Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Zig Zag: «Gadu laiku» akmens ir novēlies (16)

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto
References: API SITE

Īsi pirms Līgo svētkiem Vecrīgas klubā «Nabaklab» esmu norunājis tikšanos ar Uldi Timoško, Juri Lasinski un Jāni Brunovski - trīs ceturtdaļām (bez basģitārista Jāņa Māriņa) no pašmāju neatkarīgās mūzikas grupas «Zig Zag». Tieši šajā klubā jūnija vidū (15.jūn.) tika prezentēts ilgi - veselus divpadsmit gadus tapušais grupas albums «Gadu laiki», kura pirmais impulss savulaik bija «Zig Zag» uzvara 25.mūzikas festivālā «Liepājas dzintars» 2000.gadā. Pauze starp albumiem ievilkusies vēl garāka - kopš 1996.gadā izdots pēdējais albums (audiokasete) «Citrons zog», pagājuši 16 gadi. Par perfekcionismu, laika trūkumu, grupas vēsturi un nākotnes iecerēm lasiet mūsu sarunā zemāk.

TVNET: Cilvēku atmiņa ir īsa. Pirms runājam par jauno albumu, jāatgādina lasītājiem, kad un kā radās «Zig Zag». Tātad, grupas sākotnējais nosaukums uz īsu brīdi bija «Ārprāc», un to 1985.gadā dibināja četri pusaudži - Gvido Vasiljevs (tagad Linga), Juris Lasinskis, Edmunds Trops un Uldis Timoško. Pirmie koncerti notika dažādās Rīgas vidusskolās, kurās grupa izcēlās ne tikai ar mūziku, kas ieturēta pankroka estētikā, bet arī ar košu un krāsainu skatuves tēlu. Kā tur bija ar tiem tērpiem?

Uldis: Kā kurā reizē. Vilkām zeķubikses, uz šortiem līmējām trušādas kā Akmens laikmetā, kaut ko piekrāsojām, vilkām līnijas... ko tur tajā laikā varēja darīt. Atceros, ka vienam no mums bija kaklā iekārts gultnis - tāds sava laika blings (aksesuārs hiphopa kultūrā, - aut. piezīme). Vēlāk uz skatuves arī parādījās vācu armijas ķivere. Tas bija politiski jūtīgajā 1989.gadā. Tolaik jau apģērbu izvēle bija niecīga - plēsām baltos kreklus, ķēpājām ar aerosoliem. Daudz palīdzēja arī meitenes - reiz bija uzpeldējušas ugunsdzēsēju jostas... Ko katrs savās mājās atrada, to izmantojām.

TVNET: Tālāk. Juris 1986.gadā aiziet armijā, grupai pievienojas taustiņnieks Arnis Zunde, un gadu vēlāk klajā nāk pirmā kasete - magnetofonalbums «Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas». Kur var šodien atrast šo ierakstu? Vai nav doma to pārizdot?

Juris: Pie Ulda. Viņš to glabā nebaltām dienām (smejas).

Uldis: Dažas dziesmas jau ir izskanējušas no šī albuma. «Signe melo», piemēram.


Jānis: Būtu jau jāizdod no jauna, kaut vai tāpēc, lai radiostaciju rīcībā būtu kvalitatīvs ieraksts. Reizēm es brīnos - kādā kvaitātē daži radio laiž šos gabalus! Tas attiecas arī uz vecajiem «Nejautā» gabaliem (Brunovskis ir bijis «Nejautā» taustiņinstrumentālists, - aut. piezīme). Derētu digitalizēt arī pēdējo «Citrons zog», bet no sākuma gribējām tikt galā ar jauno albumu.

Uldis: Otru albumu ar nosaukumu «Zig Zag», ko mēs ar Gvido ierakstījām, vispār neviens nav dzirdējis.

TVNET: Starp citu, tā «Nejautā» pirmā kasete «Princess» (1991). Kur tā ir pieejama?

Jānis: Man ir viss saglabājies.

Mēs jau nesen bijām atkal sanākuši kopā, kaut ko domājām darīt ar «Nejautā»,

bet tas izrādījās neiespējami.

Uldis: Atjaunot vajadzētu, jo ir tiešām daudz foršas mūzikas.

Uldis Timoško
Uldis Timoško Foto: TVNET


TVNET: 1988.gadā aiziet Linga, vēlāk nomainās arī basists (Tropa vietā stājas Gatis Bitenieks) un grupa sniedz vairākus koncertus ārpus Latvijas.

Uldis: Jā, vēl kopā ar Gvido mēs spēlējām Lietuvas «Lithuanika», kas bija pirmais starptautiskais mūzikas festivāls Padomju Savienībā. Braucām arī uz Armēniju, uz Moldovu...

TVNET: Pēc kasetes «Even So» (1991), kur iekļauts arī slavenais hits «Velna rāviens», jūs devāties uz Lielbritāniju, spēlējāt pāris vietējo latviešu pasākumos un slavenajā kafejnīcā «Rock Garden». Vai tas kaut ko mainīja grupas dinamikā? Vai bija kādas ilūzijas par to, kā lietas notiek rokmūzikas dzimtenē?

Juris: Nedomāju, ka kaut ko izmainīja. Tas bija vienkārši jautrs piedzīvojums. Atceros, vēl 1990.gados Renārs Kaupers man prasīja: «Kāpēc jūs nepalikāt tajā Londonā?» (Smejas.) Mums tomēr nebija tā: «Viss, es te palikšu!»

Uldis: Patīkams bija «Rock Garden» koncerts, kur bija sanākuši ne tikai latvieši, bet arī vietējie.
Bet «Straumēnos» mēs spēlējām uz grupas «Judas Priest» aparatūras, kuru bija izīrējuši koncertam angļu latvieši, bija tāda patīkama sajūta, man liekas, ka arī skaņotājs bija no «Judas Priest».

Juris: Baigais prieks bija toreiz atšķirt «Melody Maker» (mūzikas žurnāls, - aut. piezīme), kur pilns ar klubu koncertu afišām, un atrast starp daudzajiem grupu nosaukumiem «Zig Zag».

TVNET: Atgriežamies šodienā. Tātad 2000.gadā jūs uzvarējāt «Liepājas Dzintarā», saņēmāt naudas balvu un uz karstām pēdām sākāt rakstīt jauno albumu. Kas nogāja greizi?

Jānis: To nevar tā divos vārdos paskaidrot. Ir bijušas dažādas apstākļu sakritības, kas nav ļāvušas šo albumu pabeigt ātrāk. Piemēram, kaut vai tīri tehniskas dabas lietas - tiek pārinstalētas programmas, lai uzlabotu skanējumu, bet tad pusgabals vairs neveras vaļā. Viss nobirst. Kamēr to restaurē, atkal kaut kas notiek. Nobrūk dators, izdzēšas cietais disks ar visiem mūzikas failiem utt. Viss jāpārraksta no jauna. Skaidrs ir viens, turpmāk es vairs pats nemiksēšu tos projektus, kuros pats piedalos.

TVNET: Prātīgāk būtu bijis pieaicināt cilvēku no malas - producentu?

Jānis: Tas būtu bijis pareizāk. Vēl jau svarīgi, lai pirms došanās studijā visi gabali būtu 100% gatavi. Lai nav vēlāk aizķeršanās. Mums tā nebija. Katra nots vēl nebija savā vietā, un visu laiku kaut kas tika pārrakstīts, izmainīts... arī zināms perfekcionisms traucēja.

Zig Zag
Zig Zag Foto: Publicitātes foto


Uldis: Būtībā jau mēs sākām albumu rakstīt vienā studijā, bet skanējums neizdevās tāds kāds bija vajadzīgs, jo mums nebija īsti pieredzes kā savienot kompi ar dzīvo skaņu. Mēs tolaik 2001.gadā bijām ierakstījuši trīs, četras jaunas dziesmas, bet beigās šo sesiju pārtraucām. Atsākām rakstīt apmēram pēc gada pie Jāņa mājās. Vēlāk, kad viņš dabūja telpas studijai un saveda to darba kārtībā, tad arī visa šī albuma epopeja sākās.

TVNET: Tobrīd jums bija jau skaidrs, kādas dziesmas būs albumā?

Juris: 2000.gada «Dzintars» bija tāds kā pacēlums, un tās dziesmas, kuras mēs tur spēlējām, arī bija plānots ierakstīt.

Uldis: Varbūt ne viss albums, bet kādas sešas, septiņas dziesmas noteikti bija gatavas. Varbūt dažām nebija vēl līdz galam izdomāti vārdi, bet melodijas bija gan.

TVNET: Kā jums pašiem šķiet, šis albums turas kopā kā viens vesels vai tas drīzāk jāuzlūko kā izlase?

Jānis: No vienas puses, tā ir izlase, bet no vecajiem gabaliem tur ir kādi divi, kuri ir astoņus gadus veci, - «Alleluja» un «Auto». Pārējie skaņdarbi ir pāraranžēti pēdējā gada laikā. Lielākā daļa tomēr no šiem skaņdarbiem ir tādi kā marinēti gurķi - tapuši ilgā laika posmā.

TVNET: Vai ir tāds īsts gandarījums par to, ka albums beidzot ir izdots, vai tomēr «marinēto gurķu» faktors traucē to pilnvērtīgi baudīt?

Jānis: Ir milzīgs gandarījums.

Šobrīd ir tāds kā pacēlums, parādījusies enerģija. Akmens ir novēlies.


Uldis: Tagad var sākt visu no baltas lapas. Atbildot uz jautājumu par izlasi - šis projekts sākās kā albuma ieraksts, nevis izlase. «Gadu laiki» ir vienkārši ilgi tapis albums.

«Gadu laiki»
«Gadu laiki» Foto: Publicitātes foto

Juris: Daļēji jau tā varbūt ir izlase. Dažas no dziesmām, kas šeit ir jaunās skaņās, jau ir atrodamas arī vecajos albumos. Tā pati «Vāvere Eva» vai «Ješka», kas savulaik saucās «Velna rāviens». Jaunajā albumā šīs dziesmas iekļāvās organiski, jo pēdējos gados bija ieguvušas jaunu skanējumu.

TVNET: Novēlu jums tagad sanākt kopā, sacerēt jaunas dziesmas un mēneša vai divu laikā to visu ātri ierakstīt un samiksēt. Lai jaunais albums nāk vieglāk!

Jānis: Tieši tā! Kāda mēneša? Vienu dienu ieiet studijā un iebliezt! Pēc tam pielabot.

Uldis: Šobrīd galvenā vēlme, lai šis albums izskan, nonāk līdz klausītājam. Tālāk jau tiešām varam turpināt no baltas lapas.

Nepalaid garām!

Uz augšu