Vispirms par šīs nedēļas aktualitāti. «Ausīs rīts» pievienojies «Rīga Radio». Pirmie rīta ētera laiki aizvadīti, laiks izdarīt pirmos secinājumus!

Trīs dienas patiesībā ir ļoti maz. Pirmajā dienā bija nedrošības sajūta, taču nu jau kļūst arvien labāk. Atkal sastrādājamies un ir arvien pārliecinošāka, labāka kopējā sajūta.

Esmu pūce un sliņķis, tādēļ vēl neesmu dzirdējis nevienu no jūsu atjaunotajām rīta programmām, taču savulaik «Radio 101» nācās dzirdēt «Ausīs rīts». Bija ļoti jauki un interesanti! Pastāsti tādiem pašiem sliņķiem, kā es, vai tagad jaunajā radio dzirdams kaut kas atšķirīgs no tām rīta programmām?

Pirms pirmā ētera Švāns socmedijos bija ierakstījis, ka sen, skatoties kādas radio pleilistes A un B kategorijas dziesmas, nav tā smaidījis. Tas, protams, bija domāts pozitīvi.

Jā, jā, kaut ko tādu viņš tiešām rakstīja. Tā jau vienmēr ir gaumes lieta. Taču pats saturiskais koncepts tiešām ir līdzīgs. Kādas jaunas lietas noteikti nāks klāt. Ir ļoti viegli strādāt pēc vecajām iestrādnēm, bet rutīnai nevar ļauties, vajag ik pa laikam ko jaunu.

Tiem, kas nav dzirdējuši jūsu raidījumu arī «101» laikos, pastāsti, ar ko tad tas atšķiras no citu radiostaciju rīta programmām? Kāpēc cilvēkiem būtu tagad no rīta jāklausās tieši «Rīga Radio»?

Es ļoti sen no rīta neesmu klausījusies neko citu, kā vien Latvijas Radio, tādēļ varētu arī sameloties, bet, manuprāt, mēs atšķiramies ar to vien, ka esam trijotne. Izmaiņas ir arī tādas, ka vairs neesmu «ziņu meitene», nelasu ziņas.

Visu laiku sarunā esmu kopā ar abiem džekiem. Un man šķiet, ka mūsu programma tieši atšķiras ar to, ka runājam par aktualitātēm tā, kā par tām savā starpā runātu trīs draugi.

Nevairāmies apspriest arī dažādas nopietnas lietas. Mans uzdevums ir reaģēt tieši uz aktualitātēm, Gustavam [Terzenam] un [Eduardam] Švānam ir vairāk to džeku joku, kas dažreiz varbūt arī neliekas smieklīgi meitenēm. Taču tā veidojas tā mūsu saspēle, kas arī ir tas atšķirīgais no citiem.

Tad lomu sadalījums ir tāds, ka tu vairāk pārstāvi žurnālistikas galu un džeki piedod klāt savas odziņas?

Tik strikti tas nemaz nav sadalīts. Varbūt tas tā veidojies vēsturiski – nevaru izrakt ārā to savu žurnālistes nervu.

Skaidrs. Taču «ziņu meitene» vairs neesi. Tā tagad ir... Viktors Zemgals?

«Rīga Radio» ziņas lasa Viktors Zemgals un Iveta Birziņa, kura agrāk strādāja «Radio Skonto». Viņa tad arī lasa ziņas rīta programmā.

Tāda sajūta tiešām rodas. Mēs visi jūtam klausītājus. Ir gan telefonzvani, gan «Twitter» un «Facebook» aktivitāte. Tie ir labi instrumenti, kas palīdz sajust klausītāju. Vienmēr jau būs kāds, kurš teiks, ka šis ir kaut kas neinteresants, negribēts, bet es jūtu, ka cilvēki pieslēdzas arvien vairāk.

Kad radio tikko nomainīja savu formātu un arī nosaukumu – «Autoziņas.FM» kļuva par «Rīga Radio», intervēju vienu no tā galvenajiem darboņiem Robertu Gobziņu, un tad cilvēku reakcija bija apmēram tāda, ka Latvijā tādam pasaules mūzikas formātam nav iespējas dzīvot, jo tam nav pietiekamas auditorijas. Tagad, kad radio apaudzis ar jaunām personībām, socmedijos parādījušies spriedumi, ka šis ir jaunais hipsteru radio.

Tas, man šķiet, ir jau raksturīgs teiciens jebkam jaunam. Tas jēdziens ir jau notrulinājies. Droši vien katrs ar to arī domā kaut ko citu. Taču skaidrs ir tas, ka tādam radio, kas Latvijā runā latviski, ir svarīgi tie cilvēki, kas tur strādā. Protams, ir svarīga arī mūzika. Ir cilvēki, kas izvēlas saturu, ir cilvēki, kas izvēlas šo mūziku. Tā kopā arī veidojas tas radio stāsts ar savu oriģinālo saturu, ar saviem cilvēkiem.

Interesanti, ka Latvijā nav nemaz tik daudz izteikti latvisku radio. Ir Latvijas Radio 2, kā mūzikas saturs varbūt arī nav tas veiksmīgākais, bet piekrišana tam ir milzīga, ir nu jau par «Super FM» pārvērties «Latviešu Radio», kurā arī vairs neskan tikai latviešu mūzika... Varētu rasties jautājums, kāpēc nevar pastāvēt viens pilnībā latvisks radio, kurā runātu par latviešu aktualitātēm un spēlētu normālu latviešu mūziku?

Gan jau, ka var, bet jautājums ir, vai tas tiešām ir tas, uz ko ļoti vajadzētu tiekties? Es mēdzu dusmoties un strīdēties ar cilvēkiem, kuri saka, ka viņus neinteresē tas, kas notiek ārzemēs. Mums ir ļoti maz ziņu no Lietuvas un Igaunijas.

Mēs zinām to, kas notiek Krievijā, jo pārzinām krievu valodu. Zinām par Lielbritāniju un Ameriku, jo viņi vienkārši pārņem mediju pasauli, bet par pārējām valstīm patiesībā nezinām tikpat kā neko. Tā ir tāda provinciāla noliegšana.

Līdzīgi ir ar mūzikas un kultūras lietām.

Tas tiesa – ne velna jau tā arī nav izdevies izveidot tā saucamo Baltijas tirgu!

Nuja! Ar igauņiem gan tā sadarbība ir izveidojusies nedaudz vairāk kā ar lietuviešiem. Taču pašiem vien vajadzētu painteresēties tālāk, jo pašiem taču mums arī gribas, lai kaimiņvalstis par mums kaut ko zinātu.

Nedaudz paturpinot radio tēmu, nevaru neuzdot gan jau visiem joprojām interesējošo jautājumu, kāpēc tad aizgāji prom no «Radio 101»?

Finansiālu problēmu dēļ. Varu pateikt, ka nav nekādu kašķu un skandalēšanās. Gluži vienkārši dzīvē viss nenotiek tā, kā esam iedomājušies. Man personīgi bija ļoti nepatīkama tā iekšējā sajūta pēc rīta programmas izbeigšanās. Prasījās iet no rīta uz radio, biju jau pieradusi. Visā «Ausīs rīts» pastāvēšanas laikā man ir bijusi tikai reize vai varbūt divas, kad tiešām neesmu gribējusi iet uz darbu un vēlējusies pagulēt ilgāk.

Tīri cilvēcīgi tad esi pieskaitāma cīruļiem?

Nēēē! Es esmu pūce, nemitīgi sevi laužu! Taču man patīk celties un doties uz to rīta radio. Vasarā vispār nav nekā skaistāka par tiem vasaras rītiem, kad ir migliņa, rasa... Taču fiziski tiešām nākas sevi lauzt.

Bez radio jaunumiem ir vēl arī «Positivus» – esi pieslēgusies turienes darbīgajai nometnei. Jauns izaicinājums, vēl viens «sapņu darbs»?

Noteikti tas ir jauns izaicinājums, taču man ienāca prātā, ka esmu savulaik domājusi par divām darbavietām Latvijā, kurās es labprāt vēlētos strādāt, kurās ir labs kolektīvs, profesionāli cilvēki. Viena no tām ir Vides filmu studija. 18 gadu vecumā devos uz turieni veidot interviju un nodomāju, ka būtu forši tur strādāt. Vēlāk tā arī notika. Ar «Positivus» bija līdzīgi. Kaut kad biju aizdevusies ciemos intervēt Ģirtu (Majoru, «Positivus» vadītāju – red. piez.) un, redzot to kolektīvu un tā sasniegto rezultātu, pavīdēja līdzīga doma. Tagad esmu tur! Un katru dienu iemācos kaut ko jaunu.

Paskaidrosim lasītājiem, ka primāri nodarbojies «Positivus» ar sabiedriskajām attiecībām, komunicē ar žurnālistiem. Varbūt kādam varētu rasties jautājums – ko tad tik daudz var darīt vienā festivālā, kas vēl tikai būs un vispār notiek tikai divas dienas?

Jāā... Ja cilvēki redzētu, kā «Positivus» komanda strādā katru dienu! Pirmā savstarpējā sazināšanās notiek ap deviņiem no rīta, pēdējā bieži vien jau pusnaktī. Uz mani droši vien apvainosies kāda valsts iestāde, bet es domāju, ka, ja kādā no tām ir problēmas ar produktivitāti, tās darbiniekus vajadzētu aizsūtīt pastažēties uz «Positivus» biroju. Viņi izdara tiešām milzīgu darbu. Esmu gan tur ielēkusi tikai pēdējā vilciena vagonā un cenšos ātri apgūt lielu vēl neapgūto zināšanu teritoriju.

Izdzīvosi festivālu un... brauksi projām!

Jā!

Kādēļ? Veidosi jaunu filmu par kādu karadarbībā iesaistītu valsti vai šoreiz tev ir citi plāni?

Man ir bijušas lielas pārdomas par ziņu veidošanu un žurnālistiku vispār. Kad augstskolas pirmajā kursā sāku strādāt Latvijas Radio jauniešu redakcijā un taisīju mazus sižetiņus, mans lielais mērķis bija nokļūt ziņu dienestā. Cītīgi trenējos un vairākus gadus nespēju iedomāties, ka es varētu darīt kaut ko citu. Taču vēlāk sapratu, ka ziņas vienmēr ir nepilnīgas. Tu jau vari paredzēt, ka pēc tam izrādīsies – puse no tā, ko šobrīd lasi, patiesībā nav taisnība.

Sapratu, ka gribu strādāt lēnāk, rūpīgāk visu apdomāt, novērot un izdarīt secinājumus. Tādēļ došos uz Ņujorku mācīties «The New School» taisīt dokumentālās filmas!

Man jau tagad ir atsūtīts saraksts ar filmām, kas obligāti jānoskatās. Tās tagad cītīgi meklēju un sajūtu sevi to zinātkāri. Mācīšos tātad skaidrot notikumus. Šis tiešām man ir nācis prātā pēdējos gados, jo it īpaši Latvijā ziņas ierastajā veidā tomēr apnīk. Mums ziņa ir pat tas, ka kādas organizācijas pārstāvis ir pateicis kaut ko sliktu par kādu citu cilvēku... Manuprāt, tā vienkārši ir informācijas telpas piesārņošana.

Taču uz Ņujorku dosies mācīties veidot tieši dokumentālo kino, kas tomēr ir nedaudz kas cits.

It kā jā, bet televīzijā Latvijā ir vēl tāds diezgan neapgūts lauciņš kā dokumentālo raidījumu veidošana. Tajā ir vērts ieguldīt resursus, rakstīt to vēsturi, lai pēc tam ir ko atcerēties.

Tava pirmā filma par Afganistānu – «Afganistāna – skola karalaukā» – jau arī bija daļēji filma, daļēji šāda veida raidījums. Daudziem noteikti jau tad un arī vēlāk, kad veidoji nākamo filmu («Astoņi pilnmēneši») un reportāžu TV3 raidījumam «Nekā personīga» par Sīriju, šķita dīvaini, ka meitene dodas uz tādām karadarbības zonām. Būtu taču sūtījuši kādu džeku...

It kā jau karavīru lielākā daļa ir džeki, tad laikam šķiet loģiski, ka arī žurnālistiem jābūt džekiem. Taču patiesībā tajos karadarbības punktos ir ļoti daudzas sievietes-žurnālistes. Te var minēt kaut vai Mariju Kolvinu, kura gadiem ilgi bija «The Sunday Times» kara reportiere, no kuras mācījās daudzi (amerikāņu reportiere M. Kolvina gāja bojā apšaudē Sīrijā šā gada februārī – red. piez.). Līdz ar to, es domāju, ka šādi šķirot tomēr īsti nevar. Tai pat laikā nav noliedzams, ka vīrieši un sievietes uz tiem notikumiem skatās atšķirīgi. Tieši tāpēc ir nepieciešams, lai turp brauktu gan vieni, gan otri!

Taču tuvākajā laikā ne uz vienu karadarbības zonu nedosies.

Šobrīd nav laika. Palikuši divi mēneši līdz braukšanai uz Ameriku, šobrīd ir cītīgi jāstrādā un jāmācās, taču zinu, ka noteikti gribu atgriezties Sīrijā. Var teikt, ka iemīļoju to valsti un man tiešām rūp un interesē, kas tur tālāk notiks. Galu galā cilvēki visur ir apmēram ar tiem pašiem sapņiem un domām...

Taču tagad gadu mācīsies Amerikā. Pēc šā gada jau esi ieplānojusi kādas konkrētas lietas, ko vēlēsies izdarīt?

Tā gada laikā man būs jāuztaisa viena filma kā universitātes darbs. Stipendijas noteikumi paredz, ka man jāatgriežas Latvijā, bet es arī nemaz negribu neatgriezties. Gribu izmantot tās zināšanas tepat. Taču citādi ar mani ir tā, ka neņemos visu saplānot uz priekšu. Vēl šā gada 1. janvārī es nebūtu iedomājusies, ka pēc pusgada vairs nestrādāšu «Radio 101», ka strādāšu jau citā radio, ka mēs ar Gustavu un Eduardu paliksim pa nakti brīvā dabā mīnus 30 grādos (G. Terzena izdomāta avantūra Māra Oltes un Jāņa Kļaviņa vadītā TV raidījuma «Piedzīvojums dabā» vajadzībām – red. piez.), ka es aizbraukšu uz Sīriju un ka strādāšu «Positivus». Tādēļ man tiešām nav vērts iedomāties un plānot, kas notiks kaut vai turpmākā pusgada laikā. Un vēl - pēdējā laikā man iespiedies atmiņā kāds fakts no sērijas «britu zinātnieki ir atklājuši, ka...» Proti, ja tev katru dienu būtu laiks un iespēja izmēģināt kaut ko jaunu, tad tā dzīve būtu krietni garāka!