Atvadīties no aktrises bija ieradušās valsts augstākās amatpersonas - prezidents Andris Bērziņš un Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V); ziedus pie aktrises kājām nolika arī eksprezidents Guntis Ulmanis.

Atvadīšanās no aktrises notika Nacionālā teātra Lielajā zālē, kur uz skatuves bija novietots šķirsts. Skanot klusai mūzikai, uz skatuves ekrāna tika demonstrētas aktrises fotogrāfijas, bet pie Līnes šķirsta simboliskā goda sardzē pārmaiņus stāvēja Nacionālā teātra aktieri.

Latvijas Nacionālā teātra leģenda Līne mūžībā

pie saviem mīļajiem - dzīvesbiedra Gunāra Cilinska un dēla Aigara

- aizgāja 89 gadu vecumā 31.decembrī plkst. 5.30.

Būdama absolūtā skatuves valdniece, sievietes mīlestības apliecinātāja un izteicēja tās visdažādākajās izpausmēs, kopā ar savām skaistajām varonēm viņa izstaigājusi gan visus deviņus elles lokus, gan pacēlusies septītajās debesīs, tomēr nav nospēlējusi savu sapņu lomu - Džuljetu. Viņa bija lepna aktrise. Nekad nebija nekādu pretenziju, nekad neviena vārda vadībai par to, ko gribētu vai vajadzētu spēlēt.

Visu mūžu Līne ar pateicību pieminēja savus skolotājus Juriju Jurovski, Alfredu Amtmani-Briedīti un Veru Baļunu.

Līne, tāpat kā viņas skatuves māte Anta Klints, varēja teikt, ka tā nebija lietaina diena, kad viņa ieradās pasaulē. Visas zvaigznes bija labvēlīgas, lai rastos jauna skatuves zvaigzne.

Līne Nacionālajā teātrī ienāca no tā sauktā Tautas teātra tūlīt pēc kara, paralēli mācībām toreizējā Drāmas teātra studijā spoži atveidojot vairākas lomas repertuāra izrādēs - Skaidrīti Arvīda Griguļa «Uz kuru ostu?», Alīsi Andreja Upīša «Peldētājā Zuzannā» un dramatisko Ļubovu Maksima Gorkija «Pēdējos», apliecinot izcilo apdāvinātību bez ampluā robežām.

Velta Līne ir nospēlējusi gandrīz visas latviešu un pasaules klasiskās dramaturģijas skaistākās sieviešu lomas: Kristīni Rūdolfa Blaumaņa «Ugunī», Larisu Aleksandra Ostrovska «Līgavā bez pūra», Zentu Viļa Lāča «Zvejnieka dēlā», Bērziņu Lienu Andreja Upīša «Zaļajā zemē», Noru Henrika Ibsena «Leļļu namā», Katarīnu Viljama Šekspīra «Spītnieces savaldīšanā», Dezdemonu «Otello», Ofēliju «Hamletā», Mašu Ļeva Tolstoja «Dzīvajā mironī», Zāru, Antoniju un Pindacīšu Blaumaņa «Skroderdienās Silmačos», Dinu Raiņa «Jāzepā un viņa brāļos», Rozi Pētera Pētersona «Man trīsdesmit gadu», Ņeginu Aleksandra Ostrovska «Talantos un pielūdzējos», Elvīru Maksa Friša «Santakrusā», Zelmu Harija Gulbja «Cīrulīšos», Oļiņieti brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laikos», Indrānu māti Blaumaņa «Indrānos», Eteli Ernesta Tompsona «Pie Zelta ezera».

Sava veida radošs izaicinājums un izcila uzvara uz astoņdesmitās jubilejas sliekšņa bija aktrises radītais Fainas Raņevskas tēls Aleksandra Obrazcova «Divās sirdīs», tēls, kuru vislabāk raksturotu kāda izcila krievu dzejnieka salīdzinājums, ka pēc vienas dārgas porcelāna lauskas var pateikt, kāda ir bijusi visa servīze.

Māksliniece savas dzīves laikā ir

tikusi apbalvota ar gandrīz visām iespējamām augsto profesionalitāti un mākslinieciskumu apliecinošām balvām

un prēmijām. Taču sirdij pats tuvākais ir bijis Latvijas Valsts augstākais apbalvojums - Triju Zvaigžņu ordenis.

Nacionālais teātris Līni atzina par labāko 2002./2003. gada sezonas aktrisi, māksliniece ir saņēmusi Elzas Radziņas iedibināto ceļojošo balvu - kaklarotu. Aktrise saņēmusi arī Latvijas Republikas teātru skates «Spēlmaņu nakts» balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.