Elizabetes Zagorskas atvaļinājums Austrijas Alpos (62)

«Šoreiz mūsu ceļojuma mērķis nebija slēpošana, vēlējāmies visa ģimenīte pabūt kopā un aizbraukt ārpus Latvijas. Izpētot lētākās aviobiļetes, nolēmām doties uz Milānu. Protams, ar maziem bērniem modes skates neapmeklēsim un šopingā neiesim, tādēļ izvēlējāmies slēpošanas kūrortu,» sarunā ar dzīvesstila portālu «Sejas» atklāj Elizabete Zagorska.

Lai būtu ērti pārvietoties ar ģimeni, Elizabete ar Rolandu noīrēja automašīnu, pārskaitot uz auto nomu nepieciešamo naudas summu. Taču pēc veiksmīga lidojuma nonākušiem galapunktā, liels bija pārsteigums, kad auto nomā tika paziņots, ka visas automašīnas ir iznomātas. «Tā mēs tur visi četri stāvējām ar slēpēm, slaloma zābakiem un piecām lielām ceļasomām. Redzot mūsu izmisumu, auto nomas darbinieki mums atdzina pēdējo automašīnu, kas bija pieejama. Kad ieraudzījām automašīnu «Nissan Micra», kas bija pat mazāka nekā mūsu līdzpaņemtā bagāža, sākām skaļi smieties. Nekas cits neatlika, kā iekārtoties automašīnā,» savu pirmo starpgadījumu, sākoties ceļojumam, atklāj dziedātāja.

Iepriekš Elizabete ar vīru slēpot devās uz Austrijas Alpiem, bet šoreiz viņi izmēģināja Itālijas kalnu ielejas. «Ja iepriekš, viesojoties itāļu ģimenē, likās, ka itāļi ir atsaucīgi un pretimnākoši, tad šoreiz pārliecinājāmies, ka komercdarbībā viņi ir vēsi un atturīgi. Pirmo dienu pavadījām uz kalna, jo visu laiku spīdēja saule un it sevišķi pēc tam, kad bērni iepriekš bija klepojuši, gribējām, lai viņi pavada laiku svaigā gaisā, nepiesārņotā vidē. Taču nākamajā dienā lija lietus. Lai arī bijām iegādājušies kalnu kartes visai ģimenei, nekādas atlaides nebija iespējams sarunāt un naudu mums atteicās atdot. Lai visu dienu nepavadītu viesnīcas numuriņā, radās ideja aizbraukt uz Venēciju. Iepriekš nebiju bijusi šajā pilsētā uz ūdens. Ceļš uz Venēciju ved pa lielu tiltu, un no redzētā man aizrāvās elpa. Pat vecākā meita Loreta bija sajūsmā par ekskursiju pa Venēciju, kur tik spēcīgi var sajust senatnīguma elpu,» viņa stāsta.

Ar to vien piedzīvojumi nebeidzās, nākamajā dienā Elizabetes ģimene nolēma doties ceļā uz Austrijas Alpu kūrortu Zoldenā. Pēc navigācijas norādītā maršruta bija jāveic 180 kilometrus garš ceļš. Taču 30 kilometrus pirms Zoldenas, kad jau, braucot pa kalnu serpentīnu, bijām 2500 metrus virs jūras līmeņa, navigācija paziņoja, ka tālāk ceļa vairs nav. Bijām nelielā kalnu ciematiņā un, lai noskaidrotu, kas par lietu, iegādājām ceļmalas bankā. Atklājās, ka šis ceļa posms – 30 kilometri - tik tiešām ir slēgts biezās sniega segas dēļ un nav nekādu apkārtceļu. Jau tā bijām visu ceļu braukuši gluži kā pa bobsleja trasi, un nu bija jāgriežas atpakaļ. Turklāt itāļi jau nezina, kas ir ziemas riepas, labi, ka mums bija līdzi ķēdes papildu drošībai. Bērni automašīnā saldi gulēja, un mēs divos naktī piestājām Zoldenā, nezinot, ka šajos datumos Zoldenas kalnu kūrortā ir ekskluzīva ballīte un nevienā no viesnīcām nav brīvu vietu. Trijos naktī mums iestājās izmisums, nolēmām braukt uz Insbruku. Četros no rīta arī Insbrukas viesnīcās nebija brīvu numuriņu, paņēmu rokās mazāko meitu un vienā no viesnīcām teicu, ka vienalga, kur, bet lai ierāda brīvu stūrīti, kur varam uzklāt paladziņu un atpūsties. Tikām pie numuriņa ar vienu lielu gultu un visi četri bijām tik laimīgi, ka beidzot varam ievilkt elpu. Nokavējām brokastis, bet kārtīgi izgulējāmies,» vēl ilgi Elizabetes atmiņā paliks Austrijas piedzīvojumi.

Pēc Austrijas brauciena Elizabete ar ģimeni apskatīja Veronas vēsturiskās vietas un pēdējā ceļojuma dienā pastaigājās pa Milānu. «Sapratām, ka ar bērniem tomēr deviņu dienu ilgs ceļojums ir par traku, jo pēdējās dienās meitas jau bija sagurušas. Nākamreiz noteikti ieplānosim īsāku ceļojumu,» viņa secina.