Uz sliekšņa mūs sagaida pats studijas saimnieks - Gints Sola. Tikko beidzies mēģinājums, kurā «Jauns Mēness» kodols - Sola, Juris Kroičs un Ainars Mielavs «gremdējušies radošos eksperimentos». «Vai sākat jau pamazām gatavoties izziņotajam «Jauna Mēness» atkalapvienošanās koncertam?» uzreiz apjautājos. «Tik tālu vēl neesam tikuši,» nosmej Ainars un paskaidro, ka pašlaik lēnā garā top jauns «Mielava un Pārcēlāju» muzikālais materiāls, bet «Jauna Mēness» dziesmas no atvilktnes tiks vilktas ārā rudenī, kad tuvosies 1.decembra koncerts «Palladium Rīga» koncertzālē. «Labāk to sākt darīt tuvāk koncertam, citādi nevarēs neko atcerēties un tā var iedzīvoties kādā depresijā,» jokodamies piebilst grupas bundzinieks Juris Kroičs. Pēc īsas fotosesijas Ainars Mielavs, novēlot mums interesantu sarunu, steidz atpakaļ uz Rīgu. Palikuši bez līdera un tradicionāli grupas galvenā runasvīra, Gints un Juris ķeras pie «Jauns Mēness» stāsta šķetināšanas. Kroičs sarunas gaitā laiku pa laikam iziet uzsmēķēt, par galveno runātāju atstādams tieši citkārt kluso un mazrunīgo 45 gadus veco Gintu Solu.

Jānis Žilde: Mājīga studija pašā Siguldas centrā! Šeit arī tapuši visi pēdējo gadu «Pārcēlāju» ieraksti?

Sola: Ne tikai «Pārcēlāju» un Ainara solo, arī gandrīz visi «Dabas koncertzāles» ieraksti. Šeit rakstījušies arī «Mumiy Troll», «Prāta Vētra», Maiks Skots (Mike Scott) no britu grupas «The Waterboys». Ieraksts ar Maiku īpaši iespiedies atmiņā. Varējām no viņa pamācīties šādas tādas studijas viltības, to britu mūzikas piegājienu. Viena no iegūtajām atziņām - nekad nedzēst ārā sākotnējo dziesmas demo. Toreiz Ainars viņam piezvanīja, nosūtīja mūsu sacerēto demo ierakstu. Viņš atsaucās, atbrauca uz Siguldu, uzrakstīja vārdus, mēs - es, Ainars, Juris, Aigars Voitišķis un Uldis Marhilēvičs mūziku, un tā tapa kopdarbs «On My Way To The Big Light». Interesanti, ka šo dziesmu «The Waterboys» ir iekļāvuši arī paši savā koncertprogrammā. Ja runājam par studiju, tad drīzumā, pilsētas vides sakārtošanas ietvaros, šo piebūvi plānots nojaukt. Ceram uz Siguldas domes pretimnākšanu kā līdz šim.

Jānis Žilde: Pēdējais ieraksts, kas šeit tapis, ir tavs, Zigfrīda Muktupāvela, Andra Alviķa un viņa dēla Kārļa Alviķa projekts «Gūtmans», ar kura palīdzību jūs pievēršat sabiedrības uzmanību Siguldas dabas bagātību sargāšanai.

Sola: Jā, šo projektu nevajadzētu sasaistīt tikai ar Gūtmaņalu. Projekta nosaukumu izvēlējāmies, lai vairāk pievērstu uzmanību visai Siguldas dabai kopumā. Visi mēs esam siguldieši... es arī nosacīti šeit nedzīvoju (Sola dzīvo Mālpilī, - aut. piezīme), bet tomēr - šeit man ir darbs un kopumā daudz laika pavadu Siguldā. Ala ir kā simbols. Akcentējam pilsētas dabas vērtību sargāšanu, pārvērtēšanu. Sigulda ir ļoti skaista vieta. Lai cilvēki novērtē, kas mums ir! Idejas autors ir Zigis. Viņš diezgan daudz laika bija pavadījis Latvijas Radio fonotēkā, pētījis un klausījies pašmāju estrādes ierakstus no 1960. gadiem, kas ir mazāk zināmi, varbūt mazliet piemirsti. Vēlāk tepat uz studijas kāpnītēm pļāpājot, mums šī projekta ideja arī radās. Vārds pa vārdam, un nolēmām pamēģināt.

Jānis Žilde: Juri, kamēr tu vēl esi šeit... Mans pirmais jautājums par «Jauna Mēness» atkalapvienošanos ir šāds: būtībā jau tu, Gints un Ainars visus šos gadus ar nelieliem pārtraukumiem esat spēlējuši kopā kā «Pārcēlāji». Kas tad īsti ir «Jauns Mēness»? Kas ir tie cilvēki, tas iztrūkstošais posms jūsu sastāvā, lai to atkal varētu sākt dēvēt par «Jaunu Mēnesi», nevis «Pārcēlājiem»? Māris Muktupāvels?

Kroičs: Māris un viņa ieguldījums neapšaubāmi ir bijis ļoti nozīmīgs, tomēr man šis «iztrūkstošais posms» vairāk ir visa kopums. Tās ir dziesmas, laiks, kurā tās radās, šā laika notikumi un cilvēki, kuri tolaik atradās līdzās. Man šķiet, pārējiem tas ir līdzīgi, tādēļ šis nebūs vecais, labais atkalapvienošanās triks. Mēs pacentīsimies rekonstruēt maksimāli daudz tikai šai vienai jubilejas reizei.

Sola: Māris bija klāt pie pašiem dibināšanas pirmsākumiem. Tas bija tolaik «Mikrofona aptaujas» koncertā, kad mums bija jāspēlē «Pārcēlājs» un Valda Muktupāvela vietā, kas dūdas iespēlēja studijas ierakstā, uz skatuves kāpa Māris.

Jānis Žilde: Sākumā jau bija cits sastāvs, kurā spēlēja Guntars Račs, Uģis Tirzītis un Aivis Kalvāns...

Kroičs: Jā, dibinājās jau savādāk. Es nemaz nezinu, kā dibinājās, es nebiju no paša sākuma.

Jānis Žilde: Gint, tu gan biji klāt pašos pirmsākumos.

Sola: Sākumā bija pankroka grupa «Dzelzceļš» ar Igoru Lingu un Vilni Linužu, kurā es vēl pats mēģināju sacerēt kādas dziesmas un melodijas. Tad tas viss vienā brīdī pajuka. Viens no retajiem grupas koncertvideo redzams Jura Podnieka 1986.gada dokumentālajā filmā «Vai viegli būt jaunam?». Tad Valdis Indrišonoks, ar ko es vienu īsu laiku spēlēju Jelgavas agrofirmas «Nākotne» rokgrupā «Varavīksne», mani pieaicināja pievienoties «K. Remontam». Tur jau priekšā bija pats Valdis, Ieva Akuratere, Juris Riekstiņš, Kroičs... Vēlāk Valda vietā pie mikrofona stājās Vilnis.

Savukārt Ainars tolaik bija populārā Poligrāfiķu kluba dīdžejs, bet Linužs - regulārs kluba apmeklētājs. Es pats pa diskotēkām nestaigāju, bet Vilnis, kādā vakarā runājot ar Ainaru, ieminējās, ka esot viens ģitārists, ar kuru varētu kopā spēlēt. Ainars tolaik nopietni domāja par savas grupas izveidošanu. Tā mēs ar Ainaru satikāmies, secinājām, ka mūsu muzikālās gaumes ir diezgan līdzīgas. Ainaram galvā bija jau pāris izdomātas melodijas, bet tā kā viņš pats nespēlēja nevienu mūzikas instrumentu, es viņam palīdzēju šīs viņa radošās idejas realizēt. Pirmie ieraksti tapa pie Ingus Baušķenieka viņa Iļģuciema dzīvoklī.

Jāpiebilst, ka hronoloģiski «Jauns Mēness» izveidojās mazliet agrāk nekā «K.Remonts».

Biju arī pazīstams ar basģitāristu Aivi Kalvānu un bundzinieku Guntaru Raču, viņi tolaik kopā mitinājās kādā Rīgas dzīvoklī. Es Ainaram teicu: «Pamēģinām izveidot grupu! Divi puikas ir zināmi, ko mums vēl vairāk vajag?» Tā viss sākās.

Jānis Žilde: Kas tolaik bija tavi etaloni ģitārspēlē? Noteikti jau Edžs no «U2», vēl kāds?

Sola: Noteikti Edžs! Viņa plašais ģitāras skanējums tolaik bija kaut kas unikāls, tā toreiz neviens nedarīja. Šo viņa manieri mazliet aizguvu jau grupas «K. Remonts» laikā, vēlāk arī «Jauna Mēness» pirmsākumos. Otrā sastāva laikā jau šī ietekme mazinājās. Arī, protams, «The Police» ģitārists Endijs Sammers, Marks Noflers no «Dire Straits». Kaut kādā dzīves posmā ietekmējos arī no «Pink Floyd» ģitārista Deivida Gilmora. No pēdējā laika mūzikas man būtu grūti ko izcelt, drīzāk jau esmu atradis pats savu rokrakstu. Tie laiki, kad mēģināju kādu atdarināt, ir beigušies jau sen. Zinu, ka savulaik daudzi puiši bija mēģinājuši kopēt, spēlējot precīzi kādas zināmas Rietumu grupas ģitāru partijas un tādējādi mācījušies, man tas tā nav bijis - vienkārši kaut kā aizķēries un nācis laukā.

Jānis Žilde: Ko par «Jauna Mēness» apvienošanos saka jūsu draugi, tuvinieki? Vai tā viņiem šķiet laba doma?

Kroičs: Līdz šim visi, ar kuriem ir iznācis par šo parunāt, uzskata, ka tā ir laba doma!

Jānis Žilde: Kā nonācāt līdz šādam lēmumam?

Sola: «Jauna Mēness» periods savā ziņā ir bijis iekonservēts, to nav tik viegli aktivizēt. Visa šī apvienošanās ir sarežģīts jautājums, un tikai tagad mēs sākam to lēnām kustināt... katrs esam darījuši ko savu, esam bijuši izkaisīti. Ir, protams, arī palikušas kādas savstarpēji neizrunātas lietas. Man personīgi vienkārši gribas kaut ko pamainīt, un tas ir bijis tāds periods dzīvē, par kuru nav jākaunas. Man tas ir svarīgi, arī Jurim.

Jānis Žilde: Ainars maija sākumā nu jau slavenajā radio «Star FM» intervijā minēja, ka kopš izveidošanās pirms 25 gadiem un pēdējā albuma «Dzīvotājs» tā īsti nemaz neatvadījāties un šis koncerts iecerēts kā novēlots paldies visiem «Jauna Mēness» cienītājiem.

Kroičs: Es nemaz neatceros, kā viss beidzās. Kaut kā viss tā pamazām pārgāja. Man šķiet, tas bija Ainara pirmais soloalbums, pēc kura «Jauns Mēness» vairs neatsākās. Laikam bijām savu nospēlējuši.

Sola: Abas reizes, kad mēs jukām ārā, bija saistītas ar ceļojumiem pa Ameriku. Tā bija ar pirmo sastāvu, kad daļa puišu (Račs, Tirzītis un Kalvāns) uzreiz neatgriezās un palika ASV. Mēs atkal ar Ainaru nevarējām tik ilgi gaidīt, un mums bija jāmeklē jauni dalībnieki. Otro reizi bija tieši tāpat. Kad mēs izceļojāmies pa Ameriku un redzējām, kā tur viss notiek. Varbūt cerējām uz ko vairāk, ka viss varētu būt vienkāršāk. Toreiz bija zināma vilšanās - kas mēs esam tajā pasaulē? Ja mēs gribētu ko sasniegt, tad būtu jādzīvo Amerikā un rūpīgi tur jāstrādā.

Jānis Žilde: Šodien atskatoties, kurš, jūsuprāt, ir labākais grupas ieraksts? Kura varētu būt «Jauna Mēness» muzikālā virsotne?

Sola: Katrā laikā ir bijis kaut kas labs. No agrīnajiem ierakstiem domāju, ka «Piekūns skrien debesīs», jo ar šo dziesmu, startējot Polijas Sopotas festivālā un vienā Austrijas mūzikas konkursā, mums izdevās izcīnīt 1.vietu.

Kroičs: Man patīk šis (rāda uz manis atnestajiem kompaktdiskiem, - aut. piezīme) - «dusmīgais rokalbums» («Sirdspukstu intervāls»). Uzliec, Gint, ceturto dziesmu! Paklausies, kā tu kādreiz mācēji spēlēt ģitāru (smaida)!

Jānis Žilde: Ainars reiz minēja, ka «100 + 1 vēlēšanās», iespējams, varētu būt tā virsotne.

Sola: Varbūt. Ja tā dēvētie tautas mūzikas albumi - «Garastāvoklis» un «Dzīvotājs» tapa ātri, visiem kopā sanākot, tad «100 + 1 vēlēšanās» bija tāds pārdomātāks. Dziesmas arī bija radušās citādi - es spēlēju sintezatoru un Ainars klāja virsū melodijas.

Kroičs: Tā ir, «100 + 1» mums visiem ir mīļš!

Jānis Žilde: Arī šobrīd tava galvenā muzikālās darbības sfēra ir producēšana un aranžēšana. Vai nemitīgais darbs studijā, ierakstot citu mūziķu dziesmas, nav atņēmis laiku kādiem paša projektiem? Tavs pēdējais soloieraksts - instrumentālais ģitārmūzikas albums «Ziema» iznāca tālajā 1999.gadā.

Sola: Man svarīgi ir būt pārliecinātam par savu darbu, lai mūzika iztur laika pārbaudījumu. Tā laikam ir mana rakstura iezīme, momentā grūti izlemt - der vai neder. Gribas visu pieslīpēt, pārliecināties, lai viss ir tā kā iecerēts. Tas laikam ir zināms perfekcionisms...

Jānis Žilde: Ir grūti producēt pašam sevi. Vai ir kas tāds, kas tev tapis pēdējā laikā, bet vēl nav pabeigts?

Sola: Jau kādu pusgadu esmu pieķēries vienai instrumentālās mūzikas idejai. Sākotnēji idejas ģenerēju ar ģitāru, bet tad vienā brīdī sapratu, ka nevēlos atkārtoties, atdarināt pats sevi. Nocēlu no skapjaugšas midi klaviatūru, nopūtu putekļus, pieslēdzu pie datora un sāku taisīt, domāt un slīpēt.

Kroičs: Es biju pārsteigts par to, ko viņš bija sataisījis! Pa taisno jānes uz «4AD» izdevniecību (smejas)!

Sola: Ģitāra šoreiz ir tikai viens procents, viss pārējais ir spēle ar skaņām. Tad es parādīju fragmentus Jurim, ar domu - vai pa taisno jāmet miskastē vai tomēr var turpināt? Mēģināju vispār saprast, vai šāda salīdzinoši elektroniska mūzika varētu būt interesanta. Juris mani iedrošināja, arī Zigis... viņi ieteica neko daudz nemainīt un saglabāt šo pirmo radošo impulsu.

Jānis Žilde: Ar šādu mūziku varbūt varētu startēt kā kinofilmu skaņu celiņu komponists...

Sola: Man ir bijusi pieredze kino. Savulaik studija «Rija» producēja animācijas filmu «Eža kažociņš» un mani pieaicināja sarakstīt mūziku. Tomēr mūzika kino ir pasūtījuma darbs. Tevi velk iekšā kādā žanrā, manierē, ir jāmēģina pielāgoties. Līdzīgi kā reklāmā. Tā ir zināma iekšēja nodevība. Savulaik jau ar Ainaru daudz reklāmas esam ierakstījuši... Ja būtu kāds interesants kino piedāvājums un tiktu respektēts arī mans muzikālais rokraksts, tad es noteikti izskatītu šādu piedāvājumu.

Jānis Žilde: 1990.gados «Jauna Mēness» unikālo skanējumu veidoja dažādi tautas mūzikas instrumenti - kokle, ģīga, vijole. Vai koncertā dzirdēsim arī dziesmas no šā tā dēvētā baltroka posma? Vai vispār esat domājuši jau par jubilejas koncerta repertuāru?

Kroičs: Ja godīgi, tad vēl neesam vienojušies. Es negribētu spēlēt tikai un vienīgi populārākos, zināmos gabalus, labprāt atdzīvinātu kādus mazliet piemirstus, tieši muzikāli interesantus skaņdarbus, kas raksturo grupu. Protams, bez «Piekūna» jau neiztiks, savādāk mūs nositīs (smejas). Tas būs līdzīgi kā Lorijai Andersonei, kas pirms dažiem gadiem bija Rīgā - viņa nospēlēja savu jauno albumu «Homeland», ko gandrīz neviens nezina un atā! Nu nevienu veco, klasisko gabalu. Cilvēki esot bijuši šokā...

Sola: Vēl īsti nezinām, kādas dziesmas vilksim ārā... skaidrs, ka mēs nevaram spēlēt piecas stundas no vietas. Tā jau mums ir no kā izvēlēties, vismaz kādas divsimt dziesmas. Neesam vēl repertuāru 100% izdomājuši.

Kroičs: Vēl paši īsti nesaprotam, kā viss notiks, bet pavisam skaidrs ir viens - koncerts būs!

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas žurnālu «Mūzikas saule»

"Mūzikas saule"