Pirmās rakstiskās liecības par dzirkstošo vīnu datētas ar 16. gadsimta sākumu. Saint Hilaire abatijas mūki rakstīja par «Blanquette de Limoux» dzirkstošo vīnu. Francijas dienvidrietumos dzīvojošo pieraksti radās aptuveni gadsimtu pirms šampanieša.

Kurš īsti ir šampanieša tētis?

Daudzi uzskata, ka šampanieša tēvs ir franču mūks Perinjons (Dom Pérignon), kurš darījis daudz laba šā dzēriena attīstībai. Taču šis priekšstats esot maldīgs.

Sešus gadus pirms aklā benediktiešu mūka ierašanās Hautvillere ciematā, netālu no Reimsas pilsētas, kas ir Šampaņas reģiona sirds, par šampanieša radīšanu jau rūpējās kāds cits kungs - Kristofers Meretis (Christopher Merret).

Dzimis nejaušībās

Līdz tam dzirkstošais vīns radās tikai dažādu nejaušību un gadalaiku maiņas rezultātā: «Otrreizējā fermentācija notiek konkrētā temperatūrā. Vasarā novāc vīnogas. Vīns turpina rūgt arī rudenī, kamēr vēl ir silts. Ziemā, kad kļūst vēsāks, rūgšana apstājas. Bet cukurs vīnā saglabājas. Pavasarī, kad pienāk silts laiks, fermentācija atsākas un sāk sprāgt korķi.»

Tā laika vīndari un arī Perinjons centās izvairīties no otrreizējās fermentācijas.

Toreiz dzirkstošu vīnu neuzskatīja par labu vīnu.

Dzirkstošā vīna gatavošana apdraudēja arī pašus vīndarus un viņu palīgus – ejot pa vīna pagrabiem, varēja iegūt pamatīgus zilumus no lidojošiem korķiem.

Ar šampanieša korķi var nogalināt!

Pēc likumiem, šampanieša pudelē ir sešu atmosfēru spiediens.

Pudelē ir tāds pats spiediens kā smagās mašīnas riepās.

«Varat iedomāties, kā ir, kad ar tāda spiediena raidītu korķi paņem un uzšauj! Parastajiem dzirkstošajiem vīniem spiediens ir 1,5-4,5 atmosfēras.»

Runājot par augsto spiedienu, vīnzinis atgādina, kā pareizi attaisīt šampanieša pudeli. Tā jātur 45 grādu leņķī, noteikti virzienā prom no cilvēkiem, un jāgroza pudele, turot korķi cieši rokā. «Nevajadzētu pudeli turēt uz galda un skatīties tai virsū, jo šādi var gadīties sāpīgi negadījumi.»

«Ja šampanietis nav pareizā temperatūrā vai arī tas pirms atvēršanas ir nedaudz sakratīts, tas ļoti viegli var izsprukt no rokām.» Neoficiāli zināms, ka Francijā ik gadu no tā nomirst vairāki cilvēki.

Šampanietis kļūst slavens

Bet turpinām par šampanieša vēsturi. Šampanietis uzplauka jau 19.gadsimta sākumā. «Šampanietis jau bija kļuvis slavens, taču tam vēl nebija tāda cena.»

Dzirkstošo dzērienu, tostarp šampanieša, ražošanu Eiropā ļoti negatīvi ietekmēja Otrais pasaules karš, kura laikā vīna darītavām vajadzēja ražot tūkstošiem pudeļu armijas vajadzībām, pretī nesaņemot adekvātu samaksu.

Otrā pasaules kara beigās toreizējais Šampaņas dzirkstošā vīna ražotāju apvienības prezidents saprata, ka šis dzēriens ir ļoti pieprasīts un slavens.

Viņš nolēma Šampaņas vīnogu cenu palielināt desmit reizes.

Šampanieša padarīšana par ekskluzīvu dzērienu izglāba visu Šampaņas reģionu, jo daudzi mazie ražotāji tolaik bija uz bankrota robežas.

«Mūsdienās šampanietis ir mūsu svētku neatņemama sastāvdaļa,» vīnzinis rezumē, atgādinot, ka šampanieti par savu mīļāko dzērienu atzinušas daudz leģendāru un ietekmīgu slavenību, piemēram, sers Vinstons Čērčils, Merilina Monro.

Lai arī šampanietis radies un joprojām tiek darīts tikai vienā nelielā Eiropas reģionā, šodien to bauda ļaudis visā pasaulē, tostarp Āzijā, kur pat radies īsts šampanieša bums.

Turpināsim izzināt šampanieša noslēpumus

Vīnzinis TVNET pastāstīja arī par šampanieša uzglabāšanas un malkošanas niansēm. Par tām varēsiet lasīt jau pavisam drīz!