Gūtenmorgens un Līgo vakars

Vienreiz Gūtenmorgens ar Kalniņu sēdēja parkā uz soliņa un klusēdami dzēra alu. Pēkšņi Kalniņš atcerējās kaut ko labu un sāka smaidīt:

— Eu! Rīt taču Līgo vakars, vai nav tiesa? — Kalniņš jautājoši paraudzījās uz Gūtenmorgenu. — Kur brauksim līgot?

— Nezinu, — nopūtās Gūtenmorgens. — Varētu braukt gan tur pie tiem, gan arī pie tiem… Varbūt vēl šur tur, var vispār aizbraukt pavisam citur. Redzi, variantu bezgala daudz. Pilns ar piedāvājumiem… Kur tik vien nevar lustēties. Bet trāpīt īstajā vietā… Es pat nezinu…

— Bet kaut kas taču beigu beigās ir jāizvēlas, vai ne? — Kalniņam nepatika tāda nenoteiktība.

— Par to jau es arī visu laiku domāju, — atbildēja Gūtenmorgens.

— Nu, pasaki vismaz vienu variantu, apspriedīsim, — lūdzās Kalniņš.

— Es nedomāju, ka tā ir labākā pieeja, — iebilda Gūtenmorgens. — Vispirms mēģināsim saprast, ko mēs īsti gribam, un tad skatīsimies, kas mums der.

— Vai tad nav skaidrs, ko mēs gribam? — Kalniņš nesaprata.

— It kā jau ir, bet tu tomēr pasaki man pa punktiem, lai pēc tam nebūtu pārpratumu, nesaprašanās un pārmetumu. — teica Gūtenmorgens.

— Nu, netaisi problēmas. It kā pats nezinātu, ko vajag Līgo vakarā. Nu, alu, šašliku. Ko vēl? Jautrība lai būtu, papardes ziedi, nu, ugunskurs. Vairāk jau nekā nevajag. Galvenais, lai dzeramā pietiek.

— Lietus tevi nemaz neuztrauc? — pajautāja Gūtenmorgens.

— Mjā, lietus nebūtu labi. Bet — ko lai dara, Jāņi paliek Jāņi, — Kalniņš pagaidām vēl spēja samierināties pat ar lietu.

— Nepiekrītu! Vai tu tiešām gribi aizbraukt kaut kur ellē ratā un tad tur klīst apkārt slapjš? Kāds tur prieks? — vaibstījās Gūtenmorgens.

— Prieka maz, bet var jau izvēlēties vietu, kur jumts virs galvas.

— Labi, pieņemsim, bet — ja mēs kaut kur braucam, tad ar ko? — Gūtenmorgens turpināja pratināt Kalniņu.

— Ar mašīnu, protams, — nekavējoties atbildēja Kalniņš.

— Un kurš tad nedzers un būs pie stūres, tu, vai? — nesaudzīgi jautāja Gūtenmorgens.

Uz šo jautājumu Kalniņam nebija atbildes.

— Starp citu, neaizmirsti arī odus. Tu vēl pasaki, ka gribi, lai tevi odi nokož. Un vēl — vai tu maz atceries tādus Jāņus, kad būtu atradis daudzmaz normālu papardes ziedu? No rīta pašam vienmēr kauns, vai ne tā? — Gūtenmorgens nežēlīgi placināja Kalniņa jūsmīgo pirmssvētku noskaņu.

Kalniņš klusēja. Viņš bija salauzts. Gūtenmorgens līdzjūtīgi paskatījās uz Kalniņu un teica:

— Nesatraucies tik stipri. Nav jau pēdējie Jāņi tavā mūžā. Nu, izlaidīsim vienu reizi, par ļaunu nenāks. Citādi man tāda pārsātinājuma sajūta, katru gadu — līgo un līgo. Redzēsi, pēc viena atturības gada Jāņiem būs pavisam cits smeķis.

— Tu tā domā? — neticīgi jautāja Kalniņš.

— Tici man, būs labi. Iztiksim šogad bez Jāņu svinēšanas. Vienkārši aiziesim tepat pie Krūmiņa, sakurināsim dārzā ugunskuru, uzcepsim gaļu, iedzersim alu, kādu šņabīti. Nu tā, pavisam mierīgi. Pasēdēsim, ja gribēsies — padziedāsim, varam arī raķetes uzšaut, bet bez tās tradicionālās svinēšanas. Lai vienreiz ir atslodze, vai ne? Bet, ja nu tev baigi savajadzēsies to papardes ziedu, es tev telefona numuru iedošu. Nenožēlosi!

Bet neilgi pēc tam Gūtenmorgens pavisam negaidīti apprecējās. Visi teica: "Nu, tad beidzot!