Šobrīd apgriezienus uzņem jauna izrāde «Līgavainis», ko iestudējis Juris Rijnieks ar Lauri Dzelzīti titullomā. Bet tu esi šā darba literārā materiāla autors. Kā tev radās ideja uzrakstīt šādu monologu?

Uģis Segliņš: - Režisors Juris Rijnieks piedāvāja uzrakstīt stand-up komēdiju par tematu «kāzas». Savulaik Juris Liepājas teātrī iestudēja manu lugu «Kaktiņš», un man par to ir palikušas tikai labas atmiņas, - tā arī bija veltīta kāzu tēmai. Un, kad es sāku domāt par kāzām kā komēdiju, tad atcerējos TV šovu «Aklās kāzas». Lai gan manis rakstītais monologs itin nemaz nav saistīts ar reiz redzēto raidījumu, tomēr tā nosaukums man likās samērā simptomātisks. Tas raksturo mūsdienu cilvēku situācijā, kad plaukst «mīlestības tirgus».

Ko tu domā ar «mīlestības tirgu»?

U.Segliņš: - Pirmkārt, top arvien vairāk TV raidījumu - savedēju. Tie ir populāri un arī interesanti kā produkti. Tie aktualizē divas atšķirīgas vēlmes. No vienas puses -

panisku vilkmi pēc noformētām attiecībām, un tajā pašā laikā - pēc absolūtas brīvības.

Kņudinoši. Vēl viens faktors - lai gan mūsdienās ir dotas milzīgas izvēles iespējas, taču realitātē tās bieži vien izrādās tikai šķietamas. Un tas attiecas uz visu ko - dzīves ceļa izvēli, mantu izvēli, draugu izvēli... Tikko tu kaut ko izvēlies, daudzas citas durvis aizcērtas. Man likās, ka visā tajā slēpjas lielas dramaturģiskas iespējas.

Otrkārt, lielā mērā cilvēkam mūsdienās iestāsta, ka viņa vērtība ir cieši saistīta ar publicitāti vai ārējo izrādīšanos. Ja viņš nesaņems «sociālos glāstus», tad viņa dzīve nebūs pietiekami jēdzīga, ja viņa laime nebūs pietiekami pamanīta, tad viņš nešķitīs pietiekami «kruts». Bet - ja ir iespēja būt televizorā, tad viņš jau automātiski ir Zvaigzne. Un dažbrīd neīstais «zvaigznes statuss» kaitē uzmirdzēt paša «īstajai Zvaigznei».

U.Segliņš: - Man pašam par izrādi «Līgavainis» ir milzīgs prieks. Jo šis bija tas laimīgais gadījums, kad aktieris lomai ir ideāli piemērots, un Lauris darbam ir piegājis ar fantastisku atdevi. Savukārt Juris Rijnieks kā režisors ir licis lietā viņam piemītošo gudra jokdara talantu. Turklāt viņa piedāvātie audiovizuālie papildinājumi ir novatoriska un attīstāma iezīme stand-up komēdiju kontekstā. «Pannas teātris» šobrīd neapšaubāmi ir līderi stand-up komēdiju veidošanā.

Bet komēdija taču ir ļoti grūts žanrs. Likās, ka esi tāds ļoti nopietns...

U.Segliņš: - Tas laikam ir tāds manas dzīves paradokss - būdams samērā noslēgts un kopumā pārnopietns tipiņš, dziļākajā būtībā tomēr esmu ironisks un ļoti humorīgs. Bet tādu mani pazīst tikai tie nedaudzie cilvēki, kurus pielaižu tuvāk un kam atveros. Vai arī - es to humoru izpaužu rakstot. Piemēram, šis teksts it kā pats rāvās uzrakstāms. Man brīžiem bija sajūta, ka nespēju tik ātri parakstīt, cik pats teksts skrēja uz priekšu. Līdz ar to - tas bija tīrs iedvesmas darbs.

Rakstīju un pats smējos. Paldies Dievam, smejas arī skatītāji.

Varbūt svarīgs faktors bija arī tas, ka nesen biju izlasījis jaunu grāmatu par sitkomu tapšanas teoriju un centos to lietot praksē.

Tu esi strādājis gan televīzijā, gan teātrī. Tagad - galvenokārt esi lektors, turklāt turpini arī pats mācīties - psihodrāmu. Kādi ir tavi novērojumi, domājot par izglītību?

U.Segliņš: - Novērojumi attiecībā uz studentiem ir tādi, ka šī paaudze ir riskēt gatava un viegli ierosināma radošam darbam. Talantīgi mirkļi sprēgā, un ļoti gribas tos balstīt, nevis nokaut. No otras puses - man ir skumji vērot, ka mātei Latvijai, kā izskatās, maz kas no šīs paaudzes būs vajadzīgs. Viss sašaurinās, iedzīvotāji un to vajadzības samazinās. Līdz ar to rodas iespaids, ka viņi jau sākotnēji gatavojas kādam «B scenārijam»... Tāpēc - reizē interesanti, bet arī satraucoši.

Tu par to rakstīji arī savā dienasgrāmatā «Lieso laiku laimes formulas», ko pērn izdeva apgāds «Mansards». Tas ir samērā drosmīgi - ļaut pasaulei ielūkoties savā dienasgrāmatā...

U.Segliņš: - Es pirms pāris gadiem nolēmu fiksēt ik dienu ar vismaz dažām rindām, lai nebūtu sajūtas, ka viss paiet bez pēdām. Un šis laika patēriņš un risks - vai to vajag - attaisnojās. Jo cilvēks uzmanīgāk vēro, jo vairāk pamana. Un jāteic, ka daudzas detaļas, nianses mums līdzās ir vienkārši fantastiskas, kas citādi paslīdētu garām, vienkārši palaistas vējā. Kā mēs dzīvojam, kurp ejam, ko sastopam... Tā arī radās mazi piezīmju cikli par «Ēdnīcu», «Dienām», «Nedienām», «Galda piederumiem»... Un man laimējās, ka noformējums šo grāmatu ierindoja skaistāko grāmatu nomināciju sarakstā konkursā «Zelta ābele». Tā grāmata man vēlreiz nostiprināja pārliecību, ka «Dievs mīt detaļās»...

Cik noprotu, ticības jautājumi tev ir ļoti svarīgi?

U.Segliņš: - Ja kāds man sen atpakaļ būtu teicis, ka būšu ticīgs, es būtu pasmējies. Bet, kad pienāk tā Dieva atklāsme, dzīve pārvēršas. Un nu jau gadiem eju uz Torņakalna baznīcu. Tur ir lieliski mācītāji. Bez dievkalpojumiem draudzes namā notiek arī daudzas citas aktivitātes -, piemēram, semināri par eneagrammām (proti, tas ir sens cilvēku iedalījums pēc rakstura un temperamenta ievirzes), meditāciju vakari...

Bet tu arī pats joprojām turpini mācīties?

U.Segliņš: - Jā, «Moreno institūtā Latvijā». Mēs - četri ņipri, pārdroši cilvēki, katrs ar savu specialitāti un pieredzi - vispirms pabeidzām pamatizglītību psihodrāmā, grupu terapijā un sociometrijā. Un tagad turpinām mācības, lai iegūtu nākamo pakāpi - psihodrāmas līdera izglītību. Psihodrāmu uz Latviju atveda Zviedrijas latviete Ināra Erdmane. Nu jau viņa ir izaudzinājusi ne vienu vien psihodrāmas speciālistu paaudzi.

Kas tā ir - psihodrāma?

U.Segliņš: - Īsi sakot, «dvēsele darbībā» jeb grupu psihoterapija, kurā katrs dalībnieks ļoti aktīvi līdzdarbojas. Tā ir iespēja paskatīties uz savām problēmām, iejūtoties dažādās lomās, pēc tam arī dzirdot citu viedokļus un refleksijas par savu pieredzi. Tā ir tiešām ļoti dziļa un efektīva metode savas dzīves sakārtošanai. Un es to nesaku kaut kādu teorētisku iespaidu vadīts, bet no personiskās pieredzes. Viss sākās ar to, ka arī manā dzīvē bija krīzes periods, kad es mēģināju rast risinājumus. Man ieteica pieteikties psihodrāmas grupā, un es divarpus gados guvu ne tikai risinājumu savas dzīves situācijai, bet arī milzīgi bagātu cilvēcisko attiecību pieredzi. Tāpēc es ļoti

vēlējos arī pats apgūt psihodrāmu - ne tikai kā dalībnieks, bet arī kā tās vadītājs.

Šobrīd esmu ceļā uz šo mērķi. Un joprojām atskāršu tās bagātās iespējas. Varbūt arī tāpēc, ka man dzīvē ir bijis daudz saskares ar dramaturģiju - gan strādājot teātrī par literārās daļas vadītāju, gan pašam rakstot.

Bet, atgriežoties pie izrādes «Līgavainis»... Kam tu ieteiktu jauno izrādi noskatīties?

U.Segliņš: - Visiem tiem, kam nav sveša humora izjūta un kas grib jautri pavadīt vakaru. Turklāt es ceru, ka daudzi atskārtīs, cik «mīlestības tirgum» maz ir kopīga ar to, ko mēs sirdī tik tiešām jūtam. Mūsu sirds un dvēsele ir daudz plašāka par uzspiestiem izrādīšanās rāmjiem. Patīkamu skatīšanos!

«...un es sapratu, ka mana krūzīte vairs nemūžam nestāvēs tajā vietā, kur es to nolikšu... Manas vecās, mīļākās, nodriskātākās džinsas viņa man vairs nekad neļaus uzvilkt. Jebkurš aliņš būs kā laimests loterijā, pie kura var tikt labi ja reizi tūkstoš gados... Nu kas mani trieca izrunāt tos liktenīgos vārdus!?» (Uģis Segliņš «Līgavainis»)

Tuvākās izrādes

13.okt. Ventspils kultūras centrs

17.okt. Rīga, Splendid Palace

20.okt. Siguldas pilsētas k/n

24. okt. Carnikavas Tautas nams

27. okt Iecavas k/n

28.okt. Cēsu CATA k/n

31.okt. Salacgrīvas k/n

9. nov. Bauskas Tautas nams

10. nov. Ozolnieku kultūras nams

14. nov. Rīga, Splendid Palace

16. nov. Salaspils kultūras nams «Rīgava»

29. nov. Kuldīgas kultūras centrs