētu pie tā kustēties, dejot.

Kā vērtē faktu, ka šogad ir vairāk nomināciju? Metālmūzikas, autormūzikas nominācijas...

Tas ir ļoti labi. Manuprāt, Latvijā ir daudz tādu mūziķu, kas nekur neparādās un nenotic sev. Viņiem nav neviena panākuma. Atceros, ka mēs ar grupu ļoti centāmies izsisties un priecājāmies par katru sasniegumu. Jebkuram cilvēkam vajag panākumus, lai cik alternatīvs viņš liktos. Jo vairāk nomināciju un nominantu, jo Latvijas mūzika kļūs bagātāka. Metālmūzikai jau kopš 14 gadu vecuma es vairs nesekoju, pēc tam, kad izdzirdēju «U2». Pirms tam es biju liels metāla fanāts, katru nedēļas nogali braucu uz Mežciema tirdziņu ... jā, bija tāds posms.

Kā tev šķiet, mūzikai jāizglīto vai jāizklaidē?

Zini, pasaulē ir tādas nopietnas lietas kā bērnu audzināšana, sirds ķirurģija, tādi filosofiski jautājumi - kas ir cilvēka mūžs, kas tā dzīve tāda u.tml. Līdz ar to esmu sapratis, ka mūzika ir radīta, lai aizmirstos. Jo dzīve jau nav viegla. Manuprāt, mūzikai ir jāizklaidē. Saproti, man ir 35 gadi un es ilgi esmu piņķerējies, lai saprastu mūzikas lomu savā dzīvē.

Cilvēks ir iekārtots sajūtu līmenī, un jebkurš ieraksts - vai nu tas ir džezs vai roks - vai nu patīk, vai nu nepatīk.

Ja man nepatīk kāda mūzika, tad man var stāstīt ļoti ilgi, cik tur daudz akordu, kādas tur sarežģītas harmonijas, kādi kvalitatīvi instrumenti izmantoti utt. Vienkārši nepatīk. Es nezinu, kāpēc tā ir. Man savulaik ļoti patika «Jumprava», bet nepatika «Sīpoli», varbūt dēļ balss tembra, varbūt kaut kā cita?

Manas mīļākās grupas ir «Counting Crowes», «U2», «Keane» - melodiskas skaistas dziesmas ar spēcīgām balsīm. Būtu grūti mani piespiest iemīlēt kādu mūziku, kurai it kā vajadzētu būt saturiski augstvērtīgai... Atceros, ka man klasesbiedrs iedeva paklausīties «Oasis» pirmo albumu un man nepatika tas skanējums, vēlāk, kad iznāca «Wonderwall» ar akustisko ģitāru un stīgām, tad jau sāka iepatikties. Tiešām tā ir - vai nu patīk vai ne.

Tas pats attiecībās ar cilvēkiem - vai patīkami sarunāties vai ne. Cilvēks īstenībā nav uzbūvēts sarežģīti. Ienāk smuka meitene telpā, uzreiz visi veči pagriež galvas un visi iedomājas vienu un to pašu. Novērtē... Cilvēks ir diezgan primitīva būtne. Pats mēģinu saskatīt katrā cilvēkā to kodolu, to labo.

Tavuprāt, cilvēks sākotnēji, ienākot šajā pasaulē, ir labs pēc būtības?

Domāju, ka labā un ļaunā proporcija ir 50 uz 50. Daudzi nepieņem savu būtību, viņi nesaprot, ka tā viņus vada. Man pašam par sevi viss ir skaidrs - esmu ļoti emocionāls, nesavaldīgs, impulsīvs, labestīgs, draudzīgs izpalīdzīgs un esmu šo savu būtību pieņēmis, un man ir viegli dzīvot. Vienmēr esmu domājis, kāpēc manam tēvam liekas tā, bet man savādāk. Es pavadu savas nedēļas nogales naktsklubos un komunicēju ar iedzērušiem cilvēkiem, bet viņš ar gumijas laivu airē pa Latvijas upēm, fotografē, kā spāre nosēdusies uz ūdens virsmas un satiek dažādus latviešu amatniekus. Viņš saka, ka Latvijā ir ļoti daudz gaišu cilvēku, bet es atkal redzu, ka visi nedēļas nogalē ir sadzērušies...

Runājot par spēlēšanu naktsklubos. Man ir jautājuši, kā jūs, mūziķi, vispār izdzīvojat?

Faktiski es dzīvoju tikai no mūzikas. Daudz koncertēju. Ir jābūt aktīvam radio, televīzijā.

Vai ir iespējams pelnīt iztiku ar mūziku un vienlaikus būt radoši brīvam? Vai publika nediktē savus noteikumus? Vai bieži esi spiests iziet uz kompromisiem, pielāgoties, izdabāt?

Nav vajadzīgs baigais kompromiss.

Ja Dambis, piemēram, nogrieztu ezīti un blieztu kā Markus Riva ar divām bekvokālistēm, tad tas liktos jocīgi.

Man patīk mana mūzika, un arī Markusam, cik zinu, patīk tas, ko viņi dara.

Tad, piemēram, kāda velna pēc ir jāpiedalās Eirovīzijā? Vai tā nav zināma nodeva atpazīstamības uzturēšanai par katru cenu?

Populārajā mūzikā veids, kā tauta var redzēt savus mūziķus, ir ar televīzijas starpniecību. Visi mūziķi Latvijā zina, ka parādīšanās zilajā ekrānā ir svēta lieta. Latvijā ir četras iespējas - videoklipu veidā, Muzikālajā bankā, Gada balvā un Eirovīzijā. Drīzāk kompromiss ir, ja tu saceri dziesmu Eirovīzijai, kas ir totāli atšķirīga no tava repertuāra. Es vienkārši iesniedzu dziesmu no sava albuma un to uz skatuves izpildīšu savā manierē. Man nebūs dejotājas ar spalvām vai roboti.

Būtībā tavs mērķis nav uzvarēt, bet atrādīties?

Jā, tā varētu teikt. Kaut gan es uzskatu, ka mana dziesma varētu arī uzvarēt. Latvija ir maza, un katru iespēju parādīties publikas priekšā vajadzētu izmantot. Es šobrīd esmu labā formā. Kāpēc lai nepiedalītos?

Kā vienmēr esi tiešs un atklāts.

Nu ja, es lasu intervijas un man nav interesanti, nekas netiek pateikts, visi kaut kā notušē, noklusē, minimāli pauž kādu konkrētu viedokli, runā standartfrāzēs. Arī tauta ir tāda.

Latviešiem nepatīk asas kustības.

Labāk, lai sesto reizi ir tas pats vecais čalis ar ģitāru nekā kāds jauns. Es vispār jūtos Latvijā kā krievs. Man tā mentalitāte ir tuvāka, tā latviskā ieturētība, skaudība, kurnēšana aiz muguras netīk. Man tuvāka ir mentalitāte, kas ir atvērta, atklāta, kas rīkojas saprotami. Kāpēc Krievijā ir KVN, humoršovi, stāvizrādes, spēcīgi talk šovi? Visi lec kājās, aizstāv savu viedokli, viens otru pārbļauj, dzīvo aktīvi līdzi! Latvijā nav nekā tāda. Viss ir rāmjos, viss ir ieturēts, un, ja kāds kaut ko drosmīgāku pasaka, tad apkārtējie nosodoši pagriež galvas.

Tāpēc mums arī sportā neiet. Mums nav uzvarētāju psiholoģijas. Paprasi, piemēram, serbam, tam pašam basketbolistam Dežanam Bodirogam. Vienā intervijā pirms Olimpiādes viņš, žāvādamies pie brokastu kafijas intervijā, saka: «Nu, tā. Mēs būsim pirmie, tad varbūt amerikāņi, lietuvieši, krievi...» Saproti? Mūsējie samierinās ar desmito vietu. Mums vienmēr mazliet pietrūkst spēļu galotnēs. Šeit gan cepuri nost Pļaviņam un Šmēdiņam - viņi vieni no retajiem, kas pārliecinoši vinnēja tieši galotnē.

Tā ir sporta audzināšanas problēma. Kad es trenējos basītī, tad, ja neiemeti kādus trīs metienus pēc kārtas, tev saka: «Ej malā, sēdies! Neredzi, ka tev šodien neiet?!» Amerikā savukārt - «keep going», turpini! Tev saka: «Tu esi labākais, tu esi stiprākais!»

Vajag letiņiem būt aktīvākiem, atbalstīt vienam otru!

Bet vispār esmu Nacionālās apvienības biedrs un liels Latvijas patriots.

Nobeigumā. Kāds ir «Z-Scars» statuss?

Grūti pateikt. Ir sajūta, ka radoši esam sevi izsmēluši. Ja kāds šodien aicinās uz koncertu, piemēram, par 500 latiem, gan jau savāktos (smejas).