TV realitātes šova «Cīnītājs» sakarā esi pieteikta kā stingrā trenere. Kāpēc tāds apzīmējums – moki cilvēkus?

Esmu stingra trenere, jo uzskatu, ka bez simts procentu atdeves nevar neko sasniegt. Bet šoreiz es tā īstā mocītāja nebūšu, esmu uzaicināta kā šova vadītāja. Iešu un darīšu to, ko šova veidotāji būs izdomājuši. Vara šoreiz nav manās rokās.

Apzīmējums «stingrā trenere» droši vien palicis no «OKartes skatuves» šova laikiem, kad liki jaunajiem talantiem no rītiem pamatīgi vingrot.

Tie «okartieši» jau vairāk māžojās. Manuprāt, tas viss šovs bija par garu, un viņi bija pārguruši arī tīri morāli. Tādēļ uz beigu pusi es jau vairs neņēmu viņus par pilnu, mēģinājām vienkārši kopīgi izturēt līdz galam. Bet, jā, kā trenere esmu stingra, taču arī pietiekami cilvēcīga.

Ar šādiem jaunajiem skatuves «zvaigžņiem» vispār ir viegli strādāt, nejuti jau no paša sākuma negatīvu attieksmi?

Nē, nekādas sliktās attieksmes nebija. Es pat biju patīkami pārsteigta, ka tie cilvēki bija tik sakarīgi, jo pirms tam man jau arī likās, ka būs traki. Man sanāk daudz darboties ar mūsdienu jaunatni, jo pašai ir deju studija. Viena meiteņu-dejotāju paaudze jau ir izaudzināta, tagad ir nākamā. Tā jaunā paaudze ir savādāka nekā mēs.

Kādi tad viņi ir?

Viņi ir daudz pašpārliecinātāki. No vienas puses tas ir labi, bet bieži tā pašpārliecinātība ir nepamatota. Arī jaunā šova atlasē, uz kuru bija pieteikušies 800 cilvēku, bija visādi brīnumi. Žūrijā bija arī Kašers no «OKartes skatuves», Andžejs Reiters, kurš ir personības izaugsmes treneris un kuru visi kļūdaini sauc par fitnesa treneri... Brīžiem bijām pat ļoti pārsteigti. No cilvēka nāk tāds tukšums, bet tai pašā laikā TĀDA pašpārliecinātība! Bet ir jau arī daudzas labas lietas.

Mūsu paaudze bija nospiestāka, pateicoties padomju laikiem. Jaunā paaudze vairāk uzdrīkstas.

Protams, viņu tiesības, it īpaši skolā, ir paceltas jau murgainā līmenī, bet viņi ir daudz atvērtāki, drosmīgāki. Es gan pati arī savulaik vienmēr pretojos dzelžainajai sistēmai, un tās pašas formas skolā man šķita kaut kādas šausmas.

Kas īsti tika vērtēts, atlasot tos cilvēkus, kam tagad vajadzēs sevi pierādīt Zemgales mežos?

Mūsu, žūrijas uzdevums bija viņus vairāk «atvērt», ko skatītāji arī redzēs atlases raidījumā 2. jūlija vakarā LNT kanālā. Mums bija viņi jāprovocē. Daudzi nāca ar trīcošām kājām. Pēc būtības jau katrs cilvēks ir interesants, bet bija svarīgi saprast, vai izvēlētais dalībnieks tiešām divus mēnešus varētu šķist saistošs skatītājam. Mēs visi tēlojam. Tādēļ ir interesanti, cik ilgi noturēsies jaunā šova dalībnieki. «OKartes skatuvē» to varēja izdarīt diezgan ilgi, jo tā šova dalībniekiem dzīves apstākļi, salīdzinot ar «Cīnītāju», bija kā pieczvaigžņu hotelī. Skarbajā meža vidē es domāju, ka cilvēki ātrāk nometīs savas maskas.

Mežā šova dalībniekiem tiešām būs jādzīvo zaru būdās un tamlīdzīgi?

Būtībā jā. Apstākļi būs ekstrēmi. Viņiem tiešām viss būs jādara pašiem. Viņi nonāks... īstā mežā.

Vai tas nozīmē, ka tika vērtēta ne tikai potenciālā dalībnieka personība un psiholoģija, bet arī fiziskās spējas?

Nē, būs arī tādi, kas nav dikti spēcīgi. Bet to cilvēku jau neviens ar varu nav piespiedis piedalīties. Visi ir pieauguši cilvēki, un pieaugušam cilvēkam kaut kāda atbildība par to, ko viņš dara, tomēr jāuzņemas.

Runa ir tikai par jauniem cilvēkiem?

Nē, būs arī vecāki ļaudis.

Tātad ir visas iespējas pavērot arī paaudžu konfliktu.

Jā, tā varētu būt.

Tas atgādina par pašu pirmo Latvijas TV realitātes šovu «Barbarossa» TV5 ēterā. Tur bija gan omīte, gan opītis, gan jaunie...

Pareizi, bija taču arī tāds! Protams, paaudžu atšķirību gadījumos tādos apstākļos kaut kādi konflikti ir sagaidāmi.

Es domāju, ka tur bija gan-gan. Pieaudzis vīrietis, kuram ir jau pieaudzis dēls, visticamāk, labi apzinās, uz ko viņš iet, pieredze ļoti labi ļauj saprast, ka būs jādzīvo, jāizdzīvo mežā. Tie jaunieši... Ej nu sazini, ko viņi īsti domā. Iespējams, ka lielākajai daļai svarīga šķiet tieši tā popularitāte, ko spēj sniegt televīzija. Bet es domāju, ka tie cilvēki, kas tajā mežā tiešām noturēsies, ja ne visus divus mēnešus, tad vismaz mēnesi, jo katru nedēļu notiks izbalsošanas, atnāks no tā šova atpakaļ nedaudz savādāki.

Turklāt gan jau, ka šovā padomāts arī par dažādiem tipāžiem. Vulgarizējot – pilsētas meitene, lauku mežstrādnieks un tā tālāk.

Protams, personības būs ļoti atšķirīgas. Var jau paņemt visus armijas puišus, viss būs kārtībā, tikai kurš to gribēs skatīties?

Tavs uzdevums būtībā būs aizbraukt uz to mežu un pateikt, kas viņiem jādara.

Jā. Un, protams, būšu klāt izbalsošanās.

Un tiešām nekādas vingrošanas?

Nē, nē, nē, šoreiz nekā tamlīdzīga.

Nuja. Lai vingro pa mežu paši. Tad sanāk, ka TV šovu šādā «tīrā» veidā vadīsi pirmoreiz. Pirms tam bija «Picca TV» vingrošana, jau minētā «OKartes skatuve»...

Tā sanāk. Pirms tam esmu televīzijā bijusi tikai savā ampluā. Es gan smējos, ka tas mani ir uztaisījis par vingrotāju, lai gan patiesībā esmu dejotāja. Esmu pat kļuvusi par «stingro treneri». Es, protams, arī trenēju cilvēkus, tā dejošana jau nav kaut kas pilnīgi cits.

Tev ir deju studija «X7», kas ir gana daudz bijusi manāma arī publiskā vidē – karsējmeitenes basketbola komandai «Barons», grupas «Linga» klips «Spārni», dažādi šovi...

Jā, biju ar tām meitenēm sasniegusi augstu līmeni. Saku pagātnes formā, jo tās grupas jau vairs nav, meitenes ir izaugušas. Naudu ar šādu dejošanu nenopelnīsi.

Tu pati arī vēl dejo vai nu jau darbojies tikai kā deju studijas vadītāja?

Es dejoju nodarbībās, jo kā tad citādi cilvēkiem kaut ko iemācīsi? Bet uz skatuves jau labu laiku vairs nekāpju. «Lingas» klipā gan parādījos, jo tur obligāti vajadzēja trīs meitenes. Gatavojāmies, gatavojāmies un pēkšņi viena no viņām paziņoja, ka viņai jābrauc uz Norvēģiju mācīties.

Zvanīju Lingam un teicu, ka man palikušas tikai divas meitenes. Viņš teica, ka klipā trim jābūt kā minimums. Tad nu stājos ierindā pati.

Bet tā lieta patīk un nedomā mest dejošanai mieru vispār?

Šo man visi prasa – tu joprojām vingro, joprojām dejo? Jā! Šajā dzīvē es droši vien tā arī turpināšu to darīt. Man jau no bērnības bija skaidrs, ko vēlos. Vienmēr šķitis dīvaini, kā cilvēki var nezināt, ko viņi vēlas darīt?

Kāpēc tieši dejošana?

Mamma trīs gadu vecumā aizveda uz baletu, un man tā lieta ārkārtīgi iepatikās un padevās.

Balets uzliek diezgan konkrētus rāmjus. Vēlāk saprati, ka nevēlies dejā sevi tik ļoti ierobežot?

Klasiku jau pamatā vajag vienalga, ko arī baletā guvu, bet pēc tam esmu dejojusi visu. Nemāku tikai stepu. Paliku pie show-dance, jo tajā var dejot jebko, miksēt kopā, ko tikai vēlies.

Ko šobrīd dara tava studija? Daudz cilvēku, konkrēti mērķi?

Tagad tā studija vairāk domāta jaunu meiteņu apmācīšanai un pieaugušiem cilvēkiem, kas vienkārši vēlas uzturēt sevi formā. Domāju, ka pie tā arī palikšu. Diez vai taisīšu atkal šovu deju grupu ar konkrētu virzību. Tai pašā laikā mani absolūti neapmierina tas līmenis, ko es redzu vietējos šovos, pasākumos. Tiešām briesmīgi! Es ar savu vārdu nespētu tāda līmeņa dejotājas uzlikt uz skatuves.

Kad ir nākamā dejotāju uzņemšana, ja vecākiem rodas interese sūtīt savu meitu tavā studijā (sk. raksta resursus – red. piez.)?

Rudenī. Apmācu meitenes no astoņu gadu vecuma. Bet tāpat arī pieaugušie ir aicināti, kā jau minēju, formas uzturēšanai.

Kāpēc nosaukums «X7»?

Izklausīsies varbūt pat mazliet muļķīgi, bet mana mīļākā automašīna ir «BMW» un ražošana savulaik apstājās pie «X6». Es paņēmu «X7».

Minēji, ka ar dejošanu jau naudu nenopelnīsi. Tiešām tik traki?

Latvijā ir pārāk mazs tirgus. Lai dejotājs būtu augsti profesionāls, viņam ir jādejo katru dienu, jātrenējas, jāuztur sevi formā. Tas ir reāls darbs, kas prasa visu laiku. Un katram dejotājam vajag tik un tik naudiņas, lai viņš varētu normāli dzīvot. Kā tad lai katram to samaksā? Reizi pa reizei ir lielie šovi, bet ar to ir par maz. Līdz ar to, mūsu profesionālais līmenis ir stipri par zemu.

Ja dejotājs vēlas tiešām dzīvot tikai no savas primārās nodarbošanās, tad atliek kas – piepelnīties striptīzšovos, kā to arī dara viena paliela daļa? Kā zināms, kur erotika, tur arī lielāka nauda.

Bez šaubām! Bet es nedomāju, ka tas ir labs risinājums. Par mākslu to tāpat vairs nevar saukt. Var jau to dēvēt par erotisko mākslu kustībā, bet tas tomēr ir pilnīgi cits žanrs. Protams, tur arī jāmāk kustēties.

Es reiz biju aizgājusi uz vienu striptīzšovu klubā «Dolls», kas kādreiz bija pretī operai. Dejotāja tur reāli bija viena, bet viņai bija vismazāk apaļumu. Pārējām savukārt bija tie apaļumi, bet kustējās viņas...

Cilvēkam, kurš neiet uz turieni baudīt dejas mākslu, droši vien bija OK.

Sanāk, ka Latvijā kā skatītāja negūsti baudījumu ne deju, ne kustību teātra, ne striptīzšovos?

Tā sanāk. Profesionālais kretīnisms. Redzu visu to, ko laikam nevajadzētu redzēt. Domāju, ka tā ir ar jebkuras profesijas pārstāvjiem. Frizieris droši vien redz, ka tai un tai dejotājai jau mati atauguši ne tā, kā vajadzētu.

Kuras mūzikas pavadībā ir vislabāk dejot un vingrot?

Katram droši vien savs. «OKartes skatuvē» ar to pašu Kašeru par šo strīdējāmies. Bet vispār vislabākā ir normāla, ritmiska mūzika, kas ir melodiska. Piedodiet, bet astoņdesmitie gadi rullē vislabāk! Tad bija ritmiska, melodiska mūzika, kas nebija samocīta, pārgudra.

Vienkāršāka?

Tas ir labs jautājums, vai tiešām vienkāršāka? Bieži vien jau tas vienkāršais ir tas ģeniālais. Mūsdienās bieži tiek mēģināts izdomāt velosipēdu tur, kur to sen vairs nevajag darīt.

Iedomājos, ka jaunajā šovā tomēr vajadzētu uztaisīt kādu vienkāršu meža dīvaiņu deju. Jāizmanto taču tas, ka vadītāja tomēr ir speciāliste deju lietās!

Šo es ieteikšu šova veidotājiem! Tas varētu būt viens no uzdevumiem – sadalīt cilvēkus pa grupām un katrai vajadzētu sagatavot meža dīvaiņu deju!

Gaidīsim iespējamo deju, bet citādi, lai izdodas veiksmīgi tikt galā ar cilvēkiem, kuri ar katru nedēļu varētu kļūt agresīvāki vai citādi dīvaināki!

Mēģināsim! Cilvēki ekstrēmos apstākļos noteikti pārvēršas. Par to arī tas šovs.

Skatīt pievienoto video!