Pasaulē praida rīkošana ir kļuvusi teju vai par ikgadēju un jau iepriekš paredzamu tradīciju, tomēr lesbiešu, geju, biseksuālu, transpersonu (LGBT) un viņu draugu apvienības «Mozaīka» rīkotie Draudzības dienu gājieni Rīgas centrā ir pulcinājuši ne vien LGBT aktīvistus, bet piesaistījuši agresīvi noskaņotu un skaļu protestētāju uzmanību. Viņu vardarbība, naidā sarauktās sejas un izkliegtās lamas ir atgādinājušas par sabiedrībā pastāvošo neiecietību pret homoseksuāļiem un pārējiem «citādajiem». Tāpat kopš pirmā praida gājiena Latvijā LGBT aktīvisti ir saskārušies ne tikai ar naidīgi noskaņotu pūli, bet arī ar populistisku politiķu neiecietīgiem izteikumiem, kuri ir gan nosodījuši gejus un lesbietes, gan likuši šķēršļus gājienu rīkošanai.

Tieši tādēļ Rudušas grāmata ir tik nepieciešama un slavējama, jo autore no homoseksuālo subjektu redzespunkta tiecas izgaismot to, kā homoseksuāļi dzīvo neiecietīgā sociālajā vidē. Saprotams ir arī grāmatas akcents uz Padomju laikiem un to potenciālo ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. Sabiedrības normas un attieksme pret «citādību» nenokrita pēkšņi no gaisa pēc neatkarības atgūšanas. Latvijas sabiedrība toreiz nebija nekāda tabula rasa, jo lielākā daļa ļaužu bija uzaugusi Padomju Savienībā, un tāpēc ir ticami, ka sociālās attieksmes pret visa veida «citādajiem» veidojās tieši Padomju periodā. Izprotot homoseksuāļu dzīves apstākļus Padomju Latvijā, ir iespējams precīzāk saprast mūsdienu Latvijas homoseksuāļu identitāti un saknes mūsdienu Latvijā sastopamajai neiecietībai pret gandrīz vai jebkura veida «citādību».

Akcents uz dzīvesstāstiem un vēsturisko mantojumu

Rudušas grāmata sastāv no divpadsmit homoseksuāļu dzīvesstāstiem, ar kuru palīdzību autore rāda, ka homoseksuāļi pretēji populārajam stereotipam eksistēja arī Padomju Latvijas sabiedrībā un kā viņu dzīvi gan toreiz, gan šodien ierobežoja sabiedrības negatīvā attieksme. Manuprāt, dzīvesstāsti kā stāstījuma metode šeit attaisno savu mērķi, jo nekādi demogrāfiskie dati, socioloģiskie termini vai juridiskās kategorijas nepadara cilvēkus un to likteņus tik dzīvus, daudzkrāsainus un sarežģītus kā mērķtiecīgas intervijas par viņu dzīvi. Tomēr dzīvesstāstu metode ir pateicīga ne tikai tādēļ, ka tā iezīmē spilgtas indivīdu dzīves un ieskicē sociālo kontekstu, bet arī tādēļ, ka tā padara grāmatas saturu vieglāk uztveramu un pieejamu plašākam lasītāju lokam. Socioloģiskie pētījumi par homoseksuāļu diskrimināciju varētu būt ārkārtīgi noderīgi tehnokrātiskā diskusijā par neiecietības novēršanu, bet homoseksuāļu dzīvesstāsti var uzrunāt teju vai visus, kuri vēlas uzzināt kaut ko jaunu par to, kā dzīvo viņu līdzcilvēki.

Homoseksuāļu dzīvesstāsti var uzrunāt teju vai visus, kuri vēlas uzzināt kaut ko jaunu par to, kā dzīvo viņu līdzcilvēki.

Hronoloģiski autore pievērš lielāko uzmanību tieši Padomju laikiem, kuros uzauga gandrīz visi interviju varoņi. Tomēr fiksētie dzīvesstāsti nepārtrūkst pēc 1991. gada un autores sarunas ar grāmatas varoņiem iestiepjas arī modernās Latvijas laikos. Tādēļ lasītājs var nereti uztvert kontrastu starp homoseksuāļu piedzīvoto apdraudētību un pazemojumiem Padomju laikos ar relatīvajiem uzlabojumiem dzīves situācijā pēc neatkarības atgūšanas (piemēram, 3. stāstā «Akmeņi somā»). Manuprāt, autore varēja uzsvērt šo kontrastu spilgtāk, kad viņa rekonstruēja intervēto personu dzīvesstāstus. Tā kā nošķīrums starp Padomju un neatkarības laikiem dažos stāstījumos teju vai izzūd (piemēram, 4. stāstā «Hetero džinsi» vai 10. stāstā «Mātes vīns»), rodas iespaids, ka nekādas īpašas izmaiņas pēc neatkarības atgūšanas geju un lesbiešu dzīvē nav. Protams, to var interpretēt kā mājienu, ka Latvijas sabiedrības attieksmi un homoseksuāļu dzīvesstilu vēl joprojām raksturo mantojums no Padomju laikiem.

Dzīvesstāsti ir bagāti ar nozīmīgām detaļām, tāpēc šeit nesekos recenziju formai tik pierastais satura kopsavilkums. Turpinājumā es gribētu pievērst uzmanību konkrētiem tematiem, kurus autores intervētie homoseksuāļi iztirzā savos dzīvesstāstos un, kurus iztirzājot, var manīt vēstures mantojumu no Padomju laikiem un kontrastējošās izmaiņas modernās Latvijas sabiedrībā, — uzaugšana pret «citādo» neiecietīgā sabiedrībā, savas homoseksuālās orientācijas apzināšanās, izdzīvošanas stratēģijas un sapņi.

Sevis apzināšanās nežēlīgā sabiedrībā

Personīgi vissāpīgāk man bija lasīt, kā interviju varoņi bērnībā sāka pzināties savu homoseksuālo orientāciju. Tā vietā, lai izjustu prieku un ziņkārību par savu seksuālo attīstību pubertātes laikā, lielākā daļa intervēto stāstu liecina, ka sevis apzināšanās process Padomju Latvijā saistījās galvenokārt ar atskārsmi par savu «citādību». Daži varoņi uzzina, ka viņu jūtas ir patoloģiskas, jo izlasa Jāņa Zālīša grāmatu «Mīlestības vārdā» (kā Ruduša atzīmē — tā bija gandrīz vai vienīgā grāmata par seksualitāti, kura iznāca Padomju Latvijas laikos), kura apraksta homoseksualitāti kā slimību. Cits varonis pilnīgi nejauši no saviem dienesta biedriem uzzina, ko nozīmē lamuvārdi «zilais» vai «pediņš», un saprot, ka rupjie lamuvārdi apzīmē tādus vīriešus kā viņš.

Kādas sekas uz homoseksuālajiem jauniešiem var atstāt tik negatīvi lādētie sabiedrības priekšstati par homoseksualitāti? Visspilgtāk uz šo jautājumu atbild Māra Santa stāstījums (11. stāsts «Dzīvam būt»). Māris jau skolas gados uzzinājis no apkārtējiem, ka homoseksualitāte ir «nosodāma nenormālība», dzirdot, kā viņa kaimiņienes aprunājušas mazpilsētā dzīvojošos homoseksuāļus. Baidoties, ka homoseksuālā orientācija neļaus viņam īstenot sapni nodibināt laimīgu ģimeni, Māris dodas pie ārstiem uz hipnozes seansiem, lai «izārstētos» no homoseksualitātes. Tāpat viņš meklē Dieva palīdzību un mokās ar domām par pašnāvību. Viņa plānotā pašnāvība neizdodas vienīgi nejaušības dēļ.

Homoseksuāļu stāsti par savu saskari ar neiecietību skolas vidē ieskicē ārkārtīgi nežēlīgas sabiedrības vaibstus.

Sabiedrības negatīvajai attieksmei var būt arī fiziski traumējoša ietekme uz homoseksuālajiem jauniešiem. Stāstā «Akmeņi somā» tiek spilgti attēlota padomju skola un tajā valdošā negatīvā attieksme pret jebkādu «citādību». Ja «citādais» ir zēns, kurš neuzrāda parastos vīrišķības «rekvizītus», piemēram, interesi par sportu vai spēju kauties, pret viņu vēršas «pareizie» zēni ar tādu uzvedību, kuru mūsdienās sauktu par mobingu — sistemātisku garīgu un fizisku vardarbību un pazemošanu. Skolotāju līdzzināšana un tādēļ nodevīgā klusēšana par «sievišķīgā» puiša pazemošanu normalizē mobingu un padara to par sociāli akceptētu praksi. Nav nekāds brīnums, ka stāsta varonis Aivars savā vēlākajā dzīvē velk paralēles starp nežēlīgajiem «pareizajiem» zēniem, kuri viņu katru dienu skolā iekaustīja un pazemoja, un tā saucamajiem «remontniekiem» — vīriešiem, kuri pastrādā neiecietības motivētus, vardarbīgus noziegumus pret homoseksuāļiem. Kopumā homoseksuāļu stāsti par savu saskari ar neiecietību skolas vidē ieskicē ārkārtīgi nežēlīgas sabiedrības vaibstus.

«Citādo» izdzīvošanas stratēģijas

Rudušas apkopotās intervijas arī uzskaita galvenās izdzīvošanas stratēģijas, un šeit ir redzamas arī galvenās atšķirības starp Padomju laikiem un neatkarīgo Latviju. Īpašs pārsteigums nerodas, ka stāstos par Padomju laikiem dominē dubultdzīve, izlikšanās par heteroseksuāliem un anonīmi un nejauši seksuālie kontakti kā galvenās stratēģijas, lai netiktu atklāta stāstītāju homoseksuālā orientācija un pret viņiem nevērstos likuma bardzība — brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem — vai «remontnieku» vardarbība. Gluži kā politiskie disidenti, arī homoseksuāļi Padomju laikos radīja seksuālās disidences subkultūru un pagrīdes dzīvesstilu ar tās slepenajiem kodiem un pielāgošanās stratēģijām.

Pieeja internetam un geju klubu parādīšanās, šķiet, ir mazinājušas vientulības sajūtu un bailes no ļaužu noraidošās attieksmes.

Stāsti par homoseksuāļu dzīvi mūsdienās tomēr ir nedaudz pozitīvāki. Atklātība par savu orientāciju ģimenes, radu vai darbabiedru priekšā vairs nav kategoriski neiespējama, pat ja lielākā daļa intervēto ir ārkārtīgi piesardzīgi ar šī fakta atklāšanu, raizējoties par savu tuvinieku un draugu reakcijām. Pieeja internetam un modernajiem saziņas līdzekļiem un geju klubu parādīšanās, šķiet, ir mazinājuši vientulības sajūtu un bailes no ļaužu noraidošās attieksmes. Daudzi ir arī atklājuši, ka dzīve neiecietīgajā Latvijas vidē nav nolemtība un emigrē uz Lielbritāniju vai citām tolerantām Eiropas valstīm.

Pretrunīga attieksme intervētajiem ir par tādu izdzīvošanas stratēģiju kā homoseksuāļu pašorganizēšanos savu tiesību aizstāvībai. Daži, šķiet, vecāka gadagājuma ļaudis uzsvēruši, ka nevajagot «prasīt tiesības un provocēt» (2. stāsts «Tikai darba laikā») vai ka viņiem cilvēktiesības esot «pie kājas» (5. stāsts «Mantinieka vārdā»). Citi — Aivars, Kārlis Streips (12. stāsts «Nopelniem bagātais») un Māris Sants — savukārt piemin savu iesaisti homoseksuāļu tiesību organizācijās kā teju vai pašsaprotamu lietu. Lai arī Māris ir piedzīvojis ļaužu apsmieklu un nievas pēc viņa iesaistes geju tiesību aizstāvībā, viņš plāno atgriezties Latvijā un turpināt savu sabiedrisko darbību: «Ja tev vienalga, ka ļaunums ir pasaulē, tad tu esi miris.»

Sapnis par laimīgu ģimeni

Nodibināt ģimeni un radīt pēcnācējus — šķiet, ka tā varētu apkopot intervijas varoņu sapņus. Tomēr, ja sapnis ir līdzīgs, tas nebūt nenozīmē, ka līdzīgs ir arī ceļš, kā īstenot sapni. Daži intervētie varoņi ilgojas nodibināt ģimeni ar savu viendzimuma partneri. Bet biju arī pārsteigts, cik bieži, lasot intervijas, uzdūros heteronormas kodolā esošajam mītam, ka tikai heteroseksuālā ģimenē ar bērniem un mazbērniem var atrast patiesu laimi. Citiem vārdiem runājot, tā īsti laimīgs (pat kā homoseksuālis!) būsi tikai tad, ja nodibināsi ģimeni ar sievieti un radīsi pēcnācējus. Šī mīta dzīvelīgums homoseksuāļu subkultūrā manī viesa vairākus jautājumus. Piemēram, cik lielā mērā šie vīrieši sevi patiešām apzinās kā homoseksuāļus un nedomā par saviem homoseksuālajiem sakariem kā par «vaļasprieku»? Vai viņu pārliecība, ka dubultdzīve ir vienīgais ceļš, kā būt patiesi laimīgam, ir neapzināti internalizēta izdzīvošanas stratēģija (izlikšanās par heteroseksuāli), kas paradoksālā kārtā ierobežo viņu pašu iztēli un brīvību?

Homoseksuāļi nākotnē izvairītos no dubultdzīves, meliem un izlikšanās par heteroseksuāli, ja viņiem būtu juridiska iespēja nodibināt ģimeni ar sava dzimuma partneri un adoptēt un uzaudzināt bērnus.

Šķiet, ka atbildi uz šiem jautājumiem vismaz daļēji var rast, uzmanīgi lasot 9. stāsta («Hroniskais mirkļa vājums») beigu daļu, kurā Dainis argumentē, kāpēc viņš ir izvēlējies dzīvot dubultdzīvi. No vienas puses, apprecoties viņš gribējis atvairīt savas kulturālās kopienas un ģimenes spiedienu. No otras puses, viņaprāt, attiecībām ar vīriešiem neesot nākotnes, jo «bērnu nav, cilvēki kļūst veci, un nav [nekā] paliekoša». Tomēr šķiet, ka gados jaunākajam Dainim nav tādas pārliecības kā Aleksandram («Mantinieka vārdā»), ka visi homoseksuāļi ir nolemti nelaimīgai dzīvei un vientulībai vecumdienās. Dainis atzīst — ja homoseksuāļi varētu adoptēt un audzināt bērnus Latvijā, tad «dzīve būtu pasakaini forša, tad būtu harmonija». Es to interpretēju kā atziņu, ka vairāki homoseksuāļi nākotnē izvairītos no dubultdzīves, meliem un izlikšanās par heteroseksuāli, ja viņiem būtu juridiska iespēja nodibināt ģimeni ar sava dzimuma partneri un adoptēt un uzaudzināt bērnus.

Noturīgie ieraksti un nākamie soļi

Cik noturīgi ir Padomju laika mīti un normas? Ja ticam Rudušas tēzei, tad Latvijas PSR Kriminālkodekss un Zālīša bēdīgi slavenais Padomju laika bestselleris ir radījuši ārkārtīgi noturīgus ierakstus mūsu prātos un kolektīvajos priekšstatos par homoseksualitāti. Arī politiskajā sfērā daži populisti atražo šos mītus vai meklē jaunus paņēmienus, kā iztēlot homoseksuāļus kā radikāli «nepareizus» un tādēļ ļaunus, netikumīgus vai pat nepatriotiskus. Lasot dzīvesstāstus, šķiet, ka arī daži homoseksuāļi ir daļēji integrējuši dažus no mītiem savos priekšstatos par laimīgu dzīvi.

Pēc grāmatas izlasīšanas gaisā paliek karājamies vienīgi jautājums — un ko darīt tālāk?

Tomēr koncentrējot uzmanību tikai uz neiecietīgo mītu kontinuitāti neatkarības laikos vai uz to iespraukšanos homoseksuāļu dzīvesgājumos, varam piemirst, ka ne visi heteroseksuāļi Latvijā ir apmāti ar aklu neiecietību pret gejiem un lesbietēm. To pierāda kaut vai aizkustinošie stāsti par vecāku izprotošo un pieņemošo attieksmi pret saviem homoseksuālajiem bērniem (piemēram, 10. stāsts «Mātes vīns»). Tāpat Ruduša ir mēģinājusi parādīt, kā «citādie» vai nu pretojas valdošajiem mītiem, vai gluži kā par spīti tiem mēģina definēt savu dzīvi citās, jaunās kategorijās. Pēc grāmatas izlasīšanas gaisā paliek karājamies vienīgi jautājums — un ko darīt tālāk?

Iespējams, ka šīs grāmatas iespaidā vismaz daži geji un lesbietes sasparosies, atradīs solidaritāti ar saviem likteņa brāļiem un māsām un aktīvi iesaistīsies savu tiesību aizstāvībā. Tāpat pieļauju, ka pārējiem tā rosinās pārdomas, kā sabiedrība ir izturējusies un vēl joprojām izturas pret homoseksuāļiem vai pārējiem «citādajiem». Es īpaši ceru, ka grāmatu izlasīs arī skolotāji, kuriem ir īpaši svarīga atbildības nasta mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā — izaudzināt iecietīgus un viens otra «citādību» respektējošus pilsoņus. Tāpat man šķiet, ka šī grāmata jau ir radījusi konkrētu pozitīvu efektu, jo to var uztvert kā mēģinājumu rakstīt alternatīvu stāstu pašreiz sabiedrībā eksistējošajiem mītiem par homoseksuāļiem. Manuprāt, autore ir pelnījusi uzslavu, ka ir uzrakstījusi jaunu nodaļu mūsdienu Latvijas sociālajā vēsturē, tajā iekļaujot arī oficiālajā vēsturiskajā naratīvā tik bieži izslēgtos «citādos».

^{* Raksta autors: Pēteris Timofejevs Henriksson, politikas zinātnes doktorants, Umeo Universitāte}