Vladimirs Visockis ir krievu kultūras darbinieks, kuru ne velti sauc par leģendāru. Mākslas pasaule zaudēja bohēmas autoru pirms 32 gadiem, bet televīzijas kanāli joprojām atzīmē viņa dzimšanas un nāves gadadienas, rādot filmas un koncertus ar viņa piedalīšanos. Iedzīvotāju aptaujā, kas tika organizēta 2010.gadā, tika noskaidrots, ka 20.gadsimta Krievijā visgodājamāko personu sarakstā Vladimirs

Visockis ieņem otro vietu uzreiz pēc pirmā kosmonauta Jurija Gagarina.

Pēc Vladimira nāves, par viņu tika radītas ļoti daudzas televīzijas un radiopārraides, filmas, teātra izrādes, bet muzikālo izrādi «Visockis. Paradīzes āboli» prese sauc par «labāko, kas tika radīts par mākslinieku».

Tas nevienu nepārsteidz, jo jaunākais dēls ir mākslinieciskais vadītājs un tēlo izrādē, kas tapa 2005.gadā Maskavā. Ņikita Visockis – aktieris, režisors un scenārists – ar režisoru Rašidu Tuguševu veidoja šo izrādi Vladimira Visocka nāves 25. gadadienai. Pirmizrāde notika uz Vladimira Visocka vārdā nosauktā Kultūras centra-muzeja skatuves. Ņikita Visockis centru vada kopš 1996.gada.

Tēvs aizveda mani uz teātri, un man atvērās acis

Ņikita piedzima 1964.gadā Vladimira Visocka un aktrises Ludmilas Abramovas ģimenē. Vecāki izšķīrās, kad puikam bija četri gadi. «Kad man bija 13 gadi, māte sūdzējās tēvam, ka es nevaru atrast savu vietu dzīvē – toreiz mani visvairāk aizrāva basketbols un kautiņi ar draugiem. Tēvs aizveda mani uz teātri, un man atvērās acis,» atceras Ņikita Visockis.

Vladimirs Visockis nomira, kad Ņikitam bija 16 gadi. Bez šaubām, tēva daiļrades iedvesmotais jaunietis izvēlējās aktiera un režisora ceļu. Ņikita pabeidza Maskavas Valsts akadēmiskā teātra skolu, izveidoja savu teātri, tēloja desmitiem lomu filmās un izrādēs.

Radošais darbs ne reizi vien lika viņam atcerēties sava tēva stāstu. Galveno lomu izrādē «Vladimirs Visockis» Ņikita nospēlēja Tagankas teātrī, kurā savā laikā spēlēja viņa tēvs. Pērn ekrānos varēja redzēt filmu «Visockis. Paldies, ka dzīvs», kurai Ņikita uzrakstīja scenāriju un ierunāja sava tēva lomu. Filmā, kas tika veltīta Vladimira Visocka nāves 31.gadadienai, notēloja Sergejs Bezrukovs, Ivans Urgants un citas Krievijas kino un televīzijas zvaigznes.

«Sāpīgāko brīžu apzināšana nāk pakāpeniski. Tēva bērēs es neraudāju. Tikai pēc trīs gadiem es ar visu savu būtību sajutu – viņa nav, es nekad viņu neredzēšu. Bija laiks, kad es bēgu no tēva radošā mantojuma. Daudzi teica – pareizi, ierobežojies, radi tikai to, kas ir tavs. Tomēr pakāpeniski es sapratu, ka, šādi rīkojoties, es tikai cenšos izlikties par «vēso»,» domās dalās Ņikita Visockis.

Kad 1996.gadā Ņikita Visockis sāka vadīt Vladimira Visocka vārdā nosaukto kultūras centru-muzeju, viņš atrada tajā midzeni ar izzagtiem arhīviem un klaiņojošiem dzērājiem. Ņikita sameklēja sponsorus un pa kripatiņām savāca muzeja kolekciju, bet 2005.gadā muzejā tika uzvesta izrāde «Visockis. Paradīzes āboli».

Muzikālās izrādes pamatā ir Vladimira Visocka dziesmas un dzeja

Uz īpašo dekorāciju fona Ņikita Visockis ar neviltotu sentimentalitāti atveido tēva raksturu, bet aktieri Aleksejs Zikovs un Svetlana Grigorjeva dzied 24 populārās Vladimira Visocka dziesmas, kuras savijas ar izrādes sižetu.

Izrāde sastāv no trīs daļām. Pirmās daļas nosaukums ir – Boļšoj Karetnij Pereulok, kur mākslinieks aizvadīja jaunības gadus. Otrā daļa stāsta par Vladimira Visocka radošajiem gadiem Drāmas un komēdijas teātrī Tagankā, kurā viņš spēlēja no 1964.gada līdz mūža beigām. Trešā daļa ir filozofisks dziesmu un skatītāju dialogs. Muzikālie skaņdarbi atspoguļo visus Vladimira Visocka radošās darbības posmus – no agrīnām dziesmām un melodijām līdz tekstiem, kuri tika radīti lielās popularitātes laikā. Ne velti izrāde nosaukta tāpat kā viena no populārākajām Vladimira Visocka dziesmām.

Aleksejs Zikovs ieguva muzikālu izglītību slavenajā Gnesinu Maskas skolā, jau 2000.gadā Vladimira Visocka dziesmu festivālā, kas tika organizēts Čikāgā, tika izvēlēts kā labākais dzejnieka dziesmu izpildītājs. Šo titulu bards ieguva arī daudzajos citos konkursos. Mūziķis, kura repertuārā ir dažādi skaņdarbi – no romancēm līdz šansonam, 2003.gadā savā albumā iekļāva dziesmas, kuru pamatā bija Vladimira Visocka dzeja. Šo albumu pamanīja Ņikita Visockis un uzaicināja Alekseju Zikovu kļūt par izrādes daļu.

Aktrise Svetlana Grigorjeva un Aleksejs Zikovs sadarbojas jau ilgu laiku. 1998.gadā duets ieguva galveno balvu festivālā «Romanciāde». Aktrisei, kura tēlo teātrī un kino, kā arī ir strādājusi Vladimira Visocka trupā, izrādē «Visockis. Paradīzes āboli» ir iedota tādas sievietes loma, kas ar saviem monologiem un dziesmām izstāsta Vladimira Visocka dzīvesstāstu.

«Ar šo izrādi mēs vēlējāmies parādīt Visocka daiļradi jauniešiem, kuri piedzima jau pēc viņa nāves, iepazīstināt viņus ar šo fenomenu,» saka režisors Rašids Tuguševs.

Mērķis sasniegts – izrāde bija ļoti populāra ne tikai Krievijā, bet skatītāji piepildīja zāles arī Austrijā un Polijā. Muzikālais albums, kurā skan dziesmas no izrādes Alekseja Zikova un Svetlanas Grigorjevas izpildījumā, iemantojis īpašu uzmanību mūzikas mīļotāju vidū.

600 dziesmu, 30 kinofilmas, 15 izrādes, 3 laulības

600 dziesmu, 30 kinofilmas, 15 izrādes, 3 laulības, viena valsts prēmija, kura tika saņemta tikai pēc nāves, un vairāk nekā 25 pieminekļi – tie ir tikai skaitļi, kuri neatspoguļo patieso Vladimira Visocka ietekmi uz sabiedrības domāšanu.

Padomju varas nemīlēts, bet iekarojis miljonu cilvēku sirdis ne tikai ar dziesmām, bet arī ar lomām filmās «Tikšanās vietu mainīt nedrīkst», «Vertikāle», «Mazas traģēdijas», Vladimirs Visockis nav aizmirsts. Visu laiku tiek izdoti viņa mūzikas ieraksti, kuros aizsmakusī balss joprojām liekas klausītājiem noslēpumaini tuva. «Visockis. Paradīzes āboli» ir vēl viena iespēja pieskarties leģendai, kuru šoreiz stāsta talantīgs mākslinieka dēls.

_{Biļetes nopērkamas Biļešu servisa kasēs. Cena 5-25 lati.}