Eiropas brīvās improvizācijas skatuves meistarus Pīteru Brocmanu un Matsu Gustavsonu apvieno ļoti savdabīgs skanējums, kurā melodiskas un liriski noskaņotas spontānas kompozīcijas tiek veidotas uz skarbi trokšņainu un delīrisku improvizāciju pamata.
Viens no Vācijas slavenākajiem saksofonistiem, Pīters Brocmans, ir plaši pazīstams kā viens no agresīvākajiem improvizētājiem un vienlaikus liriskākā toņa īpašniekiem tradīcijā, kas cēlusies no Albertam Aileram radniecīgas estētikas, savukārt zviedru multiinstrumentālists Matss Gustavsons, ir labi zināms ar saviem ansambļiem «The Thing» un «AALY Trio», kā arī inovatīvām paralēlēm starp frīdžezu un mūsdienu roku, ko viņš velk savā mūzikā, tostarp sadarbībās ar tādām rokgrupām kā «Sonic Youth» un eksperimentiem ar elektroniskās mūzikas elementiem, kā arī sarežģītajās improvizācijās. Šo vīru mūzika sevī apvieno visas spilgtākās mūsdienu frīdžeza īpašības: raupju, agresīvu skanējumu, cieņas apliecinājumus džeza klasiķiem un senākām mūzikas tradīcijām, tehnisku virtuozitāti un īpašu izpratni par spontānu skaistumu mūzikā.
Interesants fakts par Pīteru Brocmanu: kad kādas lekcijas laikā vaicāts, lai nosauc mūziķus, kas viņu iedvesmo, bijušais ASV prezidents Bils Klintons kā vienu no diviem minēja tieši šo draudīgā paskata vācu džentlmeni un mākslinieku, lietodams epitetu «dižens». Un, ņemot vērā vairākas šī vārda izpratnes, neviena no tām attiecībā uz Brocmanu nešķiet neatbilstoša: jau kopš sešdesmitajiem gadiem, vadot dažādus muzikālus grupējumus ar kolēģiem no visas pasaules un regulāri papildinot diskogrāfiju, kas sniedzas nu jau pāri septiņdesmit mūzikas ierakstiem, viņš rada mūziku ar visaptverošu un dārdoši smagu skanējumu, kas, kā savulaik izteicies kāds kritiķis, izraisa vienlaicīgi gan paniku, gan dzīvesprieku. Viņš ir ietekmējies gan no frīdžeza novatoru Orneta Koulmena un Alberta Ailera darbiem un idejām, gan no tādu 20. gs. stūrakmeņa komponistu daiļrades kā Karlheincs Štokhauzens un Džons Keidžs.