Jau vasarā Nacionālā teātra OKartes Jaunajā zālē tika uzbūvēti septiņi filmēšanas paviljoni un tika nofilmētas vairākas epizodes, izmantojot film noir vizuālo stilistiku. Pārējās epizodes aktieri izspēlēs uz skatuves, kuras scenogrāfiskais risinājums iecerēts kā filmēšanas paviljons.

Izrādes režisore Ināra Slucka: «Iedvesmojoties no Nicholas Ray filmas »In a lonely place«, man radās iecere iestudējuma «Zudušo laiku citējot» pamatā izmantot film noir stilistiku, savienojot to ar teātra estētiku. Izrādes mērķis ir pētīt, vai iespējams līdzās pastāvēt divu veidu tuvplāniem. Viens, kuru mēs redzam uz ekrāna un otrs, ko skatītājs redz dzīvajā, ņemot vērā, ka aktieru darbs mazajos spēles laukumos tiek uzskatīts par aktieru tuvplānu.»

Iestudējuma «Zudušo laiku citējot» pamatā ir stāsts par slavenu scenāristu, kuram jāuzraksta scenārijs jaunai filmai. Par filmas varoņiem viņš izvēlas sev pazīstamus cilvēkus, bet sevi - par filmas galveno varoni. Notiekošais ap viņu rada idejas notikumiem scenārijā, līdz vienā brīdī

realitāte saplūst ar fantāziju pasauli un iztēlē radītais galvenais varonis kļūst stiprāks par pašu scenāristu.

Jautājums par mākslinieka un viņa radītā darba mijiedarbību vienmēr ir palicis mīkla - kā un cik lielā mērā tie viens otru ietekmē?!

Jēdziens film noir pirmo reizi apritē parādījās Francijā XX gs.vidū

Pamatā tas attiecināms uz Holivudā XX gs.40. gadu sākumā tapušajām filmām, kuru stilistisko, tematisko, jēdzienisko līdzību pamanīja un definēja nevis to dzimtenē ASV, bet gan Francijā. Šo filmu raksturīgākās iezīmes ir klaustrofobija, izmisums, nihilisms, atsvešināšanās, varoņu nolemtība, līdz ar to radot arī atbilstošu vizuālo stilistiku- kontrastējošās gaismēnas, netradicionālu apgaismojumu, grafisko lakonismu.

Teksta autori Ināra Slucka un Ēriks Vilsons.

Lomās: Kaspars Zvīgulis, Līga Zeļģe, Ivars Puga, Ēriks Vilsons, Ģirts Liuziniks, Evija Skulte, Gunta Virkava, Zane Dombrovska, Normunds Laizāns, Egils Melbārdis.